Ceturtajā jūlijā augu dienu neizklīda bieza migla. Tikai ar lielām grūtībām varēja turēties taisnā virzienā uz ziemeļiem; nemitīgi bija jāskatās kompasā. Par laimi, nekas ļauns tumsā negadījās. Tikai Bells palika bez slēpēm, jo salauza tās pret asu klints izcilni.
— Nudien, — teica Džonsons, — līdz šim man šķita, ka nekur citur nav tādu miglu kā pie Mērsi vai Temzas, bet redzu, ka esmu maldījies.
— Tad aizdegsim lāpas, — iesaucās Bells, — kā Londonā vai Liverpūlē!
— Un kāpēc gan ne? — vaicāja doktors. — Lieliska doma! Ceļu tāš apgaismos vāji, bet mēs vismaz saredzēsim ceļvedi un varēsim turēties taisnā virzienā.
— Bet kur lai ņem lāpas? — ieminējās Bells.
— Samitrināsim spirtā pakulas un piestiprināsim tās pie spieķiem.
— Lieliski! — iesaucās Džonsons. — Un tas izdarāms giuži vienkārši.
Pēc ceturtdaļstundas gājiens miklajā dūmakā turpinājās lāpu gaismā.
Tagad ceļinieki varēja labāk ieturēt virzienu, tomēr uz priekšu tika ļoti lēnām, jo migla izklīda tikai sestajā jūlijā; zemei atdziestot, ziemeļu vēja brīze aiztrauca miglu kā saplēstas skrandas.
Nekavējoties noteicis ekspedīcijas atrašanās vietu, doktors aplēsa, ka šajā miglainajā laikā viņi caurmērā nebija nogājuši ne astoņas jūdzes dienā.
Sestajā jūlijā, lai atgūtu noseboto, vīri devās ceļā ļoti agri. Priekšgalā, zondēdami zemi un izceldami medījumus, soļoja Altamonts un Bells, viņiem nopakaļ skrēja Deks; apbrīnojami nepastāvīgais laiks atkal kļuva sauss un skaidrs, un, kaut gan ceļveži atradās jūdzes divas no kamanām, doktoram nepagāja secen neviena viņu kustība.
Tāpēc, ieraudzījis biedrus pēkšņi it kā pārsteigumā apstājamies, viņš ļoti brīnījās; abi šķita raugāmies tālē un vērojam apvārsni.
Tad, noliekušies pie zemes, abi uzmanīgi kaut ko pētīja un atkal pārsteigti iztaisnojās. Bells, acīm redzot, dzīrās iet tālāk, bet Altamonts viņu satvēra pie rokas.
— Skat! Ko viņi tur dara? — doktors Džonsonam vaicāja.
— Arī es viņos noskatos, Klobonijā kungs, — vecais jūrnieks atbildēja, — tikai nevaru neko saprast.
— Uzgājuši zvēru pēdas, — ieminējās Haterass.
— Nevar būt, — doktors iebilda.
— Kāpēc ne?
— Deks tad rietu.
— Un tomēr viņi pētī pēdas.
— Steigsimies turp, — Haterass teica, — gan tad redzēsim, kas notiek.
Džonsons paskubināja suņus, un tie sāka skriet veicīgāk.
Pēc minūtēm divdesmit, panākuši Altamontu un Bellu, ceļotāji pārsteigti apstājās.
Patiesi, sniegā bija redzamas cilvēku pēdas, turklāt gluži svaigas un neapšaubāmas, it kā iemītas vēl vakar.
— Šeit bijuši eskimosi, — Haterass sprieda.
— Tik tiešām, — piebilda doktors, — lūk, arī slēpju nospiedumi!
— Jūs domājat? — Altamonts jautāja.
— Katrā ziņā.
— Bet ko nozīmē šīs? — norādīdams uz kādām citām pēdām, Altamonts ievaicājās.
— Šīs?
— Vai arī tās, pēc jūsu domām, pieder eskimosiem?
Uzmanīgi palūkojies, doktors samulsa; dziļus nospiedumus sniegā bija atstājuši eiropiešu zābaki ar zoli, papēdi un visām naglām; šeit nenoliedzami bija staigājis kāds svešinieks.
— Eiropieši — šeit? — brīnījās Haterass.
— Acīm redzot, — noteica Džonsons.
