Divdesmit devītajā maijā pirmoreiz nenorietēja saule; noslīdējis līdz apvārsnim, saules disks pieskārās pamalei un tūlīt pat atkal sāka celties augstāk — bija sācies divdesmit četru stundu garo dienu periods. Nākamajā rītā spožais spīdeklis uzlēca krāšņā gredzenā, kas laistījās visās varavīksnes krāsās; šī dabas parādība nebija retums un allaž saistīja doktora uzmanību; viņš nekad neaizmirsa atzīmēt tās sākuma laiku, dimensijas un veidu, bet eliptiskais saules gredzens, kuru viņš vēroja todien, bija visai neparasts.
Drīzumā atgriezās klaigājošie putnu bari. No tālās Flo- ridas un Arkanzasas, apbrīnojamā ātrumā steigdamās uz ziemeļiem, lielās sīgas un Kanādas zosis uz saviem spārniem nesa pavasari. Dažus no šiem putniem, tāpat trīs četras pirmās dzērves un pat vientuļu stārķi doktors nošāva.
Taču pavasara saulē visapkārt kusa sniegi; no plaisām ledus laukos, no roņu āliņģiem šļācās sāļais ūdens, kas veicināja ledus sairšanu; sniegs, sajaucies ar jūras ūdeni, pārvērtās netīrā, pelēkā masā, ko polārjūrnieki dēvē par «putru». Līča krastos veidojās platas lāmas un ziemeļu pavasara ietekmē brieda no sniega atbrīvojusies zeme.
Doktors atkal pievērsās saviem sējumiem, sēklu viņam netrūka; pārsteigts viņš vēroja starp kailiem akmeņiem uzdīgušās savvaļas skābenes un nespēja nobrīnīties vien, cik maz vajag, lai atraisītu dabas radošos spēkus. Viņš iesēja kreses,, kuru jaunie dzinumi jau pēc trim nedēļām izstiepās gandrīz collas garumā.
Pēc neilga laika arī virši bikli pavēra savus sīkos, bāli sārtos ziediņus; skatoties tajos, tā vien šķita, ka nemākulīga roka krāsai piejaukusi pārāk daudz ūdens. Vispār jāatzīst, ka Jaunās Amerikas flora bija trūcīga, taču arī šī nožēlojamā augu valsts priecēja acis; tas bija vienīgais, ko šeit dāvāja blāvie saules stari, vienīgā pasaules rādītājā velte šīm tālajām zemes malām.
Beidzot pa īstam iestājās silts laiks; piecpadsmitajā jūnija termometrs rādīja +14°C; doktors negribēja ticēt savam acīm, taču jātic vien bija; zeme visnotaļ pārveidoja»: no klinšu virsotnēm, kuras glāstīja saule, ar troksni gAzas neskaitāmi ūdenskritumi, ledi sakustējās, un lielā problēma par brīvo jūru tuvojās drīzam atrisinājumam. (iaisu tricināja sniega lavīnu dārdi, tās bruka no augstienēm dziļās ielejās, un ledus lūstot apdullinoši brakšķēja.
Ceļotāji devās pārgājienā uz Džonsona salu; izrādījās, ka tā patiesi ir tikai nenozīmīga saliņa, neauglīga un tukša; par spīti tam vecais stūrmanis jūsmoja, ka viņa vārds piešķirts šīm nedaudzajām vientuļajām klintīm tālā, nezināmā okeānā. Viņš pat vēlējās iegriezt savu vārdu kādā augstā smailē un, rāpdamies tajā, gandrīz lauza kaklu.
hatorass savās pastaigās bija rūpīgi izpētījis apvidu līdz Vašingtona ragam; atkusnis jaušami pārmainīja zemes profilu; vietas, kur baltā, bezgalīgā sniega sega šķita klātam vienveidīgus līdzenumus, iznira ielejas un uzkalniņi.
Sniega māja un noliktavas draudēja izkust, tās bieži vajadzēja labot; par laimi, šajos platuma grādos +14°C siltums nepastāv ilgi, parasti vidējā temperatūra turas tikai dažus grādus virs nulles.
Ap šo laiku laiva jau bija gandrīz kārtībā un ieguva skaistus apveidus. Kamēr Džonsons un Bells ar to nodarbojās, pārējie vairākkārt visai veiksmīgi devās medībās. Viņiem laimējās nomedīt ziemeļbriežus; šiem tramīgajiem
dzīvniekiem grūti piekļūt, taču Altamonts izmantoja savas zemes indiāņu paņēmienu: izslējis gaisā rokas ar šauteni it kā brieža ragus, viņš rāpus pielīda medījumam klāt un, nonācis šāviena attālumā, tieši trāpīja mērķī.
