Pēc mierīgi aizvadītās nakts doktors un abi viņa biedri pamodās agri. Uz rīta pusi miegu mazliet traucēja aukstums, kaut ari ne visai stiprs; silti sasegušies, vīri miermīlīgo dzīvnieku apsardzībā tomēr bija labi izgulējušies.
Laiks turējās jauks, un mednieki nolēma vēl dienu ziedot apkārtnes pētīšanai, turklāt sameklēt mošusvēršus. Vajadzēja ļaut Altamontam drusku pamedīt, tāpēc tika nospriests, ka uz mošusvēršiem viņš drīkstēs šaut, kaut arī tie būtu visnevainīgākie radījumi pasaulē. Starp citu, viņu gaļa ir ļoti garda, lai gan ar īpatnēju piegaršu, un mednieki priecājās, ka varēs pārnest mājās kādu tiesu šās svaigās treknās barības.
Pirmajās rīta stundās ceļā nekas negadījās, zeme ziemeļaustrumos pakāpeniski mainīja profilu — daži izciļņi, pirmie viļņveidīgie paaugstinājumi vēstīja par kalnainu apvidu. Ja izrādītos, ka šī Jaunā Amerika tomēr nav kontinents, tā varēja būt liela sala; taču ceļinieku nolūks tobrīd nebija noskaidrot vietas ģeogrāfisko stāvokli.
Deks, aizskrējis tālu priekšā, spēji apstājās pie mošus- vēršu pēdām; žigli aizauļojis pa tām, suns drīz vien nozuda mednieku skatieniem.
Viņi sekoja Deka skaļajiem, skaidri sadzirdamajiem rējieniem, kuros skanēja trauksme, un tas liecināja, ka uz- licamais suns beidzot uzgājis kāroto medījumu.
Vīri steidzās uz priekšu un pēc pusotras stundas ieraudzīja divus pajaunus, patiesi visai neganta izskata vēršus; šķita, ka šos savādos četrkājainos dzīvniekus Deka uzbrukums bija pārsteidzis, taču nekādā ziņā nenobie- dējis; lie turpināja plūkt iesārto sūnu, kas klāja no sniega atbrīvoto zemi. Doktors mošusvēršus viegli pazina pēc neliela auguma, platajiem, pie pamatnes tuvu kopā saaugušajiem ragiem, strupajiem, iegarenajiem purniem, kū- kumainajiem deguniem, ar ko tie līdzinājās auniem, un pēc īsās astes; ņemot vērā mošusvēršu ķermeņa uzbūvi, dabzinātnieki tiem devuši nosaukumu «aitvērsis», ar šo s.ihkleni norādot uz mošusvērša līdzību abiem šiem dzīvniekiem. Mošusvēršu vilna bija bieza, zīdaini brūna.
Ieraugot medniekus, vērši nekavējoties laidās bēgt, un mednieki, ko kājas nes, metās tiem pakaļ.
Taču panākt tos nebija viegli, jo pusstundas skrējiens cilvēkus pagalam aizkausēja. Haterass ar saviem pavadoņiem apstājās.
— Velni tādi! — Altamonts iesaucās.
Vārds vietā, — atvilcis elpu, piezīmēja doktors. — Rādās, šie atgremotāj i ir amerikāņi, kaut arī šķiet, ka lie nav visai augstās domās par saviem tautiešiem.
— Tas tikai liecina, ka mēs, amerikāņi, esam iabi mednieki, — Altamonts atcirta.
Manījuši, ka neviens vairs neseko, mošusvērši apstājās un pārsteigti nolūkojās cilvēkos. Bija skaidrs, ka skrējienā šo medījumu panākt nevarēs; viņus vajadzēja ielenkt; plakankalne, kurā dzīvnieki atradās, manevram likās piemērota. Mednieki uzrīdīja tiem Dēku; tā novērsuši dzīvnieku uzmanību, vīri nokāpa tuvējā gravā, lai apietu piekalni. Doktors un Altamonts paslēpās aiz kāda klints izciļņa plakankalnes vienā malā, Haterasam vajadzēja negaidot parādīties otrā un dzīt vēršus uz medniekiem.
Pēc pusstundas katrs bija savā vietā.
— Vai tagad jums iebildumu nebūs, ja sagaidīšu šos četrkājainos ar šāvieniem? — vaicāja Altamonts.
