Nākamajā rītā Džonsons un Bells sāka iekraut nometnes piederumus laivā. Pulksten astoņos viss bija sagatavots aizbraukšanai. Šajā brīdi doktoram atkal ienāca prātā nezināmo ceļotāju pēdas, kas viņam sagādāja bažas.
Varbūt arī šie cilvēki mēģina sasniegt Ziemeļpolu? Vai viņiem ir kāds līdzeklis, ar ko tikt pāri Ledus okeānam? Vai jaunajā pārgājienā viņu ceļi atkal nekrustosies?
Dienas trīs nekas vairs neliecināja, ka tuvumā atrastos svešinieki, un patiesi, lai kas viņi būtu, Altamonta ostai tiem nebija izdevies piekļūt. Šeit vēl cilvēki nebija spēruši kāju.
Kaudamies ar šādām domām, doktors tomēr gribēja pēdējo reizi izpētīt apkārtni un uzkāpa ap simt pēdu augstā uzkalniņā; no turienes pavērās skats uz dienvidiem līdz pašam apvārsnim.
Kalna galā doktors pielika pie acīm tālskati. Gluži pārsteigts viņš tajā nespēja neko saredzēt ne tālumā sniega laukos, ne pat sev blakus. Tas šķita pārāk savādi; viņš vēlreiz ielūkojās tālskatī un pēdīgi sāka to pētīt. Tālska- tim trūka objektīva.
— Objektīvs! — Klobonijs iesaucās.
Lieki paskaidrot, kas doktoram pēkšņi atklājās. Viņš iekliedzās tik skaļi, ka biedri, to sadzirdējuši un ieraudzījuši Kloboniju skrējām lejā no kalna, ko kājas nes, nobijās ne pa jokam.
— Kas tad nu atkal gadījies? — ievaicājās Džonsons.
Doktors aizelsies nespēja parunāt; beidzot viņš izdvesa
šādus vārdus:
— Pēdas … Soļi… Grupa! …
— Pag, pag, kas īsti noticis? — jautāja Haterass. — Vai šeit ir svešinieki?
— Nē! … Nē! … — doktors atbildēja. — Objektīvs … mans objektīvs, mans …
Un viņš norādīja uz tālskati.
— Lūk, kā! — iesaucās amerikānis. — Tātad jūs to pazaudējāt!
— Jā!
— Bet tad jau šīs pēdas …
— Ir mūsējās, mūsu pēdas, draugi! — doktors iesaucās. — Mēs miglā apmaldījāmies, gājām pa apli, līdz beidzot atgriezāmies atkal tajā pašā vietā.
— Bet zābaku nospiedumi? — vaicāja Haterass.
— Tie ir Bella zābaki, viņš, salauzis slēpes, veselu dienu nostaigāja kājām.
— Gluži pareizi, — piekrita Bells.
Kļūdīšanās bija tik nepārprotama, ka visi sāka skaļi smiet, atskaitot Haterasu, kaut gan arī viņš priecājās par atklājumu.
— Vai mēs nebijām komiski? — kad jautrības vilnis aprima, doktors vaicāja.- — Ko visu mēs gan neiztēlojāmies! Svešinieki šajā piekrastē! Ko jūs neteiksiet! Te, bez šaubām, labi jāapdomā ik vārds, pirms to izsaka. Bet nu vairs nav jābīstas, mums atliek tikai doties ceļā.
— Uz priekšu! — uzsauca Haterass.
Piecpadsmit minūtēs vīri bija sakāpuši laivā, kas ar uzvilktu foku un klīveri ātri peldēja prom no Altamonta ostas.
Šis jūras ceļojums sākās trešdien, desmitajā jūlijā; līdz polam nebija tālu, proti, simt septiņdesmit piecas jūdzes; un, ja šajā pasaules malā vispār būtu kāds kontinents, viņi to sasniegtu ātri.
Vējš nebija stiprs, taču labvēlīgs. Termometrs rādīja +10° C; beidzot bija iestājies silts laiks.