Bet visvērtīgākais medījums — mošusvērsis, ko bez sava gala bija sastapis Parrijs Melvila salā, šķiet, Viktorijas līča krastos nemita. Lai kādu no šiem retajiem dzīvniekiem nomedītu un vienlaikus izpētītu apvidu austrumos, tika nosprausts maršruts garākam pārgājienam. Haterass nebija paredzējis doties uz polu pa šo kontinenta daļu, bet doktoram par to gribējās gūt vispārēju priekšstatu. Tāpēc tika nolemts izlūkot zemi uz austrumiem no Likteņa cietokšņa.. Altamonts loloja cerības, ka ceļā radīsies izdevība medībām. Ekskursijā, protams, piedalījās arī Deks.
Tā, pirmdien, septiņpadsmitajā jūnijā, pulksten sešos rītā, jaukā, mierīgā un skaidrā laikā, kad termometrs rā-' dīja +5° C, trīs mednieki, bruņojušies divstobrenēm, cirvīšiem un ledus griežamajiem nažiem, Deka pavadībā izgāja no Doktora Mājas; viņi bija sagatavojušies divu trīs dienu gājienam — tik ilgam ceļojumam bija ņemta līdzi pārtika.
Astoņos rītā Haterass un viņa biedri bija nostaigājuši apmēram septiņas jūdzes. Ceļā nemanīja nevienas dzīvas radības, un medības drīz vien pārvērtās vienkāršā pastaigā.
Cik tālu vien skatiens sniedza, jaunais kontinents likās bezgala plašs līdzenums; to izvagoja neskaitāmi nule radušies strauti, un lielas lāmas saules slīpajos staros mirgoja kā sastinguši dīķi. Augsni zem izkusušā ledus slāņa veidoja uz zemeslodes plaši izplatītie ūdens sanesumi.
Vietumis zemi klāja savādi laukakmeņi, kuru rašanās cēlonis šajos apgabalos bija grūti nosakāms; taču visai bieži sastopams bija šīfera slāneklis, dažādi kaļķakmeņi un galvenokārt interesanti caurspīdīgu, bezkrāsainu kristālu veidojumi ar Islandes špatam līdzīgām refrakcijas spējām.
Kaut gan Klobonijs nemedīja, ģeoloģiskiem pētījumiem neatlika laika, zinātnei viņš varēja nodoties tikai starp citu, jo nedrīkstēja atpalikt no biedriem, kuri ātri soļoja uz priekšu. Doktors tomēr vēroja apkārtni un ejot nemitīgi tērzēja; bez viņa nelielajā ceļotāju grupā valdītu pilnīgs klusums. Altamontam nebija ne mazākās vēlēšanās runāt ar Haterasu, kurš viņam neatbildēja.
Desmitos rītā mednieki bija nogājuši ap divpadsmit jūdžu uz austrumiem; jūra nozuda aiz apvāršņa; doktors ieteica apstāties un ieturēt brokastu. Vīri žigli uzkoda; pēc pusstundas viņi devās tālāk.
Augstiene pazeminājās ar lēzenām nogāzēm; dažviet kupenas, saglabājušās klinšu slīpuma pavēnī, piešķīra zemei viļņainu izskatu; tā atgādināja vētrā sabangotu jūru.
Visapkārt stiepās tukši, kaili lauki, kuros, šķiet, nekad nebija mitušas dzīvas būtnes.
— Bez šaubām, — Altamonts teica doktoram, — ar medībām mums nelaimējas; protams, šī neauglīgā zeme dzīvībai nav izdevīga; taču polārzemju iemītnieki nedrīkstētu būt izvēlīgi un varēja gan uzņemt mūs viesmīlīgāk.
— Nezaudēsim cerības, — doktors atbildēja, — vasara vēl tikko sākusies, un, ja kapteinim Parrijam Melvila salā nav trūcis dažādu zvēru, kāpēc lai tie nerastos šeit?
— Mēs taču esam daudz tālāk ziemeļos, — piezīmēja Haterass.
— Tiesa gan; bet ziemeļi šai gadījumā ir tikai vārds. Te jāņem vērā aukstuma pols, proti, tā ledainā bezgalība, kurā mēs ziemojām ar «Forvardu»; jo tālāk ejam uz ziemeļiem, jo vairāk attālināmies no zemeslodes aukstakās vietas; tāpēc virs aukstuma pola mums vajadzētu atrast to pašu, ko zem tā atraduši Parrijs, Ross un citi kuģotāji.
— Lai vai kā, — smagi nopūties, ar nožēlu teica Altamonts, — pagaidām mēs vairāk atgādinām ekskursantus nekā medniekus.
