Šādā nenoteiktībā ritēja laiks. Pie skaidri norobežotā apvāršņa nekas nerādījās. Visapkārt tikai debess un jūra. Viļņos nemanīja pat niecīgākā zāļu stiebriņa, kas, Ko- lumbam meklējot Ameriku, lika nodrebēt viņa sirdij.
Haterass neatlaidīgi vēroja apvārsni.
Beidzot ap sešiem vakarā visai augstu pie debesīm virs jūras pacēlās savāds tvaiks, kas atgādināja dūmu stabu; debesis bija pilnīgi skaidras: tātad šis tvaiks nevareja but
mākonis; it kā viļņodamies, tas lāgiem nozuda, tad atkal parādījās.
Pirmais parādību ievēroja Haterass; uztvēris neizprotamo tvaiku tālskatī, viņš veselu stundu neatraudamies pētīja šo izplūdušo punktu.
Pēkšņi, manījis kādu pazīmi, kas vēstīja sauszemes tuvumu, kapteinis, izstiepis roku pret apvārsni, iesaucās:-
— Zeme! Zeme!
Šie vārdi kā elektriskā strāva uzrāva visus kājās.
Tālumā virs okeāna plīvoja kaut kas līdzīgs dūmiem.
— Redzu, redzu! — iesaucās doktors.
— Jā, nudien! — piebalsoja Džonsons.
— Tas ir mākonis, — noteica Altamonts.
— Zeme, zeme! — ar nesatricināmu pārliecību atkārtoja Haterass.
Ceļotāji ieskatījās uzmanīgāk.
Bet, kā jau mēdz būt ar priekšmetiem, kurus tālums padara neskaidrus, novērotais punkts pēkšņi šķita nozudis. Beidzot acis atkal to uztvēra, un doktoram pat likās, ka viņš redzējis divdesmit vai divdesmit piecu jūdžu attālumā uz ziemeļiem spēju gaismas uzliesmojumu.
— Vulkāns! — viņš iesaucās.
— Vulkāns? — neticēja Altamonts.
— Bez šaubām!
— Šajā paralēlē?
— Un kādēļ ne? — turpināja doktors. — Vai Islande nav vulkāniska zeme, proti, vai to neveido vulkāni vien?
— Islandi, protams! — atbildēja amerikānis. — Tā taču nav tik tuvu polam!
— Labi, bet vai Antarktīdā uz simt septiņdesmitā garuma un septiņdesmit astotā platuma grāda mūsu slavenais tautietis kapteinis Džeimss Ross neatklāja divus ugunsvēmējus kalnus, kas darbojās ar pilnu jaudu? Kāpēc vulkāns nevarētu būt arī Ziemeļpolā?
— Patiesi, tas iespējams, — piekrita Altamonts.
— Skat, — iesaucās doktors, — es saredzu pilnīgi skaidri, ka tas ir vulkāns!
— Tad braucam tieši turp! — noteica Haterass.
— Vējš tūlīt pavisam norims, — piezīmēja Džonsons.
_— Pievelciet stingrāk buru un grieziet to vairāk pa
vējam!
Taču manevra rezultātā laiva no ievērotā punkta vēl
vairāk attālinājās, un tas izzuda pat visasākajiem skatieniem.
Par krasta tuvumu vairs nevarēja būt šaubu. Ja ceļojuma mērķis vēl nebija sasniegts, tad katrā ziņā jau tuvojās, nepaies ne divdesmit četras stundas, un cilvēks izkāps jaunatklātā zemē. Liktenis drosmīgajiem jūrniekiem nebija liedzis tik tuvu tai piekļūt, tas nekavēja viņus arī sasniegt tās krastus.
Taču prieku, ko šādam atklājumam vajadzēja izraisīt, neviens pagaidām neizpauda; noslēgušies sevī, vīri klusībā domāja, kāda varētu būt šī polārā zeme. Dzīvnieki šķita no tās bēgam; vakara stundās putni šajā kontinentā nemeklēja patvērumu, bet ātri laidās uz dienvidiem. Vai patiesi svešā zeme ir tik neviesmīlīga, ka pat kaijas un ptarmigani tur nevar piemesties? Arī zivis un lielie vaļi cauri dzidrajiem ūdeņiem steidzās prom no šīs piekrastes. Kā izskaidrojama savādā nepatika vai šausmas, ko dzīvām būtnēm iedvesa šī zemes mala?
Vispārējam iespaidam neviļus pakļāvās arī jūrnieki; viņus lēnām uzveica nogurums, un viņi manīja, ka plaksti kļūst smagi.
