Pirmajam pārsteigumam sekoja šausmu kliedziens, kas izlauzās no četru ceļotāju krūtīm.
— Kur Haterass? — iesaucās doktors.
— Nozudis! — Džonsons un Bells reizē iekliedzās.
— Pagalam!
Viņi raudzījās apkārt. Bangainajā jūrā nekas nebija saskatāms. Deks izmisīgi rēja; suns grasījās mesties viļņos, un Bells tikai ar mokām to saturēja.
— Sēdieties pie stūres, Altamont, — doktors teica, — un darīsim visu, lai glābtu mūsu nabaga kapteini!
Džonsons un Bells ieņēma savas vietas, Altamonts satvēra stūri, un viļņos klīstošā laiva atsāka cīņu ar vētru.
Džonsons un Bells spēcīgi airēja; veselu stundu laiva neatstāja nelaimes vietu. Taču visi meklējumi bija veltīgi. Nabaga Haterass bija gājis bojā, viņu aizrāva orkāns.
Pagalam! Tik tuvu polam! Gandrīz jau sasniedzis mērķi, uz kuru viņam bija lemts paskatīties tikai no tālienes!
Doktors sauca, kliedza, šāva; viņa balsij pievienojās Deka žēlie smilksti; tomēr abi kapteiņa draugi nesaklausīja nekādas atbildes. Kloboniju pārņēma dziļas sēras; viņš nolieca galvu uz rokām, un biedri dzirdēja viņu raudam.
Patiesi, tik tālu no krasta bez aira, bez jebkāda dēļa gabala, kas spētu turēties virs ūdens, Haterass dzīvs malā
nenonāktu un bezgala ilgoto pola zemi varbūt sasniegtu vienīgi viņa sakropļotais līķis.
Velti meklējot, bija aizritējusi stunda, vajadzēja atsākt ceļu uz ziemeļiem, cīnīties ar rimstošās vētras pēdējām brāzmām.
Vienpadsmitajā jūlijā piecos no rīta vējš norima; jūra pamazām nomierinājās; debesis atguva polāro skaidrību, un nepilnas trīs jūdzes no krasta visā savā varenībā parādījās zeme.
Šis jaunais kontinents bija tikai sala vai, pareizāk sakot, vulkāns, kas slējās kā bāka Zemes ziemeļu puslodes polā.
Vulkāns meta gaisā kveldētu akmeņu un sakaitētu klints šķembu masu; atkārtotos pazemes grūdienos kalns šķita cilājamies it kā milža elpā.
Reizē ar spilgtu liesmu kūļiem augstu gaisā lidoja izmestie akmeņi un pa kalna kraujām kā nevaldāmi strauti lejup plūda lavas straumes. Tās aizvijās kā ugunīgas čūskas starp kūpošām klintīm, gāzās kā liesmu kaskādes pur- pursarkanā miglā, bet zemāk tūkstoši šo liesmaino strautu savienojās vienā ugunsupē, kas caur grīvu ieplūda verdošā jūrā.
Rādījās, ka vulkānam ir tikai viens krāteris, no tā cēlās uguns stabi, kurus svītroja zibeņi, acīm redzot, varenajā dabas parādībā zināma loma bija elektrībai.
Virs liesmu mēlēm mutuļoja milzīgs dūmu mākonis, sarkans pie pamatnes, augšpusē — melns. Nesalīdzināmi majestātisks tas, griezdamies platām, biezām vērpetēm, uzvijās debesīs.
Debesis pat lielā augstumā bija pelnu pelēkas; sauli kā necaurredzams plīvurs aizsedza pelnu mākoņi, un tie droši vien negaisa laikā bija par cēloni tumsai, kuru doktors neprata izskaidrot. Tad viņš atcerējās līdzīgu faktu: 1812. gadā Barbadosas salā ap pusdienlaiku bija iestājusies pilnīga tumsa, ko radījuši Svētā Vikentija salas krātera gaisā izmestie pelni.
Milzīgais ugunsvēmēja kalns atklātā okeāna vidū sasniedza ap tūkstoš tuāžu augstumu un bija gandrīz tikpat augsts kā Hekla.
Ja novilktu taisni no kalna virsotnes uz pamatni, attiecībā pret apvārsni izveidotos apmēram vienpadsmit grādu leņķis.