— Un tomēr tas šķiet pārāk mīklaini! — iesaucās doktors. — Jāpavēro pamatīgāk, lai pilnīgi tam noticētu.
Kārtīgi izpētījis neparastās pēdas, doktors bija spiests atzīt, ka spriedums pareizs.
Pat Daniela Defo varonis Kruzo, atrodot savas alas smiltīs cilvēka pēdas, nebūtu vairāk pārsteigts; bet, ja viņam uzmācās bailes, Haterasu pārņēma dusmas. Svešs eiropietis tik tuvu polam!
Veselu ceturtdaļjūdzi vīri gāja pa zābaku pēdām, pēc tam, sajaukdamās ar citiem slēpju un mokasīnu nospiedumiem, tās nogriezās uz rietumiem.
Sasnieguši šo vietu, ceļotāji neziņā, vai sekot pēdām vel tālāk, apstājās.
— Nē, — teica Haterass, — iesim …
Kapteini pārtrauca doktora izsauciens, kad tas pacēla sniegā kādu vēl drošāku pierādījumu, par kura izcelšanos nevarēja šaubīties. Bija atrasts tālskata objektīvs.
— Nu gan pilnīgi skaidrs, — teica doktors, — ka tuvuma atrodas sveši cilvēki.
— Uz priekšu! — sauca Haterass.
Viņa pavēle skanēja tik enerģiski, ka visi acumirklī paklausīja; kamanas atsāka uz brīdi pārtraukto braucienu.
Ceļotāji uzmanīgi vēroja apvārsni, vienīgi Haterass, kurā rūga slepenas dusmas, neko nevēlējās redzēt. Bet, tā kā draudēja tikšanās ar svešiem ceļotājiem, vajadzēja kaut ko uzsākt piesardzības labā. Tas, ka nezināmajā ceļā viņiem kāds jau aizsteidzies priekšā, šķita īsta izgāšanās. Doktors nedusmojās līdzi Haterasam, taču par spīti savam parastajam filozofiskajam mieram nespēja apspiest zināmu īgnumu. Arī Altamonts likās sašutis; Bells un Džonsons kaut ko draudīgi rūca caur zobiem.
— Neko darīt, — doktors beidzot teica, — jāpaļaujas apstākļiem.
— Atklāti sakot, — klusām, lai Altamonts nedzirdētu, Džonsons piezīmēja, — nebūtu jēgas ceļot uz polu, ja tur priekšā atrodas citi.
— Un tomēr, — piebilda Bells, — par to vairs nav jāšaubās …
— Nē, — sacīja doktors, — es velti pūlos notikušo dažādi izskaidrot, iegalvoju sev, ka tas ir neiespējami, neticami, bet galu galā jātic vien būs; zābaks pats pēdas sniegā neiespiestu, tas bija ieauts kājā, bet šī kāja nenoliedzami piederējusi kādam cilvēkam. Ja eskimosam — tas vēl būtu piedodams, bet ja nu eiropietim?
— Patiesi, — piekrita Džonsons, — nebūtu patīkami, ja pasaules viņā malā izrādītos, ka visas viesnīcas gultas aizņemtas.
— Vislielākā nejēdzība! — piemetināja Altamonts.
— Gan redzēsim, — noteica doktors.
Un viņi devās tālāk.
Todien nekas vairs neliecināja par svešu cilvēku esamību šajā Jaunās Amerikas malā, un pievakarē ceļa vīri beidzot iekārtoja nakts nometni.
Sacēlās diezgan stiprs ziemeļvējš, kas spieda meklēt teltij drošāku patvērumu dziļā gravā; debesis draudīgi apmācās; cits aiz cita ātri peldēja iegareni mākoņi; tie bija visai zemi, un acis pagura, sekojot to nevaldāmajam skrējienam; lāgiem atsevišķas mākoņu šķipsnas sniedzās līdz pat zemei, un telts tikko jaudāja turēties pretī spēcīgajam orkānam.
— Mūs gaida nelāga nakts, — pēc vakariņām teica Džonsons.
— Tā būs vētraina, taču ne vēsa, — piebilda doktors. — Apliksim drošības dēļ telti ar lieliem akmeņiem.
— Jums taisnība, Klobonijā kungs. Ja vētra musu audekla pajumti aizraus, diez vai mēs to vairs sameklesim.
