Aicinājums pie galda, protams, nozīmēja, ka jāsēžas zemē. Bet kurš gan nebūtu ar mieru ziedot visas pasaules ēdamistabas un ēdamgaldus par vienām pusdienām uz 89°59'15" ziemeļu paralēles?
Vīri patlaban domāja tikai par Ziemeļpolu; šī viena vienīgā doma viņus bija pilnīgi sagrābusi savā varā. Pārdzīvotās briesmas, kamēr sasniedza polu, grūtības, kuras vēl bija paredzamas atgriežoties, — viss izgaisa sajūsmā par nepieredzēto panākumu. Piepildījās tas, ko līdz šim nebija spējušas veikt nedz antīkās, nedz modernās tautas, ne eiropieši, ne amerikāņi, ne aziāti.
Ceļa biedri tāpēc uzmanīgi klausījās doktorā Klobonijā, kas stāstīja par šo vietu visu, ko vien viņa neizsmeļamais zinātnieka prāts spēja atcerēties.
Ar patiesu sajūsmu doktors pirmo tostu uzsauca kapteinim.
— Par Džonu Haterasu! — viņš teica.
— Par Džonu Haterasu! — visi kā viens atkārtoja.
— Par Ziemeļpolu! — atbildēja kapteinis ar savādu uzsvaru, kas likās neparasts šim allaž vēsajam, savaldīgajam cilvēkam, kuru pēkšņi bija pārņēmis liels saviļņojums.
Vīri saskandināja, un tostiem sekoja dedzīgi rokas spiedieni.
— Tas ir mūsu laikmeta ievērojamākais ģeogrāfiskais atklājums! — doktors apgalvoja. — Kas varēja iedomāties, ka izdosies to veikt ātrāk nekā izpētīt Centrālo Āfriku vai Austrāliju! Nudien, Hateras, jūs esat pārspējis Li- vingstonu, Bertonu un Bārtu! Gods un slava!
— Taisnība, doktor, — piebilda Altamonts. — Spriežot pēc ekspedīcijas grūtībām, varētu domāt, ka Ziemeļpols būs un paliks pēdējais zemeslodes neatklātais punkts. Ja kāda valsts gribētu uzsākt pētījumus Centrālajā Āfrikā — bez šaubām, ar zināmiem cilvēku upuriem un materiāliem zaudējumiem —, tas katrā ziņā izdotos. Taču panākumi nekur nav tik nenoteikti kā šeit pie Ziemeļpola, kur ik brīdi var rasties nepārvarami šķēršļi.
— Nepārvarami? — spēji pārtrauca Haterass. — Nepārvaramu šķēršļu nav, ir tikai stiprāks vai vājāks gribas spēks, — lūk, viss.
— Lai vai kā, — sacīja Džonsons, — mēs esam pie pola, un tas ir pats galvenais. Bet, Klobonijā kungs, vai jūs beidzot nepaskaidrotu, kādas īpatnības piemīt šim polam?
— Manu krietno Džonson, poli ir vienīgās vietas uz zemeslodes, kuras paliek nekustīgas, kamēr pārējās griežas ar lielāku vai mazāku ātrumu.
— Bet es tomēr nemanu, — atteica Džonsons, — ka šeit Zeme kustētos mazāk nekā Liverpūlē.
— Zemes griešanās nav manāma ne šeit, ne Liverpūlē; tas izskaidrojams ar to, ka gan tur, gan te mēs paši piedalāmies kustībā vai miera stāvoklī. Fakts tomēr nav apšaubāms. Zemei piemīt rotācijas kustība, ko tā veic, divdesmit četrās stundās apgriezdamās ap savu asi, kas iet cauri poliem ziemeļu un dienvidu puslodēs. Bet šobrīd mēs atrodamies vienā no šīs katrā ziņā nekustīgās ass galiem.
— Tātad, — ieminējās Bells, — kamēr mūsu tautieši dzimtenē ātri griežas, mēs stāvam uz vietas.
— Gandrīz tā, jo tieši uz pola neesam.
— Pareizi, doktor, — piekrītoši pamādams, Haterass nopietni teica. — Līdz polam vēl atliek četrdesmit piecas sekundes.
— Sīkums! — piezīmēja Altamonts. — Varam uzskatīt, ka atrodamies nekustīgā stāvoklī.
— Jā, — atsāka doktors, — bet cilvēki uz ekvatora tikmēr griežas nepilnas trīssimt deviņdesmit sešas jūdzes stundā.
— Un tas viņus nemaz nenogurdina? — iesaucās Bells.
— Nemaz! — atbildēja doktors.
