Nākamajā dienā laiks grozījās: atkal kļuva vēsāks; vai- rakas dienas putenis mijās ar lietu un viesuļiem.
Bellām laiva bija gatava, tā lieliski atbilda savam uzdevumam — pa pusei segtu klāju, augstiem bortiem, ar savu foku un klīveri laiva droši varēja izturēt vētras; vieglais svars ļāva to vest kamanās, pārāk neapgrūtinot suņus.
Beidzot polārajā baseinā sākās nozīmīgas pārmaiņas; līča vidū sakustējās ledus; prāvākie ledus blāķi nemitīgi gruva ūdens spēka iedarbībā un gaidīt gaidīja lielāku vētru, lai atrautos no krastiem un pārvērstos peldošos aisbergos. Tomēr Haterass, nenogaidot ledus sašķelšanos, gribēja doties ce|ā. Nebija svarīgi, vai jūra atbrīvojusies no ledus vai ne, jo ceļojums bija daļēji jāveic pa sauszemi, tāpēc aizbraukšana tika paredzēta divdesmit piektajā jūnijā; līdz tam laikam bija jāpaveic visi sagatavošanās darbi. Džonsons un Bells saveda kārtībā kamanas, nostiprināja šasijas un nomainīja slieces. Viņi cerēja ceļojumam izmantot īso jaukā laika periodu, ko daba veltījusi arktiskajām zemēm.
Dažas dienas pirms aizbraukšanas, divdesmitajā jūnijā, starp ledus gabaliem izveidojās brīvas ejas, kuras derēja laivas izmēģinājuma braucienam līdz Vašingtona ragam. Jūrā joprojām vēl bija ledus, taču iešanai tas vairs nebija drošs, un kājām doties pāri saplaisājušajiem ledus laukiem būtu bīstami.
Izmēģinājuma brauciens, kas ilga pusi dienas, pierādīja laivas teicamās īpašības.
Atceļā jūrnieki kļuva aculiecinieki interesantai epizodei. Milzīgs lācis uzglūnēja ronim; par laimi, zvērs likās pārāk aizņemts ar medībām, lai ievērotu laivu, citādi noteikti lūkotu to panākt; lācis apsargāja kādu plaisu ledū, kur droši vien bija ieniris ronis. Ar īstu mednieka vai, pareizāk sakot, zvejnieka pacietību, jo patiesībā viņš taču zvejoja, lācis gaidīja roni atgriežamies. Neizrādīdams ne mazāko dzīvības pazīmju, zvērs nekustīgi gulēja uz ledus un klusītiņām glūnēja.
Pēkšņi spraugā sakustējās ūdens; ronis peldēja augšup, lai ieelpotu svaigu gaisu. Izstiepies visā garumā, lācis abām ķepām ieskāva āliņģi.
Mirkli vēlāk virs ledus iznira roņa galva, taču nozust tā vairs nepaguva — kā vaļā palaistas atsperes lāča ķepas savienojās, ar nepārvaramu spēku sažņaudza roni un izvilka to no dzimtās stihijas.
Cīņa bija īsa; upuris dažas sekundes pretojās, tad nobeidzās uz sava ienaidnieka krūtīm; ronis bija liels, taču lācis to bez grūtībām aizstiepa prom un, viegli pārlēcis no viena ledus gabala uz citu, kopā ar laupījumu nozuda krastā.
— Laimīgu ceļu! — Džonsons uzsauca. — Ir gan stipras ķepas tam lācim!
Laiva pēc brīža atgriezās nelielajā ostā, ko Bells bija iekārtojis starp ledus gabaliem.
Līdz norunātajai aizbraukšanai atlika vēl četras dienas.
Haterass steidzināja pēdrjos sagatavošanās darbus; viņš gribēja ātrāk tikt prom no Jaunās Amerikas, kura nepiederēja viņam un kurai viņš nebija devis vārdu; Haterass te nejutās kā mājās.