— Mazliet pacietības, — sacīja doktors, — zeme palēnām pārvēršas, un būtu brīnums, ja ari ielejās, kur spējusi ielauzties augu valsts, negadītos medījums.
J.iatzist, piezīmēja amerikānis, — ka apvidus, pa kuru ejam, ir gluži neapdzīvots, turklāt neapdzīvojams.
Ak nē, tas būtu par daudz spēcīgi sacīts, — iebilcla doktors, — neticu, ka zemes virsū ir vietas, kur nav iespējams dzīvot. Paaudzi pēc paaudzes, ziedojot daudz spēka un izmantojot zinātnes palīdzību, cilvēks pat tādas zemes kā šī beidzot padarīs auglīgas. „
— Jūs tā domājat? — apšaubīja Altamonts.
— Noteikti! Ja mēs tagad nonāktu senajās Tēbās, Ni- nivē vai Babilonā, šajās mūsu priekšteču ražīgajās, ar savu auglību izslavētajās ielejās, mums liktos neticami, ka tur reiz eksistējuši cilvēki, jo pēc tam, kad tie šīs zemes pameta, tur pasliktinājies pat klimats. Tāds vispār ir dabas likums, ka neapdzīvotās vai pamestās zemes kļūst neauglīgas, bet klimats — veselībai kaitīgs. Iegaumējiet, ka cilvēks ar savu klātbūtni, parašām, rūpniecību, vēl vairāk — pat ar savu elpu veido zemi; viņš pakāpeniski pārvērš zemes izgarojumus un klimatiskos apstākļus, kurus cilvēka dvaša vien padara veselīgus. Tāpēc piekrītu tam, ka pasaulē ir neapdzīvotas zemes, taču nekad neticēšu, ka tās var būt neapdzīvojamas, — nekad!
Tā sarunājoties, mednieki kā īsti dabas pētnieki gāja aizvien tālāk, līdz nonāca plašā, atklātā ieplakā, kuras dibenā līkločiem aizvijās gandrīz pilnīgi atkususi upe; ieplaka bija pavērsta pret dienvidiem, tāpēc tās malas un nogāzes klāja zināma veģetācija. Zeme tiecās apaugļoties; nedaudz leknas augsnes pietiktu, lai tā kļūtu ražīga. Doktors norādīja uz šīm neslēptajām tieksmēm.
— Sakiet, — viņš teica, — vai sliktākajā gadījumā šeit nevarētu apmesties uzņēmīgi kolonisti? Ar pacietīgu darbu varētu pilnīgi pārmainīt šo ieleju, tā varbūt nepārvērstos mērenajā joslā, tomēr kļūtu visai pieņemama. Skat, ja nemaldos, — tās četrkājainie iemītnieki! Šie nebēdnieki prot atrast siltākās vietiņas.
— Polārzaķi, nudien! — pielādēdams šauteni, iesaucās Altamonts.
— Pag, — doktors viņu aizkavēja, — pag, neprātīgais medniek! Nabaga zvēriņi nebūt nedomā mukt! Netraucējiet! Tie paši nāk mums klāt!
Patiesi, trīs vai četri jauni zaķēni, lēkādami starp kuslajiem krūmiņiem pa jauno, svaigo sūnu, šķiet, nemaz nebīdamies, tuvojās medniekiem. Piemīlīgi naivā izskatā, kas tomēr nespēja atbruņot Altamontu, zvēriņi steidzās viņiem klāt.
Drīz vien zaķēni jau lēkāja doktoram ap kājām, un viņš, tos glāstīdams, sacīja:
— Vai tos, kas meklē mūsu glāstus, drīkst sagaidīt ar šāvieniem? Šo mazo radībiņu nāve nekāda labuma nedotu.
— Taisnība, doktor, — piekrita Haterass. — Nav vērts tos nogalināt.
— Varbūt taupīsim arī irbes, kuras laižas mums pretī, — brīnījās Altamonts, — un dzērves, kuras tik cienīgi soļo fturp ar savām slaidajām kājām?
Putni, nenojaušot draudošās briesmas, ko npvērsa doktors, veseliem bariem apstāja medniekus. Pat Deks valdī- jas un tikai pārsteigts nolūkojās.