— Protams, ne! Šī taču būs godīga cīņa, — atbildēja doktors, kurš, par spīti labsirdīgajam raksturam, būtībā" bija kaislīgs mednieks.
Tā runājot, vīri pēkšņi ieraudzīja mošusvēršus, kuriem pa pēdām skrēja Deks; pa gabaliņu ar skaļiem saucieniem sekoja Haterass, dzīdams vēršus pretī doktoram un Alta- montam, un, izlīduši 110 slēptuves, viņi metās uz lielisko medījumu.
Noprazdami, ka viens mednieks mazāk bīstams nekā divi, vērši spēji apstājās un pagriezās uz Haterasa pusi; kapteinis droši tos sagaidīja un, notēmējis uz tuvāko no tiem, izšāva, taču lode, trāpījusi vērsim tieši pierē, to neapturēja. Otrs Haterasa šāviens dzīvniekus tikai sakaitināja. Tie bruka virsū atbruņotajam medniekam un acumirklī nogāza no kājām.
— Kapteinis pagalam! —iesaucās doktors. ^
Tiklīdz Klobonijam izlauzās šis izmisuma' pilnais kliedziens, Altamonts, paspēris soli uz priekšu, grasījās steigties Haterasam palīgā; tad viņš apstājās, cīnīdamies ar sevi un saviem aizspriedumiem.
— Nē, — amerikānis iesaucās, — tas būtu zemiski!
Kopā ar Kloboniju viņš skrēja uz cīņas lauku.
Vilcināšanās nebija ilgusi pat pussekundi.
Doktors pats savām acīm redzēja Altamonta dvēseles cīņu, bet ari Haterass to noģida un labāk būtu ar mieru iet bojā nekā izmantot sāncenša palīdzību. Taču kapteinis
vel nepaguva visu lagā aptvert, kad Altamonts jau bija klāt.
Nogāzts zemē, Haterass lūkoja atvairīt abu mošusvēršu ragu un kāju belzienus. Ilgi izturēt šo nevienlīdzīgo ciņu viņš nevarētu.
Vērši neapšaubāmi kapteini saplosītu, ja pēkšņi neatskanētu divi šāvieni; pār kapteiņa galvu nosvilpa divas lodes.
— Turieties! — sauca Altamonts un, aizmetis tālu prom šauteni, tuvojās saniknotajiem dzīvniekiem.
Viens no tiem, kuram lode bija trāpījusi sirdī, kā zibens ķerts nokrita zemē; otrs negantās dusmās grasījās uzšķērst nabaga Haterasu, bet tieši tajā brīdi, aizstājies viņam priekšā, Altamonts ar vienu roku iegrūda vērša atvērtajā rīklē ledus griežamo nazi un, spēcīgi atvēzējis otrā rokā turēto cirvi, pāršķēla dzīvnieka galvaskausu.
Viss notika vienā acumirklī.
Noslīdzis ceļos, otrs vērsis bez dzīvības nogāzās zemē.
— Urā! Urā! — iesaucās Klobonijs.
Haterass bija glābts.
Par savu dzīvību kapteinis tagad bija pateicību parādā cilvēkam, kuru neieredzēja vairāk par visiem pasaulē. Kas tobrīd norisa Haterasa sirdī? Kādas nepārvaramas jūtas viņā pamodās?
Šis viņa dvēseles noslēpums palika neizdibināts.
Lai būtu kā būdams, bet, nekavējoties piegājis klāt savam sāncensim, Haterass svinīgi teica:
— Jūs izglābāt man dzīvību, Altamont.
— Tāpat kā jūs manējo, — amerikānis atbildēja.-
Brīdi valdīja klusums, tad Altamonts piemetināja:
— Mēs esam norēķinājušies.
— Nē, Altamont, — kapteinis iebilda, — kad doktors jūs izvilka no ledus kapa, es jūs nepazinu, bet jūs, glābjot mani, riskējāt ar savu dzīvību, labi zinādams, kas esmu.
— Jūs esat cilvēks, tāpat kā es, — Altamonts sacīja, — un, lai vai kā, amerikānis nav zvērs.
— Nu, protams, — iesaucās Klobonijs. — Amerikānis ir cilvēks! Tāpat kā jūs, Hateras!
— Un slava, kas mūs gaida, pienākas jums, tāpat kā man!
