Nākamajā rītā līdz ar ausmu Haterass pavēlēja doties ceļā. Suņus iejūdza kamanās; labi paēduši un atpūtušies, ērtos apstākļos aizvadījuši ziemu, suņi labprāt uzņēmās savus vasaras pienākumus. Tie mierīgi ļāva uzlikt aizjūgu.
Vispār grenlandiešu suņi ir miermīlīgi dzīvnieki; ar laiku viņu mežonīgā daba bija pārvērtusies: līdzība ar vilkiem izzuda, suņi pielāgojās Dekam, savas ģints priekšzīmīgajam pārstāvim, vārdu sakot — grenlandiešu suņi civilizējās.
Šajā pāraudzināšanā, bez šaubām, liela loma bija Dekam; tas mācīja ciltsbrāļiem labā sabiedrībā pieņemtās manieres un pats tiem rādīja paraugu; ievērodams «etiķeti»] kā īstam anglim pienākas, Deks ilgi nespēja sarast ar jaunajiem biedriem, kuri tam nebija «stādīti priekšā», un ar tiem nebrāļojās; taču, pārdzīvojot kopīgas briesmas, ciešanas, trūkumu un vienu likteni, starp dažādo sugu pārstāvjiem pamazām radās tuvība. Pirmo soli šai virzienā spēra labsirdīgais Deks, un pēc neilga laika visi četrkājainās sabiedrības locekļi apvienojās draudzīgā pulkā.
Kad doktors Klobonijs grenlandiešus noglāstīja, Deks savos draugos raudzījās bez greizsirdības.
Arī vīri bija lieliskā omā, tāpat kā dzīvnieki, un, ja suņi taisījās dūšīgi vilkt kamanas, vīri gatavojās tikpat dūšīgi soļot.
Viņi devās prom sešos no rīta, ļoti jaukā laikā.
Pēc tam kad bija apieta Viktorijas līča piekraste un šķērsots Vašingtona rags, Haterass norādīja virzienu tieši uz ziemeļiem; pulksten septiņos aiz viņiem dienvidu pusē nozuda Likteņa cietoksnis un bākas klints.
Ekspedīcija- sākās veiksmīgi, daudz veiksmīgāk nekā ziemu, kad viņi brauca pēc oglēm. Toreiz Haterass uz kuģa pameta izmisušos dumpiniekus, droši nezinādams, vai sprausto mērķi sasniegs; atstājis savu pusnosalušo komandu, viņš devās ekspedīcijā polārziemas grūtībās novārgušu cilvēku pavadībā; turklāt viņš, kas traucās uz ziemeļiem, gāja atpakaļ uz dienvidiem! Šoreiz, gluži otrādi, Haterass kopā ar stipriem, veseliem cilvēkiem, kuri viņu atbalstīja, iedrošināja, uzmundrināja, devās uz savu dzīves mērķi Ziemeļpolu. Nekad vēl neviens nebija tik tuvu lielajam mērķim — savas dzimtenes un personiskajai slavai.
Vai Haterass domāja par visu to, kas gluži dabiski varēja viņu iedvesmot pašreizējos apstākļos? Klobonijs labprāt tam gribēja ticēt, un, redzot kapteiņa možo noskaņojumu, nemaz par to vairs nešaubījās. Lāga Klobonijs priecājās par visu, kas ielīksmoja draugu, un, kopš abi kapteiņi, viņa draugi, bija sapratušies, viņš, labākais no labākajiem, kam svešs bija naids, skaudība un konkurences cīņa, jutās kā laimīgākais cilvēks pasaulē. Kas notiks tālāk? Kā beigsies šis ceļojums? To viņš nezināja; taču sākums bija labs. Un tas nozīmēja daudz.
Jaunās Amerikas austrumu piekraste aiz Vašingtona raga stiepās uz rietumiem ar veselu virkni nelielu ielīču. Lai izvairītos no milzīgā līkuma, ceļinieki, pārvarējuši Bella kalna pirmās nogāzes, pāri augstajām plakankalnēm virzījās uz ziemeļiem. Tas ievērojami saīsināja ceļu. Ja vien negadītos neparedzēti šķēršļi — jūras šaurumi vai kalni, pēc Haterasa aplēsēm līdz polam, ejot taisnā līnijā no Likteņa cietokšņa, nevarēja būt vairāk kā trīssimt piecdesmit jūdžu.
Gājiens veicās raiti; augstās plakankalnes pletās kā lieli, balti klajumi, ar sēru ieziestās kamanu slieces slīdēja viegli, un vīri uz slēpēm droši un ātri soļoja tālāk.
Termometrs rādīja +3°C. Laiks vēl bija visai nenoteikts — te skaidrs, te apmācies; taču ceļotājus, kuri bija cieši nolēmuši iet tikai uz priekšu, neatturētu ne sals, ne puteņi.