Braucienā ar kamanām laiva nebija cietusi, priekšzīmīgā stāvoklī tā viegli klausīja stūrei. Džonsons vadīja laivu; doktors, Bells un amerikānis ērti iekārtojās starp mantām, daļa no tām atradās uz klāja, pārējās — laivas dibenā.
Haterass sēdēja priekšgalā, acu nenovērsdams no noslēpumainās debess puses, kas viņu pievilka tik stipri kā magnētiskais pols kompasa bultiņu. Ja parādītos kāda piekraste, kapteinis gribēja pirmais to ieraudzīt. Šis gods patiesi pienācās viņam.
Starp citu^ Haterass ievēroja, ka Ledus okeānā viļņi kļūst īsāki, tadi kā iekšzemes jūrās. Tas, pēc viņa domām, noradīja uz krasta tuvumu, un arī doktors viņam piekrita.
Pats par sevi saprotams, kāpēc Haterass karsti vēlējās pie Ziemeļpola atrast kontinentu. Ieraudzīt vienīgi neierobežotu, bezgalīgu jūras plašumu tur, kur viņa nolūkiem
bija nepieciešama kaut mazākā zemes strēlīte, — tā būtu briesmīga vilšanās! Nudien, kā varētu nosaukt bezgalīgu ūdens plašumu? Kā uzvilkt dzimtenes karogu okeāna viļņos? Kā viņas majestātes karalienes vārdā padarīt par Anglijas īpašumu daļu šīs stihijas?
Ar kompasu rokās Haterass nenovērsa acu no ziemeļiem. Taču polārajā baseinā līdz pašam apvārsnim nekas neliecināja par zemes tuvumu; ūdens līmenis tālumā saplūda ar skaidrajām debesīm; daži aisbergi, it kā bēgot no pārdrošajiem kuģotājiem, nozuzdami jūras tālē, atbrīvoja ceļu.
Šai okeāna daļai piemita savdabīgs raksturs. Varbūt jūras braucējiem nervu saspīlējumā tikai tā likās? Grūti spriest.
Taču doktors savā dienasgrāmatā apraksta ari jūras īpatno izskatu, viņš par to izsakās līdzīgi kapteinim Penni- jam, kas apgalvo, ka «tukšās ziemeļu zemes pārsteidzoši kontrastē ar polārajām jūrām, kurās mīt miljoniem dzīvu radību».
Ūdens līmenis nenoteikti gaišzilos toņos bija apbrīnojami dzidrs, un līdzīgi sērogleklim tam piemita neparastas gaismas izkliedēšanas spējas. Ūdens dzidrums ļāva skatienam ielūkoties neizmērojamās dzīlēs; polārais baseins likās no lejas apgaismots kā milzu akvārijs; varēja domāt, ka jūras dibenā kāds elektrisks fenomens apgaismo visdziļākos slāņus. Tāpēc laiva šķita karājamies virs bezdibeņa.
Pāri šim dīvainajam jūras līmenim lidinājās neskaitāmi putnu bari, atgādinādami milzīgus, tumšus vētras mākoņus. Te bija sastopami gandrīz visi lielās ūdens putnu ģints pārstāvji — gājputni, vietējie piekrastes putni, jūras putni, gan dienvidu albatross, gan ļoti liels arktisko jūru pingvīns. Gaisā nemitīgi skanēja putnu klaigas; vērojot šos spārnotos radījumus, doktoram aptrūka zooloģijas zināšanu; vairums savādo putnu viņam bija sveši, un, kad tie, šķeļot gaisu ar spēcīgajiem spārniem, laidās viņam pāri, atlika tikai noliekt galvu.
Dažiem putniem spārnu izpletums sasniedza divdesmit pēdas; lidojot virs laivas, tie pilnīgi to aizēnoja; netrūka arī tādu putnu, kuri nemaz vēl nebija minēti Londonas «Ornitoloģijas katalogā».
Doktors bija pārsteigts un pat mazliet apmulsis par savām nepilnīgajām zināšanām.