— Ziemeļpola atklājēja slava, — Altamonts piebilda.
— Jā! — ar jaušamu uzsvaru kapteinis apliecināja.
— Esmu uzminējis, — amerikānis iesaucās. — Tātad jums nav trūcis drosmes šādai iecerei! Jūs uzņēmāties risku, lai sasniegtu šo nepieejamo zemeslodes vietu! Skaista doma! Ticiet man, tas ir cildeni!
— Bet jūs? Vai ari jūs nemēģinājāt nokļūt turpat, kur es? Vai nemeklējāt ceļu uz polu? — spēji ievaicājās Haterass.
Altamonts šķietami kavējās ar atbildi.
— Atbildiet! — mudināja doktors.
— Nē! — amerikānis iesaucās. — Nē, taču! Priekšroka jādod patiesībai, nevis patmīlai! Nē, šīs lieliskās ieceres, kas atveda šurp jūs, man nebija. Es savā kuģī lūkoju izbraukt Ziemeļrietumu jūras ceļu, vairāk neko.
— Altamont, — sniedzot amerikānim roku, Haterass teica, — topiet mūsu slavenā ceļojuma līdzgaitnieks, dosimies kopā uz Ziemeļpolu!
Abi kapteiņi sirsnīgi apskāvās un godīgi, atklāti spieda viens otram roku.
Tad viņi pavērās Klobonijā, kas raudāja.
— Ak, mīļie draugi, — slaucīdams asaras, Klobonijs čukstēja, — esmu tik priecīgs, ka sirds plūst pāri. Jūs esat sapratušies, dārgie biedri, un apņēmušies kalpot kopīgam mērķim, atmetot nožēlojamos nacionālos aizspriedumus. Saprotiet taču, ka šeit nav nekādas nozīmes ne Anglijai, ne Amerikai, un, lai gūtu panākumus bīstamajā ekspedīcijā, mūs jāvieno ciešām draudzības saitēm! Galvenais — jāatklāj Ziemeļpols, bet, kurš to izdarīs, — nav svarīgi. Kādēļ tā pazemoties un tukši plātīties — esmu anglis, esmu amerikānis —, ja varam gluži vienkārši lepoties ar to, ka esam cilvēki!
Krietnais doktors apskāva izlīgušos pretiniekus; viņš nespēja valdīt prieku; abi jaunie draugi saprata, ka cienījamā vīra pieķeršanās viņiem vēl vairāk nostiprinās viņu draudzību. Nomierinājies Klobonijs turpināja stāstīt par konkurences nejēdzību un tukšību, par vienprātības nepieciešamību starp cilvēkiem, kuri aizklīduši tik tālu no dzimtenes. Viņa vārdi, asaras, skāvieni — viss nāca no sirds.
Reizes desmit apskāvis Haterasu un Altamontu, doktors beidzot nomierinājās.
— Un tagad, — viņš teica, — pie darba, pie darba! Kā mednieks es šeit nebiju derīgs, tāpēc liksim lietā citas manas spējas
Un veikli kā hirurgs, kurš prasmīgi veic sekciju, Klobonijs sacirta gabalos medījumu, nosaukdams to par «miera vērsi».
Biedri ar smaidu noskatījās viņa rīcībā. Pēc dažām minūtēm izveicīgais zinātnieks bija ieguvis ap simt mārciņu vērtīgas gaļas; viņš sadalīja to trīs daļās, tad, paņēmuši katrs savu tiesu, vīri devās atpakaļ uz Likteņa-cietoksni.
Desmitos vakarā saules slīpo staru gaismā mednieki ieraudzīja Doktora Māju, kur Džonsons un Bells viņus sagaidīja ar lieliskām vakariņām.
Bet, pirms sēdās pie galda, doktors, norādīdams uz saviem medību biedriem, svinīgi teica:
— Mans vecais Džonson, vai nav tiesa — es devos medībās kopā ar angli un amerikāni?
— Tiesa gan, Klobonijā kungs, — vecais stūrmanis ap liecināja.
— Bet nu esmu pārvedis divus brāļus.
Jūrnieki līksmi spieda roku Altamontam; doktors pastāstīja, ko amerikānis veicis angļu kapteiņa labā, un tonakt sniega mājā pie miera devās pieci neizsakāmi lai - <mīgi cilvēki.