Viņi orientējās pēc kompasa; attālinoties no magnētiskā pola, tas kļuva aizvien precīzāks, bultiņa beidza svārstīties; tiesa gan, viņpus magnētiskā pola tā pagriezās pretējā virzienā un rādīja dienvidus meklēto ziemeļu vietā; taču aplēses šī nepareizība netraucēja.
Starp citu, doktors izgudroja kādu pavisam vienkāršu orientācijas paņēmienu, kas novērsa nemitīgo skatīšanos kompasā; reiz noteikuši atrašanās vietu, ceļotāji izvēlējās kādu skaidri saredzamu punktu ziemeļos un gāja tieši uz to; kad punkts bija sasniegts, viņi tajā pašā virzienā atrada jaunu, un tā joprojām. Tādā veidā nomaldīties no taisnā ceļa bija gandrīz neiespējami.
Pirmajās divās dienās vīri divpadsmit stundās veica divdesmit jūdzes; atlikušo laiku veltīja atpūtai un ēšanai; naktī telts viņus pietiekami pasargāja no aukstuma.
Temperatūra manāmi cēlās; sniegs dažviet bija jau pilnīgi nokusis, dažviet vēl saglabāja savu neskarto baltumu; šur tur veidojās lielas lāmas, reizēm īsti muklāji, kurus viegli varēja iztēloties par ezeriem; lāgiem ceļotāji tajos iestiga līdz ceļgaliem; viņi sirsnīgi smējās, bet doktors par šīm negaidītajām peldēm bija īstā sajūsmā.
— Kā ūdens iedrošinās mūs slapināt! — viņš pukojās. — Šim elementam ir tiesības tikai uz tvirtu vai gāzveida stāvokli šajā zemē, bet šķidrais — tā jau ir ļaunprātība! Ledus un tvaiks — lai nu būtu, bet ūdens — nekādā ziņā!
Pa ceļam netika aizmirstas arī medības; Altamonts un Bells siroja tuvākajās ielejās; viņi medīja irbes, zosis, pelēkos zaķus; šie dzīvnieki pamazām zaudēja uzticību un sāka bīties no cilvēkiem; kļuvuši tramīgi, tie bija grūti notverami. Bez Deka palīdzības mednieki velti šķiestu pulveri.
Haterass viņiem ieteica neaizklīst tālāk par jūdzi, nedrīkstēja taču zaudēt ne dienu, ne stundu, jo nebija nekādu cerību, ka jaukais laiks pastāvēs ilgāk par trim mēnešiem.
Turklāt ^katram gadījumam vajadzēja turēties kamanu tuvumā, ja ceļš pēkšņi pasliktinājās — radās kāda šaura pāreja vai stāva nogāze, tad vīriem pašiem bija jājūdzas kamanās vai jāatbalsta tās, velkot, stumjot un pieturot; vairākkārt kamanas nācās pilnīgi izkraut, kaut gan arī tas nepaglāba tās no triecieniem un bojājumiem, kurus Bells centās izlabot, cik labi vien prazdams.
Trešajā dienā, divdesmit sestajā jūnijā, ceļotāji sasniedza lielu ezeru, kas, atrazdamies kalnu paēnā, nebija atkusis. Ledus likās pietiekami stiprs, lai izturētu kamanu un gājēju svaru. Pēc visa spriežot, ezers bija sasalis ļoti sen — iepriekšējās ziemās un nemēdza atkust; arktiskajām vasarām nebija varas pār šo stingro ledus spoguli; novērojumu apstiprināja sausā sniega sega ezera krastos, tās dziļākie slāņi noteikti bija saglabājušies kopš agrākajiem gadiem.
Pēc tam augstiene manāmi pazeminājās, un doktors secināja, ka drīz tā izbeigsies; varbūt Jaunā Amerika bija tikai sala un nemaz līdz polam nesniedzās? Vienīgi rietumos, tik tikko saredzami, zilgā dūmakā tinās daži pakalni.
Līdz šim ceļojums pārāk nenogurdināja; ceļinieki cieta tikai no saules spožajiem atspulgiem sniegā; spēcīgie at- starojumi varēja izraisīt sniega aklumu, no tā šeit bija grūti izsargāties. Lai slimību atvairītu, citā gada laikā viņi būtu ceļojuši nakti, bet tagad tumsa nemaz neiestājās. Par laimi, sniegs kūstot daudz zaudēja no sava spožuma.