Rūpīgi nodrošinājušies pret briesmām, nogurušie ceļinieki lūkoja iemigt.
Tas tomēr neizdevās; nākdama no dienvidiem, sāka plosīties nepieredzēti barga viesuļvētra; mākoņi veļās it kā no nule' eksplodējuša tvaika katla; vētras brāzmās gaza no kalniem lejup pēdējās lavīnas, kuru apslapetie grāvieni dobji atbalsojās ielejās; atmosfēra līdzinājās arēnai, kur norisinās cīņa uz dzīvību un nāvi starp divām va- ren bargām stihijām — gaisu un ūdeni, šajā cīņā vēl trūka vienīgi uguns.
Pārkairinātā dzirde vispārējā trokšņu jūklī uztvēra kaut ko īpašu, kas neatgādināja smagu ķermeņu kritienus, bet drīzāk skaidras lūstošu priekšmetu skaņas; nemitīgajos vētras auros labi varēja atšķirt spalgus brīkšķus, it kā plaisātu tērauds.
Gluži dabiski, ka šā trokšņa cēlonis bija virpuļojošās lavīnas, taču doktors to neprata izskaidrot.
Izmantodami baigo klusuma brīdi, kad vētra šķita ievelkam elpu, lai pēc mirkļa atsāktu plosīties ar jo negantāku spēku, ceļotāji'apmainījās spriedumiem.
— Klausoties šajos grāvienos, šķiet, ka aisbergi sadurtos ar ledus laukiem, — teica doktors.
— Jā, — piebilda Altamonts, — varētu domāt, ka tur gabalu gabalos plaisā zemes garoza. Vai dzirdat?
— Ja mēs atrastos jūras tuvumā, — sacīja doktors,
— man, nudien, liktos, ka plaisā ledus.
— Tiesa gan, — piekrita Džonsons, — citādi nemaz šis troksnis nav izskaidrojams.
— Vai mēs būtu jau sasnieguši jūru? — iesaucās Haterass.
— Ļoti iespējams, — atteica doktors. — Klau, — pēc kāda pamatīga brīkšķa viņš piebilda, — vai tur tomēr nelūst ledus? Okeāns droši vien nav tālu.
— Ja izrādīsies, ka tā ir patiesība, — sacīja Haterass,
— tad mēs noteikti iesim tieši pāri ledus laukiem.
— Nē, — iebilda doktors, — naktī vētra ledu katrā ziņā uzlauzīs. Paraudzīsimies rītdien; bet, ja kāds šādā naktī būtu spiests doties ceļā, es no sirds justu tam līdzi.
Orkāns nemitējās desmit stundas, un neviens no telts iemītniekiem ne mirkli neaizvēra acu; nakts pagāja dziļā nemierā.
Patiesi, šādos apstākļos katrs jauns incidents — viesuļvētra, lavīnas — nozīmēja nopietnus kavēkļus. Doktors labprāt būtu izgājis laukā pavērot, kas notiek, taču kā lai riskē tik negantā aukā?
Par laimi, pret rītu viesuļvētra mitējās; vīri varēja atstāt telti, kas bija varonīgi noturējusies; doktors, Haterass un Džonsons aizgāja līdz trīssimt pēdu augstam pakalnam un ātri tajā uzkāpa.
Acīm pavērās skats uz pilnīgi pārveidojušos, no ledus tīru zemi, kā nosētu klintīm un smailām kalnu korēm; pēc ziemas, ko aiztrieca vētra, spēji iestājās vasara; sniegs, ko it kā ar asu slotu aizslaucīja orkāns, nebija paguvis pārvērsties ūdeņos, un zeme iznira visā savā pirmatnīgajā skarbumā.
Haterasa skatiens nekavējoties alkatīgi pievērsās ziemeļiem. Apvārsnis tinās melnganā dūmakā.
— Iespējams, ka šos tvaikus izdala okeāns, — piezīme ja doktors.
— Jums taisnība, — Haterass sacīja, — tur droši vien atrodas jūra.
— Šo melno dūmaku mēs, jūrnieki, dēvējam par brīvas jūras atspulgu, — piemetināja Džonsons.
— Tieši tā, — apstiprināja doktors.
— Nu tad uz kamanām! — uzsauca Haterass. — Dosimies uz šo jauno, nezināmo okeānu!