— Bet neatkarīgi no rotācijas kustības, — atkal ierunājās Džonsons, — Zeme taču griežas arī ap Sauli?
— Jā, Zeme gada laikā apceļo tai apkārt.
— Vai šī kustība ātrāka par pirmo?
Nesalīdzināmi, un jāpiebilst, ka ari mūs šeit uz pola, tapat kā Zemes iemītniekus citās vietās, pārvietošanās kustība nes apkārt Saulei. Tātad mūsu iedomātais miera stāvoklis ir tikai māns. Mēs esam nekustīgi attiecībā pret citiem Zemes punktiem, taču ne pret Sauli.
— Te nu bija! — ar komisku nožēlu teica Bells. — Un es jau uzskatīju, ka reiz varēšu justies pilnīgi mierīgs! Bet nu jāatmet šīs ilūzijas. Šajā pasaulē nav gan ne mirkli miera!
— Tiesa, Bell, — piekrita Džonsons. — Bet vai jūs, Klobonijā kungs, nepaskaidrotu, kāds ir Zemes pārvietošanās ātrums?
— Milzīgs, — atteica doktors. — Zemei, griežoties ap Sauli, piemīt septiņdesmit sešas reizes lielāks ātrums nekā divdesmit ceturtā kalibra lielgaballodei, kas sekundē veic simt deviņdesmit piecas tuāzes. Tātad Zeme pārvietojas septiņas veselas un sešas desmitdaļjūdzes sekundē. Kā redzat, tas nav salīdzināms ar ekvatora punktu griešanās ātrumu.
— Velns parāvis! — iesaucās Bells. — Grūti ticēt, Klobonijā kungs! Vairāk nekā septiņas jūdzes sekundē! It kā vieglāk nebūtu palikt miera stāvoklī, ja vien dievam tā labpatiktu!
— Apdomājiet, ko jūs sakāt, Bell! — teica Altamonts. — Tad taču vairs nebūtu ne dienas, ne nakts, ne pavasaru, ne rudeņu, ne ziemu!
— Nemaz nerunājot par citām daudz briesmīgākām sekām, — piebilda doktors.
— Kādām? — vaicāja Džonsons.
— Mēs uzkristu uz Saules.
— Uz Saules? — Bells brīnījās.
— Neapšaubāmi. Ja pārvietošanās kustība apstātos, Zeme pēc sešdesmit četrām ar pusi dienām sadurtos ar Sauli.
— Sešdesmit četras dienas ilgs kritiens! — noteica Džonsons.
— Tieši tā, — turpināja doktors, — jo Zemei būtu jāveic trīsdesmit astoņi miljoni jūdžu.
— Kāds ir zemeslodes svars? — ievaicājās Altamonts.
— Pieci tūkstoši astoņi simti astoņdesmit viens kvadril- jons tonnu.
— Tā? — novilka Džonsons. — Man šie skaitļi neko neizsaka. Tos nav iespējams aptvert.
— Tāpēc, cienījamais Džonson, salīdzinājumam došu divus piemērus, kuri visu noskaidros; iegaumējiet — Zemes svars ir septiņdesmit piecas reizes lielāks par Mēness svaru, bet Saule — trīssimt piecdesmit tūkstošus reižu smagāka par Zemi.
— Neaptverami! — piezīmēja Altamonts.
— Vārds vietā! — sacīja doktors. — Bet atgriezīsimies pie Ziemeļpola, jo kosmogrāfijas lekcija pašreiz nepieciešamāka vairāk nekā jebkad, ja vien neesmu jums vēl apnicis.
— Turpiniet, turpiniet, doktor! — Altamonts teica.
— Kā jau minēju, — labprāt dalīdamies zināšanās ar biedriem, kuri uzmanīgi viņā klausījās, doktors atsāka, — attiecībā pret citiem zemeslodes punktiem pols ir nekustīgs. Bet īsti pareizi tas nav.
— Kā, vai tiešām nāksies mazliet atkāpties?
— Jā, Bell, jo pols nav vienmēr atradies tajā pašā vietā; senāk polārzvaigzne debesīs bija tālāk no pola nekā tagad. Acīm redzot, arī pols pārvietojas. Aptuveni divdesmit sešos tūkstošos gadu tas apiet zināmu loku. To izraisa priekšlaicīgas ekvinokcijas, par kurām drīzumā stāstīšu.
— Bet vai nevar gadīties, — jautāja Altamonts, — ka pols reiz būs pārvietojies vēl daudz tālāk?
— Dārgais Altamont, — doktors atbildēja, — jūs pieminējāt ļoti svarīgu problēmu, par kuru pēc kāda dīvaina atraduma ilgi debatēja zinātnieki.