Bija Haterasa reize vadīt laivu; viņš sēdās pie stūres; doktors, Altamonts, Džonsons un Bells, izstiepušies uz soliem, cits pēc cita iesnaudās un drīz vien iegrima sapņu valstībā.
Haterass pretojās miegam, viņš nevēlējās zaudēt ne mirkli dārgā laika, bet laivas lēnās šūpas nemanāmi viņu ieaijāja, un kapteinis pret savu gribu iekrita nepārvaramā snaudā.
Laiva tik tikko kustējās uz priekšu; vējš nespeja piepūst atslābušo buru. Tālumā, austrumos, daži nekustīgi ledus gabali spulgoja spožā saulē, atgādinādami kvēlošas plāksnes atklātā okeānā.
Haterass sapņoja. Ar to īpašo ātrumu, kurš piemīt sapņiem un kuru neviens zinātnieks vēl nav aplēsis, kapteinis izsekoja savai pagātnei, savām dzīves gaitām; viņš atgriezās bijušajās dienās; atmiņā atausa ziemas nometne Viktorijas līcī, Likteņa cietoksnis, Doktora Māja, zem ledus gabaliem atrastais amerikānis.
Pēc tam uzplūda vēl senāks atmiņu vilnis; viņš sapnī redzēja savu kuģi, sadegušo «Forvardu» un nodevīgos biedrus, kuri viņu bija pametuši. Kas ar viņiem noticis?
Haterass iedomājās Šendonu, Vollu, brutālo Penu. Kur viņi palikuši? Vai viņiem izdevās sasniegt Bafina jūru pāri ledus laukiem?
Tad sapņotāja iztēle atskatījās vēl tālākā pagātnē un redzēja aizbraukšanu no Anglijas, agrākos ceļojumus, neveiksmīgos mēģinājumus un nelaimes. Haterass aizmirsa pašreizējo stāvokli, drīzos panākumus, savas gandrīz jau piepildītās cerības. Sapņi viņu veda no prieka pie skumjām.
Tā aizritēja divas stundas; tad kapteiņa iztēle mainīja kursu, tā pievērsās polam; viņš redzēja sevi beidzot izkāpjam jaunatklātā kontinenta krastā un uzvelkam tur Anglijas karogu.
Kamēr Haterass tā snauduļoja, okeānu apēnoja pie apvāršņa pacēlies milzīgs, olīvbrūns mākonis.
Grūti iedomāties, cik zibenīgā ātrumā polārās jūras pārsteidz orkāns. Ekvatoriālajā joslā radušies tvaiki kondensējas virs milzīgajiem ziemeļu ledājiem un, ar varu raujot līdzi gaisa masas, neizsakāmā ātrumā aizpilda tukšo telpu. Tā arī izskaidrojams polāro vētru spēks.
Pirmā vētras brāzma izrāva kapteini un viņa biedrus no miega, un visi acumirklī bija gatavi manevrēt.
Jūrā bez īsta iemesla sacēlās augsti viļņi, laiva, mētādamās negantajās bangās, gan izslējās vairāk nekā četrdesmit piecu grādu leņķī virs viļņu asajām krēpēm,, gan laidās dziļos bezdibeņos. - 7
Haterass cieši turēja rokās stūres sviru, kas čīkstēdama negribēja klausīt; brīžam tā, spēji sagriezusies, kapteini atgrūda un salieca pret paša gribu; Džonsons un Bells bez atelpas smēla laukā no laivas ūdeni, kas bija ieplūdis, laivai nirstot viļņos.
— Tādu vētru gan negaidījām, — krampjaini pieķēries pie sola, sacīja Altamonts.
— Šeit jābūt gatavam uz visu, — atbildēja doktors.
Viņa vārdi pazuda vēja svilpienos un viļņu dunā, negantais vējš ūdens šļakatas pārvērta sīkos putekļos; balsis gandrīz nebija sadzirdamas.
Grūti nācās noturēt kursu uz ziemeļiem; biezajā miglā jūru varēja pārredzēt tikai dažu tuāžu attālumā; visi orientācijas punkti bija nozuduši.
Mirklī, kad mērķis gandrīz sasniegts, negaidītā vētra likās stingrs brīdinājums; satrauktie prāti to uztvēra kā aizliegumu doties tālāk. Vai tiešām pati daba grib polu padarīt nepieejamu? Vai tiešām šo zemeslodes daļu ieskauj vētru un orkānu josla, kas neļauj tai piekļūt?