— Tas gan jums sagādā prieku, vai nav tiesa? — Klobonijs kapteinim vaicāja.
— Jā, protams, — Haterass sajūsmināts atbildēja, — drīz mēs sasniegsim polu. Un jūs, labo doktor, vai jus šīs izredzes nemaz neiepriecina?
— Mani? Es allaž priecājos, it īpaši, ja redzu citus laimīgus.
Angļi trijatā atgriezās gravā un, sagatavojuši pajūgu, nojauca telti. Tad atkal ceļš ritēja zem kājām; viņi vairījās uziet uz vakardienas pēdām, taču visā turpmākajā ceļojumā nekādu svešinieku vai iezemiešu nemanīja. Pēc trim stundām ceļotāji nonāca piekrastē.
— Jūra, jūra! — viņi vienā balsī iesaucās.
— Turklāt brīva! — kapteinis piebilda.
Tas notika desmitos rītā.
Orkāns patiesi bija atbrīvojis pelēko baseinu. Dažādos virzienos peldēja salauzti, sadrumstaloti ledus gabali; lielākie no tiem, piemēram, aisbergi, nule pacēluši enkuru, kā teiktu jūrnieki, peldēja prom selgā. Ledus lauki nebija izturējuši spēcīgo vētras uzbrukumu. Tuvējās klintis klaja sīku ledus šķembu krusa, ledus putekļi un viļņu putas. Nedaudzās ledus atliekas pašā krastmalā šķita gluži čaganas; no klintīm, pret kurām šļācās jūras viļņi, nokarajas garas aļģes un bāli jūras sūnu kušķi.
Okeāns sniedzas neaptverami tālu; pie apvaršņa nemanīja nevienas salas, ne zemes.
Austrumu un rietumu piekrasti, pakāpeniski pazeminādamies un nozuzdami okeānā, veidoja divi zemes ragi; viļņi sitās pret tiem, trauslas putas uz vēja spārniem lidoja gaisā kā balti plīvuri; tā Jaunās Amerikas zeme ar lēzenu, vienmērīgu nogāzi bez liekām konvulsijām izbeidzās Ledus okeānā; piekraste ieliecās plašā, atklātā līcī un veidoja ar diviem augstiem zemes ragiem norobežotu reidu. Centrā pie klints izciļņa redzēja nelielu, no trim debess pusēm aizsargātu dabisku ostiņu; ar kontinentu to savienoja plata strauta gultne — parastais pavasara palu ceļš kurā tobrīd vētraini mutuļoja ūdeņi.
Izpētījis piekrastes kontūras, Haterass nolēma tūlīt pat sagatavoties braucienam — ielaist laivu jūrā un izjaukt kamanas, lai ņemtu tās līdzi turpmākajām ekspedīcijām pa sauszemi.
Dienas nogale aizritēja strādājot. Uzslējuši telti, vīri pēc sātīgām pusdienām ķērās pie darba; doktors, paņēmis instrumentus, tikmēr noteica atrašanās vietas koordinātes un šīs līča daļas hidrogrāfisko stāvokli.
Karsti vēlēdamies braukt tālāk, Haterass skubināja strādniekus; viņš ātrāk gribēja tikt prom no sauszemes, lai aizsteigtos priekšā nezināmajiem ceļotājiem, ja tādi patiesi šeit rastos.
Pulksten piecos Džonsonam un Bellām viss bija padarīts. Mazajā ostā, izslējusi mastus ar pa pusei uzvilkto foku un nolaisto klīveri, graciozi šūpojās laiva, kurā bija ielādēta pārtika un izjauktās kamanas. Krastā līdz rītam palika tikai telts un daži nometnes piederumi.
Kad atgriezās doktors, viss jau bija kārtībā. Redzot no vējiem pasargātajā līcītī mierīgi šūpojamies laivu, doktoram ienāca prātā, ka šo mazo ostu derētu nokristīt, un viņš tai ieteica dot Altamonta vārdu.
Iebildumu nebija, visi priekšlikumu atbalstīja.
Un tā šī vieta tika nosaukta par Altamonta ostu.
Pēc doktora aplēsēm, tā atradās uz 87°5' platuma un 118°35' garuma austrumos no Griničas, tātad nepilnus trīs grādus no pola.
No Viktorijas līča līdz Altamonta ostai ceļotāji bija veikuši divsimt jūdzes.