Kad piebrauca kalnam tuvāk, tas aizvien vairāk šķita iznirstam no jūras. Nekādas veģetācijas uz tā nemanīja. Salai nebija pat krastu, jo vulkāna stāvās kraujas gāja tieši ūdenī.
— Vai maz varēsim piestāt? — šaubījās doktors.
— Vējš dzen mūs tieši turp, — piebilda Altamonts.
— Neredzu nevienas vietiņas, kur izkāpt.
— Tā tas rādās tikai no tālienes, — sacīja Džonsons, — katrā gadījumā vieta, kur noenkurot laivu, atradīsies, bet vairāk mums arī nevajag.
— Nu tad uz priekšu! — skumji pavēlēja doktors.
Viņu vairs neinteresēja šī dīvainā acu priekšā iznirusī
sala. Polārzeme bija atrasta, taču ne cilvēks, kas to atklājis!
Piecsimt pēdu no klintīm jūra apakšzemes uguns ietekmē vārījās. Salas apkārtmērs nevarēja būt lielāks par astoņām, desmit jūdzēm, un aplēses liecināja, ka tā atrodas ļoti tuvu polam, kaut ari zemes ass tai cauri negāja.
Piebraukdami pie krasta, vīri ieraudzīja mazu fjordiņu, kas tomēr bija pietiekami liels, lai tajā novietotu laivu; viņi nekavējoties stūrēja turp ar smagām aizdomām sirdī, ka atradīs uz klintīm izskalotu kapteiņa līķi.
Šķita gandrīz neticami, ka līķis tur varētu atrasties; salai taču nebija pludmales, un bangas sitās pret klinšu kraujām, klintis klāja bieza pelnu kārta, ko cilvēks nebija skāris, to nesniedza arī jūras viļņi.
Beidzot laiva ieslīdēja starp diviem zemūdens akmeņiem, nonākdama no krasta bangām pasargātā līcītī.
Deka žēlabainie kaucieni kļuva aizvien skaļāki — nabaga dzīvnieks savā mēmajā valodā sauca kapteini, suns nežēlīgajai jūrai un klintīm bez atbalss atprasīja savu draugu. Deka veltīgos rējienus nespēja apklusināt pat doktora glāsti; tad pēkšņi uzticīgais dzīvnieks, kā gribēdams aizstāt savu saimnieku, ar augstu lēcienu pirmais sasniedza klintis, saceldams ap sevi biezu putekļu mākoni.
— Dek! Nāc šurp, Dek! — doktors sauca.
Bet Deks neklausīdams nozuda. Ceļotāji sāka izkāpt. Izcēlušies malā, Klobonijs un pārējie stingri noenkuroja laivu.
Altamonts grasījās uzkāpt augstā akmeņu kaudzē, bet pēkšņi tuvumā neparasti skaļi ierējās Deks, savādie rējieni pauda drīzāk skumjas nekā niknumu.
— Vai dzirdat? — vaicāja doktors.
— Deks būs uzgājis kādu zvēru, — noteica stūrmanis.
— Nē, nē! — neviļus notrīcēdams, sacīja doktors. — Šie rējieni skan pārāk žēli, kā raudas… Deks atradis Haterasa līķi.
Pēc šiem vārdiem visi četri ceļotāji cauri pelnu mākoņiem, kas aizmigloja acis, metās Dekam pakaļ; viņi nonāca ap desmit pēdu lielā ielīcī, kur jūras bangas pamazām rimās.
Pie Anglijas karogā ietīta ķermeņa rēja Deks.
— Hateras, Hateras! — steigdamies klāt draugam, doktors sauca.
Nav iespējams attēlot kliedzienu, kas viņam negaidot izlauzās.
Šķietami nedzīvais, asiņainais ķermenis Klobonijā rokās nodrebēja.
— Dzīvs! Dzīvs! — doktors iekliedzās.
— Jā, dzīvs, — vārga balss atteica, — dzīvs uz pola zemes, kur mani izmeta vētra, dzīvs uz Karalienes salas!
-— Lai dzīvo Anglija! — pieci vīri reizē iesaucās.
— Un Amerika! — piebilda doktors, vienu roku sniegdams Haterasam, otru — Altamontam.