Taču, paraugoties enerģisko vīru sejās, skaidri varēja noprast, ka tie neatkāpsies ne vētru, ne bangu priekšā un droši brauks līdz galam.
Samirkuši siltajā lietū, apšļākti viļņu putām, ko vētra meta sejās, viņi cīnījās tā augu dienu, ik brīdi izaicinot nāvi, nepavirzoties ne pēdu uz ziemeļiem, taču neļaujot laivu dzīt atpakaļ; vēja kaucieniem lāgiem pievienojās putnu drūmie kliedzieni.
Bet pēkšņi ap sešiem vakarā, kad vētra auroja visniknāk, iestājās spējš klusums. Vējš kā uz burvja mājienu norima. Jūra, it kā nemaz nebūtu viļņojusies divpadsmit stundas bez mitas, kļuva mierīga un gluda. Orkāns, šķiet, taupīja šo Ledus okeāna daļu.
Kas īsti notika? Neparasta un neizskaidrojama parādība, kuras aculiecinieks savos ceļojumos Grenlandes jūrās bijis arī kapteinis Sebains.
Migla neizklīda, bet kļuva dīvaini mirgojoša.
Laiva iepeldēja elektriskās gaismas joslā, to apņēma spožā, taču aukstā Svētā Elma gaisma. Masts, buras, takelāžas melnais siluets neparasti skaidri iezīmējās debesu fosforiscējošajā fonā; jūrnieki ienira spilgtas gaismas viļņos, un viņu sejas krāsoja ugunīgi atspulgi.
Pēkšņais miers šajā okeāna daļā droši vien radās gaisa staba augšupejošās kustības ietekmē, turpretī orkāns, ko varēja pieskaitīt pie cikloniem, joprojām strauji griezās ap šo norimušo centru.
Ugunīgā atmosfēra Haterasā izraisīja kādu domu.
— Vulkāns! — viņš iesaucās.
— Vai tas iespējams? — vaicāja Bells.
— Nē, nē! — atbildēja doktors. — Ja mūs sasniegtu vulkāna liesmas, mēs noslāptu.*
— Varbūt vulkāna atspīdums miglā? — ieminējās Altamonts.
— Maz ticams. Ja tuvumā atrastos zeme, mēs katrā ziņā dzirdētu izvirduma troksni.
— Tātad? — vaicāja kapteinis.
— Tā ir kosmiska parādība, — doktors atbildēja, — pagaidām maz izpētīta. Ja brauksim uz priekšu, drīz vien no gaišās sfēras izkļūsim un atkal nonāksim vētrā un tumsa.
— Lai būtu kā būdams — uz priekšu! — Haterass uzsauca.
— Uz priekšu! — viņam piebalsoja biedri, pat nedomājot atvilkt elpu šajā mierīgajā baseinā.
Bura ugunīgās krokās krita gar mirgojošo mastu, airi, šķeļot liesmainos viļņus, sacēla dzirksteļu mākoni, ko veidoja spilgti apgaismotas ūdens lāsītes.
Haterass ar kompasu rokā atkal virzīja laivu uz ziemeļiem; migla pamazām zaudēja savu spožumu un caurspīdīgumu; dažu tuāžu attālumā skanēja vēja kaucieni, un drīz vien neganta brāzma laivu iemeta vētras valstībā.
Par laimi, orkāns sāka pūst no dienvidiem un nesa brau- cējūs tieši uz polu, viņi traucās milzu ātrumā, riskēdami iet bojā, jo ik mirkli jūrā varēja gadīties rifs, klints vai ledus bloks, pret kuru laiva neizbēgami sašķīstu gabalu gabalos.
Taču neviens no vīriem nebilda ne vārda, neviens pat neiedomājās, kas viņiem draud. Visus bija pārņēmis briesmu neprāts; viņi alka nezināmā. Nebūdami akli, viņi kā apmāti brauca uz priekšu, vēl atzīdami, ka šis briesmīgais ātrums ir pārāk lēns — tik neizmērojama bija viņu nepacietība. Haterass stūrēja vienā virzienā, spītēdams putojošajām bangām, ko sacēla negantā vētra.
Taču piekrastes tuvums jau bija jaušams; gaisā manīja savādus simptomus. Migla spēji izklīda kā aizkars, ko norauj vējš, un īsu bridi it kā zibens uzliesmojumā pie apvāršņa pavīdēja milzīgs liesmu stabs.
— Vulkāns! Vulkāns! …
Šie vārdi izlauzās visiem reizē; bet fantastiskā parādība nozuda; vējš atkal pārsviedās dienvidrietumos un dzina laivu prom no nepieejamās piekrastes.