Temperatūra cēlās, divdesmit astotajā jūnijā termometrs rādīja +7°C; siltuma vilni pavadīja spēcīgas lietus gāzes, kuras ceļotāji mierīgi pacieta un pat priecājās par tām; lietus veicināja atkusni; atkal vajadzēja aut kājās briežādas mokasīnus un apmainīt kamanu slieces. Bez šaubām, ceļojums līdz ar to aizkavējās, tomēr nopietnāki šķēršļi neradās, un viņi soļoja tikai uz priekšu.
Dažreiz doktors ceļā uzgāja apaļus vai plakanus akmentiņus, kuri atgādināja jūras viļņos noslīpētus oļus; tad viņš sprieda, ka polārais baseins jau tuvu, taču klajums sniedzās neaptverami tālu.
Nekur nemanīja nekādu dzīvojamo mītņu vai būdu palieku, ne piramīdu, ne eskimosu pārtikas glabātavu; acīm redzot, mūsu ceļotāji pirmie ielauzās šajā neskartajā zemē; grenlandiešu ciltis, kuras nereti apmeklē polārās zemes, tik tālu neaiziet, kaut gan nabaga eskimosiem, kuriem allaž jācīnās ar badu, šī zeme dotu daudz pārtikas; reizēm ceļā gadījās lāči, kuri pa vējam sekoja nelielajam ļaužu pulciņam, taču pat nemēģināja tam uzbrukt; pa gabalu redzēja arī mošusvēršu un briežu ganāmpulkus; doktors dažus briežus labprāt būtu sagūstījis un iejūdzis kamanās, bet šie dzīvnieki bija tik tramīgi, ka dzīvus tos dabūt rokā neizdotos.
Divdesmit devītajā jūnijā Bells nošāva lapsu, bet Alta- montam laimējās nogāzt vidēji lielu mošusvērsi, tā viņš lieku reizi pierādīja savu aukstasinību un veiklību; Altamonts patiesi bija lielisks šāvējs, viņa spējas apbrīnoja pat doktors Klobonijs, kuram šī māksla arī nebija sveša. Sagriezuši vērsi gabalos, viņi ieguva ļoti daudz svaigas gaļas.
Laimīgas medības, kas sagada gardu, stiprinošu maltīti, arvien tika priecīgi apsveiktas; svaigajā gaļa ar baudu nolūkojās pat tie, kuri nebija sevišķi lieli gardēži. Arī doktors lāgiem nespēja apspiest smaidu, atskārzdams, ka pat viņu gardā gaļa ievedusi kārdinājumā.
—> Ko tur klīrēties, — viņš teica, — ēdienam polārajās zemēs ir milzu nozīme.
— It īpaši, ja ēdiens atkarīgs no mazāk vai vairāk izveicīga šāviena, — piebilda Džonsons.
— Taisnība, vecais draugs, — doktors piemetināja, — droši zinot, ka virtuvē uz plīts viņu vienmēr gaida zupas katls, cilvēks mazāk domā par ēšanu.
Trīsdesmitajā jūnijā, pretēji visiem apsvērumiem, līdzenums pārgāja kalnainā apvidū, kas šķita radies vulkāna izvirdumos. Bezgala tālu visās pusēs slējās gan nošķeltas konusveidīgas, gan asas, smailas, ļoti augstas virsotnes.
Cēlās negants dienvidaustrumu vējš, kas drīz pārvērtās īstā orkānā; tas trakoja pār sniegainajām klinšu smailēm un ledus kalniem, kuri, atrazdamies uz sauszemes, atgādināja torosus un aisbergus; pat Klobonijs, kas allaž visam zināja izskaidrojumu, nespēja saprast, kā tie radušies šajās plakankalnēs.
Orkānam sekoja silts, mitrs laiks; sākās īsts atkusnis; malu malās skanēja ledus brīkšķi, mīdāmies ar daudz varenākiem krītošu lavīnu dārdiem.
Ceļotāji centās vairīties no kalnu piekājēm un skaļi nesarunāties, jo gaisa satricinājums balsu skaņu ietekmē varēja izraisīt katastrofu; ne reizi vien viņi kļuva par iepriekš neparedzamu, drausmīgu lavīnu aculieciniekiem; īstenībā polārajos apgabalos lavīnu galvenā īpatnība ir pārsteidzošais pēkšņums, kas tās atšķir no Šveices un Norvēģijas lavīnām, — tur lavīnas izveidojas no nenozīmīgas sniega bumbas, kura, ceļā aplipdama ar sniegu un akmeņiem, iegūst aizvien lielākus apjomus un, veldamās pieaugošā ātrumā, izposta mežus, sagrauj ciematus, taču tās kritiena laiks ir viegli aplēšams; toties pavisam citādas ir arktiskās lavīnas, sniega blāķa pārvietošanās notiek negaidot, zibenīgā ātrumā. Viss sākas un beidzas vienā acumirklī, un cilvēks, lavīnu tikko pamanījis, neglābjami iet zem tās bojār ātrāka par šo kustību nav ne Jielgaballode, ne zibens; atdalīties no ledus masas, krist, visu savā ceļā sašķaidīt — to polārzemju lavīna veic ļoti īsā laika sprīdī, turklāt pērkonskaļa trokšņa pavadībā ar dīvainu, drīzāk žēli kaucošu nekā grandošu atbalsi.