Arī Deks skaļi sauca «urā!», bez šaubām, savā valodā, kas tomēr bija nepārprotama.
Pirmajā brīdī brašie vīri pilnīgi ļāvās tikšanās priekam; visu acis aizmigloja asaras.
Doktors izmeklēja kapteini; smagu ievainojumu nebija. Vējš Haterasu bija aiznesis līdz piekrastei, kur izkāpt malā ļoti bīstami; vairākkārt aizskalots atpakaļ jūrā, drošsirdīgais kapteinis, ņemdams palīgā visu savu enerģiju un gribas spēku, pieķērās kādam klints ragam un laimīgi izkļuva no ūdens.
Pēc tam, ietinies karogā, viņš bija zaudējis samaņu, ko atguva tikai pēc Deka pieskārieniem un skaļajiem rējieniem. *
Kad bija sniegta pirmā palīdzība, Haterass piecēlās un, turēdamies doktoram pie rokas, gāja uz laivu.
— Pols! Ziemeļpols! — viņš atkartoja.
— Vai jūs tagad esat laimīgs? — vaicaja doktors.
— Jā, laimīgs! Bet jūs, mans draugs, vai jus nemaz
nepriecājaties par to, ka mēs esam šeit? Zeme, pa kuru ejam, ir pola zeme! Jūra, kuru šķērsojām, — pola jūra! Gaiss, kuru elpojam, — pola gaiss! Ak, Ziemeļpols, beidzot Ziemeļpols!
Tā runājot, Haterasu pārņēma stiprs saviļņojums, viņš trīcēja kā drudzī, un doktors velti lūkoja viņu nomierināt. Haterasa acis dīvaini spīdēja un domas galvā, šķiet, virmot virmoja. Klobonijs šo uzbudinājuma stāvokli izskaidroja ar pārdzīvotajām briesmām.
Haterasam patiesi ļoti nepieciešama bija atpūta, un vīri sāka meklēt vietu nometnei.
Drīz Altamonts zem kaudzē sakritušiem klints bluķiem uzgāja kādu alu. Džonsons un Bells aiznesa turp pārtiku, pēc tam izlaida krastā grenlandiešu suņus.
Ap vienpadsmitiem viss bija sakārtots atpūtai — telts audekls noderēja galdauta vietā, brokastis — pemikānu, sālītu gaļu, tēju un kafiju — salika zemē, vajadzēja tikai ķerties tām klāt.
Taču Haterass uzstāja, ka vispirms jānoskaidro salas hidrogrāfiskais stāvoklis; viņš gribēja zināt, uz ko pašreizējos apstākļos balstīties.
Doktors un Altamonts, paņēmuši instrumentus, noteica tiešu salas atrašanās vietu — tās ģeogrāfiskais platums bija 89°59'15". Garums šajās paralēlēs, kur divdesmit pēdu augstāk visi meridiāni saplūst kopā, nebija svarīgs.
Tātad sala patiesi atradās pie Ziemeļpola, un līdz deviņdesmitajam grādam bija tikai četrdesmit piecas sekundes, tiešāk izsakoties, pols bija pie pašas vulkāna virsotnes trīs ceturtdaļjūdžu attālumā no viņiem.
Uzzinājis novērojumu rezultātu, Haterass lika to ieprotokolēt. divos eksemplāros, viens bija jāatstāj šajā piekrastē no akmeņiem sakrautā piramīdā.
Doktors nekavējoties, paņēmis spalvu, sacerēja tekstu, kura otrs eksemplārs tagad glabājas Londonas Karaliskās ģeogrāfu biedrības arhīvā:
«1861. gada 11. jūlijā uz 89°59'15" ziemeļu paralēles kapteinis Haterass, kuģa «Forvards» komandieris no Liverpūles, parakstījies zemāk kopā ar saviem biedriem, Ziemeļpola atklāja Karalienes salu.
Šā dokumenta atradējs tiek lūgts nodot to Admiralitātei.
Paraksti: Džons Haterass — «Forvarda» komandieris, doktors Klobonijs, Altamonts — kuģa «Delfīns» komandieris, Džonsons — stūrmanis, Bells — galdnieks.»
— Un tagad, mani draugi, pie galda! — doktors priecīgi aicināja.