Kad viņa skatiens, atrāvies no šiem debesu biīnumiem, pārslīdēja okeāna rāmajam līmenim, tas ūdenī redzēja interesantu dzīvnieku valsti, starp citu, arī līdz trīsdesmit pēdu platas medūzas; kā saliņas tās peldēja starp gigantiskiem ūdens augiem un bija gaisa iemītnieku galvenā barība. Cik ļoti tās atšķīrās no mikroskopiskajām Gren- landes jūru medūzām, kuras novērojis Skorsbijs un kuru skaits divās kvadrātjūdzēs pēc šā jūras braucēja aplēsēm mēdz būt divdesmit trīs triljoni astoņi simti astoņdesmit astoņi biljoni miljardu.
Beidzot, skatienam ienirstot dzidrajās dzīlēs, kur stihiju vagoja miljoni dažādu sugu zivju, atklājās tikpat neparasta aina; zivis, brīžam spēji ienirdamas dzelmē, palēnām kļuva mazākas, izgaisa, nozuda kā fantastiskas ēnas; lāgiem, pamezdamas okeāna dzīles, tās auga lielākas un atkal uzpeldēja virspusē; šie ērmotie jūras dzīvnieki, šķiet, nebijās laivas; garām peldot, tie skāra to ar savām milzīgajām spurām; ja profesionālus vaļu medniekus reizēm šeit gluži dabiski pārņemtu šausmas, mūsu ceļotāji pat nejuta draudošās briesmas, kaut gan dažs labs no šiem ūdens iemītniekiem bija varen liels.
Okeānā draiskojās jūras bullīši; narvalis, atgādinādams mītisko vienradzi, bruņojies ar smailu, garu ilkni, kas palīdzēja lauzt ledu, sekoja biklajiem vaļu pasugas dzīvniekiem; neskaitāms daudzums vaļu pa savām elpošanas atverēm strūkloja ūdeni un gļotas, pildot gaisu svelpjošām skaņām; Grenlandes valis ar spēcīgo, elastīgo asti un platajām spurām apbrīnojamā ātrumā šķēla viļņus, skrējienā rijot tikpat veiklas zivis — mencas un skumbrijas, turpretī daudz gausākais baltvalis mierīgi notiesāja sev līdzīgos rāmos, kūtros moluskus.
Vēl lielākā dziļumā peldēja valzivjveidīgie gibari smailiem purniem, melnie Grenlandes anarnaki, gigantiskie, visās jūrās ļoti izplatītie kašaloti, un starp pelēcīga dzintara izciļņiem nereti notika īsti homēriskas cīņas, pēc kurām okeāna līmenis jūdzēm tālu krāsojās asinssārts; okeāna dzīļu miklajās pļavās, šķiet, ganījās gan cilindriskās fizālijas, lielie Labradoras teguziki un delfīni, kuru muguras spuras atgādināja zobena asmeni, gan arī roņu un vaļu dzimtas pārstāvji — jūras suņi, zirgi, lāči, lauvas un ziloņi; it kā caur spoguļstiklu zooloģiskā dārza baseinā doktors ērti varēja novērot šos bezgala daudzos dzīvniekus.
Kāds skaistums un dažādība, kāda varenība dabā! Cik viss neparasti dīvains šajos polārajos apgabalos!
Gaiss likās nedabiski svaigs, var teikt — pārsātināts ar skābekli; jūrnieki elpoja ar baudu, un šis gaiss viņos viesa kvēlu dzīvotgribu; pašiem nezinot, viņos norisa īsts degšanas process, kura jaudu grūti iedomāties pat aptuveni; visas dzīvības norises — sajūtas, gremošana, elpošana — darbojās ar pārcilvēcisku spēku; uzbudinājumā izraisījušās domas sasniedza grandiozas robežas; stundas laikā ceļotāji pārdzīvoja it kā veselas dienas dzīvi.
Nelikdamās ne zinis par šiem pārsteigumiem un brīnumiem, laiva, mierīgi šūpodamās, ļāvās vējam, kam reizēm talkā nāca albatrosu lielo spārnu vēdas.