Interesanti un aizkustinoši bija vērot jaukos dzīvniekus bezrūpīgi skraidām, lēkājam un lidināmies; putni metās laipnajam Klobonijam uz pleciem, zaķi, nogulušies viņam pie kājām, ļāvās neparastajiem glāstiem, dzīvnieki it ka centās pēc iespējas labāk uzņemt svešos viesus, putnu bari, jautri sasaukdamies, lidoja šurp no malu malām; doktors atgādināja īstu burvi. Milzīgās, draudzīgās dzīvnieku saimes pavadībā mednieki devās tālāk, rāpdamies miklajās upmalas kraujās. Pēkšņi kādā ielejas pagriezienā viņi ieraudzīja astoņus vai desmit briežus netraucēti plūcam vietumis ar sniegu klāto sūnu; tie bija pievilcīgi dzīvnieki, graciozi un mierīgi, mātītes savus žuburainos ragus nesa tikpat stalti kā tēviņi; mīkstā, samtainā vilna jau zaudēja ziemas baltumu, pieņemdama brūni pelēcīgu va- HaiaM nokrāsu; brieži nelikās tramīgāki vai nedrošāki par ftlN miermīlīgās valstības putniem uri zaķiem. Tādas droši vien pasaules pirmsākumos bijušas cilvēku attiecības ar dzīvniekiem.
Mednieki iegāja briežu ganāmpulka vidū, taču dzīvnieki pat nedomāja bēgt; šoreiz doktoram bija grūtāk savaldīt Altamonta asinskāri: amerikānis nespēja vienaldzīgi noraudzīties lieliskajā medījumā. Bet Haterass aiz- grabts lūkojās lēnīgajos dzīvniekos, kuri berzēja purnus pie visu dzīvo būtņu drauga Klobonija drēbēm.
— Ko tas galu galā nozīmē, — Altamonts sacīja, — vai neesam nākuši šurp medīt?
Vienīgi mošusvēršus, — atbildēja Klobonijs, — neko cliul Ko ar medījumu lai iesākam? Pārtikas mums netrūkst Ļaujiet taču papriecāties par šo aizkustinošo ninu — cilvēks pastaigājas starp miermīlīgiem dzīvniekiem un neiedveš tiem bailes!
Tas liecina, ka šie zvēri nekad agrāk cilvēkus nav redzējuši, — piebilda Haterass.
— Droši vien, — doktors piekrita, — un tādēļ jāsecina, ka šie dzīvnieki nav cēlušies Amerikā.
— Kā tā? — ievaicājās Altamonts.
— Dzimuši Amerikas ziemeļos, tie labi pazītu divkājaino un divrokaino zīdītāju — cilvēku un, ieraugot mūs, nekavējoties pazustu! Nē, vairāk ticams, ka šie zvēri atklīduši šurp no Āzijas neskartajiem ziemeļu apgabaliem, kuriem cilvēks nekad nav tuvojies, un, šķērsojuši kontinentus pola tuvumā, ieradušies šeit. Tātad, Altamont, jums nav tiesību tos uzskatīt par saviem tautas brāļiem.
— Ak, mednieki tādos sīkumos neiedziļinās, — atcirta Altamonts, — medījums pieder tam, kurš to nošauj.
— Nomierinieties, brašo Nimrod! Labāk esmu ar mieru nemūžam vairs nemedīt nekā izbiedēt šo piemīlīgo tautu. Skat! Pat Deks brāļojas ar jaukajiem radījumiem. Uzklausiet mani, nebūsim ļauni, ja vien tas iespējams! Labsirdība ir liels spēks!
— Labi, labi! — šādu sentimentalitāti neizprazdams, atteica Altamonts. — Tikai gribētu jūsu labsirdību redzēt vilku vai lāču barā!
— Savaldzināt plēsīgos zvērus — ak, uz to es nemaz nepretendēju, — doktors sacīja, — Orfeja burvju mākslai daudz neuzticos; starp citu, vilki un lāči paši mums klāt nenāktu kā zaķi, irbes un brieži.
— Kādēļ ne, ja tie cilvēkus nekad nebūtu redzējuši? — vaicāja Altamonts.
— Tādēļ, ka šie zvēri pēc savas dabas ir plēsīgi, taču plēsīgums, tāpat kā ļaunums, rada neuzticību; novērojums attiecas ne vien uz dzīvniekiem, bet arī uz cilvēkiem. Vārdiem «ļauns» un «neuzticīgs» ir identiskas nozīmes, un bailes raksturīgas tam, kurš pats tās spēj iedvest citiem.
Ar šo īso filozofisko pamācību saruna beidzās. _ yisu dienu mednieki pavadīja ielejā, kuru doktors vēlējās nosaukt par Polāro Arkādiju, un neviens pret to neiebilda; pēc vakariņām, kuras vietējiem iemītniekiem dzīvību nemaksāja, mednieki likās gulēt klinšu alā, kas šķita šeit ierīkota, lai sagādātu viņiem ērtu pajumti.