Un tā samulsušo skatītāju acu priekšā lāgiem norisa dažādi brīnumi. Apkārtne pārveidojās; spējā atkušņa ietekmē kalns pārvērtās klajumā; lietus ūdens, iesūkdamies ledus gabalu plaisās, sasala un izplešoties saspridzināja jebkuru šķērsli, jo ārdošais spēks, ar kādu ūdens pāriet no šķidra stāvokļa cietā, ir daudz lielāks, nekā ja pāriet gāzveidīgā, un šis process notiek neparasti ātri.
Par laimi, kamanām un to vadītājiem nekādas katastrofas nedraudēja? ceļotājiem ievērojot lielu piesardzību, briesmas vienmēr laikus tika novērstas. Starp citu, klinšainām augstienēm, pauguriem un aisbergiem bagātais apvidus drīz izbeidzās, un pēc trim dienām, trešajā jūlijā, ceļotāji nonāca līdzenumā uz vieglāka ceļa.
Taču šeit viņu skatienus saistīja cita neredzēta dabas parādība, kas ilgu laiku bijusi kā Vecās, tā Jaunās pasaules zinātnisko pētījumu objekts; nelielā ceļotāju grupa gāja garām pēdu piecdesmit augstai pakalnu grēdai, kas, šķiet, stiepās jūdzēm tālu; kalnu austrumu nogāzes klāja spilgti sarkans sniegs.
Pilnīgi saprotams ceļotāju pārsteigums un izsaucieni, kad viņi ieraudzīja plašo tumšsarkano sniega segu, un pirmais iespaids bija pat mazliet atbaidošs. Doktors steidzās biedrus nomierināt vai vismaz tiem paskaidrot parādības cēloni; sarkanā sniega īpašības, tāpat kā Vollastona, Kendola un Bauera ķīmiskie pētījumi šajā jomā, viņam nebija sveši. Klobonijs pastāstīja, ka šāds sniegs sastopams ne vien polārajos apgabalos, bet arī Šveices Alpos. Krietnu daudzumu sarkanā sniega 1760. gadā savācis So- sīrs, bet vēlāk no savām ziemeļu ekspedīcijām pārvedis arī kapteinis Ross, Sebains un citi.
Altamonts iztaujāja doktoru par sniega neparastās krāsas cēloņiem. Klobonijs atbildēja, ka sarkano krāsu rada vienīgi mikroskopiskas sīkbūtnes. Ķīmiķi ilgi nesapratuši, vai tās pieskaitāmas augu vai dzīvnieku valstij, beidzot atzinuši, ka tās pieder mikroskopiskai uredo sugas sēnīšu ģintij, tāpēc Bauers arī ieteicis tās nosaukt par uredo ni- valis.
Tad, izrakņājis dīvaino sniegu ar sava spieķa apkalto galu, doktors pierādīja biedriem, ka sarkanais slānis ir deviņas pēdas dziļš, un lika aplēst, cik šādu sēnīšu atrodas vairāku jūdžu platībā, ja zinātnieki pieņem, ka vienā kvadrātcentimetrā tās mēdz būt līdz četrdesmit trim tūkstošiem.
Kā nogāzes stāvoklis liecināja, sarkanais sniegs pastāvēja kopš senseniem laikiem, jo šai sēnītei, kura nemaina krāsu, nekait ne tvaiks, ne atkusnis.
Par spīti doktora paskaidrojumiem, parādība tomēr likās savāda; sarkanā krāsa tik lielā platībā dabā reti sastopama; dīvainu iespaidu radīja saules atspulgi uz šā purpura; tie piešķīra ugunīgu nokrāsu apkārtējiem priekšmetiem, klintīm, cilvēkiem, dzīvniekiem, it kā tos apgaismotu kāda iekšēja liesma, bet, kad sarkanais sniegs sāka kust, ceļotājiem šķita, ka pie viņu kājām plūst asins ur- dziņas.
Pirmoreiz ieraugot šo vielu uz Bafina līča sārtajām klintīm, Klobonijs nepaguva to izpētīt tuvāk, toties tagad viņam radās izdevība savākt vairākas pudeles sarkanā sniega.
Šī sārtā zeme — «asins lauks», kā doktors to nosauca, palika aizmugurē tikai pēc trīs stundu ilga gājiena, kad to nomainīja parastā baltā ainava.