Pievakarē braucēju skatieniem nozuda Jaunās Amerikas krasts. Mērenā klimata un ekvatoriālajā joslā jau bija iestājusies nakts, -bet šeit saule slīdēja gar apvārsni okeānam stingri paralēlā lokā. Laiva, ko glāstīja slīpie saules stari, nemitīgi turējās gaismas centrā, kas pārvietojās līdz ar to.
Taču arktisko zemju dzīvā daba jauta vakara tuvošanos, it kā dienas spīdeklis būtu jau noslēpies aiz apvāršņa. Putni, zivis, vaļi nozuda. Kur tie palika? Debesu dzīlēs? Jūras dibenā? Kas lai zina? Taču putnu klaigām, svilpieniem, jūras elpā ņirbošajam ūdens līmenim drīz sekoja stings klusums; pamirusi jūra tikko manāmi šūpojās, un zem saules kvēlajiem skatieniem visu savā varā pārņēma nakts miers.
Kopš izbraukšanas no Altamonta ostas laiva bija pavirzījusies uz ziemeļiem par vienu grādu. Tomēr arī nākamajā dienā pie apvāršņa neko vēl nevarēja saskatīt, neredzēja nedz augstu kalnu, kuri norādītu uz sauszemi, nedz citu īpašu pazīmju, kaš jūrniekiem vēstī salas vai kontinenta tuvumu.
Pūta mērens vējš; jūra liegi viļņojās; no rīta, tāpat kā iepriekšējā dienā, atgriezās neskaitāmie putnu un zivju bari; noliecies pār laivas malu, doktors vēroja vaļus, kuri, pametuši patvērumu jūras dzelmē, palēnām cēlās virspusē; tikai d.aži aisbergi un šur tur izkaisīti atsevišķi ledus gabali kliedēja okeāna skumjo vienveidību.
Bet vispār ledus biia reti sastopams un braucienu netraucēja. Jāpiebilst, ka laiva atradās desmit grādus virs aukstuma pola, kur gaisa temperatūra ir tāda pati kā desmit grādus zem tā. Tāpēc nav jābrīnās, ka jūra šajā gadalaikā te bija tīra no ledus, kādai tai vajadzēja būt arī pie Disko līča Bafina jūrā. Tātad vasaras mēnešos kuģim šeit pavērtos brīvs ceļš.
Šim apstāklim bija liela praktiska nozīme; tik tiešām, ja vaļu mednieki spētu nokļūt polārajā baseinā vai nu pa Amerikas ziemeļu jūrām, vai pa Ziemeļāzijas Ledus okeānu, tie droši vien varētu cerēt uz ātru un bagātu lomu, jo šī okeāna daļa, kā rādās, ir universāls igvāts — vaļu, roņu un dažāda veida jūras dzīvnieku rezervāts.
Dienas vidū jūras līmenis pie apvāršņa joprojām vēl saplūda ar debesīm; doktors jau sāka šaubīties, vai šajos augstajos platuma grādos maz iespējams kāds kontinents.
Pārdomājot viņš tomēr bija spiests atzīt, ka tādam ziemeļu kontinentam jābūt; patiesi, pasaules pirmajās radīšanas dienās, zemes garozai atdziestot un atmosfēras tvaikiem sabiezējot, radās ūdeņi, kas centrifugālā spēka ietekmē no nekustīgajiem poliem plūda uz ekvatoru. Tas ari pamato kontinentu izcelšanos polu tuvumā. Doktors šādu slēdzienu atzina par nemaldīgu.
Līdzīgās domās bija arī Haterass.
Tāpēc kapteinis ar skatienu tiecās izurbties cauri miglājam, kas aizklāja horizontu; viņš nenoņēma no acīm tālskati un pēc ūdens krāsas, viļņu veida, vēja rakstura centās uzminēt, vai netuvojas zeme. Haterasa galva noliecās uz priekšu, un viņa izskats pauda tik daudz dedzīgas vēlēšanās un nemierīgu jautājumu, ka, pat nezinot viņa domas, viņš katram liktos apbrīnojams.