Divdesmit otrajā jūnijā sākās nometnes piederumu, telts un pārtikas iekraušana kamanās. Ce|otāji ņēma līdz simt mārciņas sālītas gaļas, trīs kastes sakņu un gaļas konservu, piecdesmit mārciņu sāls šķīduma un citrona sulas, piecas kvartas miltu, vairākus maišeļus doktora Klobonijā plantācijā izaudzēto krešu salātu un kohleāriju. Kopā ar divsimt mārciņām šaujampulvera, darba rīkiem, ieročiem un dažādiem sīkumiem, ieskaitot piepūšamās gumijas laivas un jauno laivu, kā arī pašu kamanu svaru, sanāca turpat tūkstoš piecsimt mārciņu kravas, kas četru suņu pajūgam šķita par smagu; turklāt atšķirībā no eskimosu suņiem, kurus nemēdz nodarbināt vairāk kā četras dienas pēc kārtas, šiem lika strādāt bez atpūtas katru dienu, jo nebija nomainītāju; taču vīri apņēmās vajadzības gadījumā palīdzēt un visai garus pārgājienus netaisīt; no Viktorijas līča līdz polam vajadzēja būt, lielākais, trīssimt piecdesmit piecām jūdzēm, un, lai polu sasniegtu, veicot divpadsmit jūdzes dienā, bija nepieciešams mēnesis; bet, ja sauszeme beigtos, kā cilvēki, tā suņi ceļojumu ērti varētu veikt laivā.
Pašsajūta visiem bija lieliska; veselībai nekas nekaitēja; ziema, kaut arī barga, bija laimīgi aizvadīta; ceļotāji, paklausīdami doktora padomam, polārajā klimatā parastās slimības bija atvairījuši. Visi bija gan mazliet novājējuši, taču doktoru tas tikai iepriecināja; skarbajā dzīvē norūdījuši kā garu, tā miesu un aklimatizējušies, šie vīri varēja stāties pretī vissmagākajiem pārbaudījumiem un bargākajam salam.
Bet galvenais — beidzot viņi tuvojās sava ceļojuma mērķim, nepieejamajam polam, pēc tam atliktu tikai atgriezties mājās. Viņu pārgalvīgā pasākuma droša ķīla bija savstarpējās simpātijas, kas tagad vienoja visus piecus ceļa biedrus, un par laimīgu atrisinājumu neviens vairs nešaubījās.
Paredzedams garu ceļojumu, doktors ieteica savlaicīgi norūdīties un rūpīgi trenēties.
— Mani draugi, — viņš teica, — es nelieku jums atdarināt angļu sprinterus, kuri pēc divu dienu treniņa zaudē astoņpadsmit mārciņas svara, bet pēc piecām dienām — divdesmit piecas; tomēr kaut kas mums katrā ziņā jādara, lai sevi norūdītu garajam ceļam. Pirmais treniņa noteikums — atbrīvoties no liekiem taukiem, ko skrējēji un žokeji panāk ar caurejas un sviedrēšanās līdzekļiem, kā arī ar pastiprinātām kustībām; šie džentlmeņi skaidri zina, cik daudz no sava svara zaudēs pēc zāļu lietošanas, un sasniedz neticami precīzus rezultātus; dažs labs, kurš pirms treniņa neaizelsdamies nespēj noskriet pat jūdzi, vēlāk viegli veic divdesmit piecas. Stāsta, ka slavenais Taun- zends bez atelpas divpadsmit stundās noskrējis simt jūdzes.
— Lielisks rezultāts, — piezīmēja Džonsons. — Mēs gan sevišķi tukli neesam, tomēr svarā nokristies derētu …
— Nav vajadzīgs, Džonson. Tomēr nepārspīlējot varu teikt, ka treniņam ir savas labās puses; tas nostiprina ķermeni, piešķir elastību muskuļiem, paasina dzirdi un redzi; ņemsim to vērā.
Vairāk vai mazāk satrenējušies, divdesmit trešajā jūnijā ceļotāji beidzot bija pilnīgi saposušies braucienam; bija svētdiena, un viņi nolēma pamatīgi atpūsties.
Aizceļošanas brīdis tuvojās, un Likteņa cietokšņa iemītnieki to gaidīja ar zināmu satraukumu. 2ēl bija pamest sniega māju, kas tik teicami pildījusi savu pienākumu, Viktorijas līci, šo viesmīlīgo piekrasti, kurā bija aizvadīti bargās ziemas pēdējie mēneši. Vai atgriežoties viņi šeit savas celtnes vēl atradīs? Vai vasaras saule neizkausēs stiprās sienas?
Visumā ņemot, šeit bija aizvadīti jauki brīži. Pie vakariņu galda doktors to atgādināja biedriem, atmiņas vīrus saviļņoja, un viņi neaizmirsa pateikties dievam par palīdzību.
Beidzot bija klāt laiks doties pie miera. Gulēt viņi likās agri, lai, gaismiņai svīstot, varētu piecelties. Tā pagāja pēdējā nakts Likteņa cietoksnī.