— Nolādēts! — Haterass iesaucās. — Mēs bijām tikai trīs jūdzes no krasta.
Haterasam trūka spēka_ pretoties orkānam, viņš tomēr nepadevas un laviereja vējā, kas trakoja ar neaprakstāmu niknumu. Brīžam laiva sazvēlās uz sāniem, draudēdama apgāzties pavisam; beidzot ar stūres palīdzību tā atkal tika nostādīta normāla stāvoklī, līdzīgi zirgam, kurš sakņupis uz priekškājām un kuru jātnieks ar pavadu un piešiem uzrauj kājās.
Haterass vējā izpūrušiem matiem, stingri sažņaudzis rokās stūri, šķita laivas dvēsele un, saplūzdams ar to, atgādināja kentauru, mistisko cilvēku zirgu.
Pēkšņi viņa priekšā atklājās briesmīga aina.
Ne vairāk kā desmit tuāžu no laivas viļņos mētājās milzīgs ledus gabals; tas cēlās un grima, tāpat kā laiva; ledus gabals varēja uzgāzties viņiem un sadragāt laivu ar vienu vienīgu triecienu.
Bet noslīkšanai pievienojās vēl citas tikpat lielas briesmas, jo uz okeāna viļņos klīstošā ledus gabala, neprātīgās bailēs cieši kopā spiezdamies, bija patvērušies lāči.
— Lāči, lāči! — apslāpētā balsī iesaucās Bells.
Un visi šausmās raudzījās turp.
Ledus gabals aizdomīgi šūpojās; lāgiem tas sasvērās tik stipri, ka lāči jukjukām krita cits pār citu. Tad zvēru baismīgie brēcieni pārspēja vētras kaucienus un no šās peldošās zvērnīcas plūda apdullinošas skaņas.
Vajadzētu ledus gabalam tikai apgāzties, un dzīvnieki nekavējoties mestos uz laivu, lūkodami tajā ierāpties.
Veselu ceturtdaļstundu, kas šķita mūžību gara, ledus gabals un laiva peldēja blakus; lāgiem tos šķīra tuāzes divdesmit, lāgiem tie gandrīz sagrūdās kopā; brīžam ledus pacēlās augstāk par laivu un lāčiem tikai atlika ielēkt tajā. Grenlandiešu suņi bailēs trīcēja. Deks stāvēja kā sastindzis.
Haterass un pārējie klusēja; nevienam pat prātā nenāca griezt laivu sāņus, lai izvairītos no bīstamajiem kaimiņiem; viņi spītīgi brauca paredzētajā virzienā. Visus pārņēma nepasakāmas jūtas, kas vairāk līdzinājās izbrīnai nekā bailēm. Viņi apbrīnoja baismīgo skatu, kas papildināja dabas elementu cīņu.
Beidzot vējš, kam laiva ar nolaistajām burām turējās pretī, aizdzina ledus gabalu prom, un tas aizpeldēja miglā, laiku pa laikam apliecinādams savu esamību ar tāliem savas dīvainās ekipāžas rēcieniem.
Šajā brīdī vētra atsākās ar divkāršu sparu, atmosfērā neganti plosījās orkāns; laiva griezās žilbinošā ātrumā augstu virs viļņiem; tās norautā bura nozuda miglā kā liels, balts putns; ūdens virpulī atvērās piltuvveidīga plaisa, jauns Malstroms, un ceļotāji, ierauti tajā, griezās tik strauji, ka ūdens, par spīti neaplēšamajam ātrumam, likās nekustīgs. Laiva pamazām grima.. Okeāna dzīlēs
kāda varerta elpa, kāds neatvairāms spēks kā magnēts vilka viņus sev klāt, grasīdamies aprīt dzīvus.
Visi pieci jūrnieki bija piecēlušies kājās. Viņi izbailēs raudzījās apkārt. Vīriem reiba galva. Viņus pārņēma tās neaprakstāmās jūtas, kādas rodas bezdibeņa malā.
Bet pēkšņi laiva izslējās vertikāli, tās priekšgals pacēlās virs virpuļa; milzīgais ātrums viņus izrāva no pievilkšanas loka, un, veikli izkļūdama no ūdens vērpetes, kas griezās ar vairāk nekā tūkstoš apgriezieniem sekundē, laiva lielgaballodes ātrumā tika aizmesta prom.
Vīri atkrita uz soliem.
Kad viņi atjēdzās, Haterass bija nozudis.
Pulkstenis rādīja otro rīta stundu.