— Un kas tas par atradumu?
— Tad klausieties: 1771. gadā Ledus okeāna krastā tika atrasts beigts degunradzis, bet 1799. gadā Sibīrijas piekrastē — zilonis. Kādā veidā šie siltzemju dzīvnieki nokļuvuši tik tālās paralēlēs? Jautājums izraisīja lielu apjukumu, jo toreizējie ģeologi vēl nebija tik gudri, kā vēlāk francūzis Eli de Bomons, kurš pierādīja, ka senos laikos šie dzīvnieki mituši arī ziemeļos un ka strauti vai upes tos aiznesuši tur, kur tie atrasti. Bet, iekams šis uzskats vēl nebija izteikts, vai varat iedomāties, ko zinātnieki izgudroja?
— Zinātnieki spējīgi uz visu, — iesmējās Altamonts.
— Zināms, lai izskaidrotu kādu neizprotamu faktu. Un tā viņi pieņēma, ka senāk Zemes pols atradies uz ekvatora, bet ekvators uz pola.
— Ejiet nu!
— Pavisam nopietni, ticiet man; bet, ja tā būtu patiesība, zemes virsmu ap poliem, kur tā vairāk nekā piecas jūdzes saplacināta, pārklātu ūdens, centrifugālā spēka ietekmē gazdamies uz šo jauno ekvatoru un noslīcinādams divreiz augstākus kalnus nekā Himalaji; visas valstis polārā loka tuvumā — Zviedrija, Norvēģija, Krievija, Sibīrija, Grenlande, Jaunā Britānija — nogrimtu piecu jūdžu dziļumā, turpretī ekvatoriālie apgabali, pārvēršoties polā. veidotu piecas jūdzes augstas plakankalnes.
— Kadas dīvainības! — iesaucās Džonsons.
— Ak, zinātniekus tās nebūt nemulsināja!
— Un kā viņi šīs pārvērtības pamatoja? — vaicāja Altamonts.
— Ar komētu sadursmi. Komēta — tā ir zinātnes deus ex machinct; tiklīdz rodas kāda sarežģīta kosmogrāfiska problēma, tā zinātnieki sauc palīgā komētu. Cik zināms, komētas ir visatsaucīgākie debess ķermeņi, tās ierodas uz niecīgāko zinātnieka mājienu un visu nokārto.
— Klobonijā kungs, — teica Džonsons, — vai jūs šādas pārvērtības uzskatāt par neiespējamām?
— Pilnīgi!
— Bet ja tās tomēr notiktu?
— Tad ekvatoriālie apgabali divdesmit četru stundu laikā pārklātos ar ledu.
— Ja nu tomēr šāda dabas parādība pēkšņi gadītos, — ieminējās Bells, — tad mēs vairs nevarētu apgalvot, ka esam bijuši pie pola.
— Nomierinieties, Bell. Atgriežoties pie Zemes ass miera stāvokļa, lūk, kas jāsecina: ja tagad būtu ziema, mēs skaidri redzētu, ka zvaigznes virs mums ceļo pilnīgi noslēgtā lokā. Bet saule pie apvāršņa savā ekvinokcija, divdesmit trešajā martā (ņemot vērā refrakciju), liktos sadalīta tieši uz pusēm un pamazām kāptu aizvien augstāk, veidojot debesīs garus, izstieptus lokus; jāievēro tas, ka, reiz uzlēkusi, tā šeit vairs nenoriet un turas pie debesīm sešus mēnešus pēc kārtas. Tad rudens ekvinokcijā, divdesmit otrajā septembrī, saule atkal noslīd līdz apvārsnim un norietējusi vairs neparādās augu ziemu.
— Jūs nupat runājāt par zemes saplacinātību pie poliem, — sacīja Džonsons. — Lūdzu paskaidrojiet to tuvāk, Klobonijā kungs!
— Labi, Džonson. Savā sākuma stāvoklī Zeme bijusi šķidra masa, tāpēc jūs sapratīsiet, ka rotācijas kustība daļu šīs masas atsvieda uz ekvatoru, kur centrifugālais spēks bija lielāks. Ja Zeme stāvētu mierā, tā saglabātu pareizas ģeometriskas lodes veidu; bet nupat aprakstītās parādības rezultātā tā kļuva elipsveidīga, un līdz ar to pols atrodas gandrīz piecas jūdzes tuvāk Zemes centram nekā ekvators.
— Tātad, — sacīja Džonsons, — ja kapteinis iedomātos mūs vest uz Zemes centru, tad mēs no šejienes to sasniegtu ātrāk nekā no citām vietām.
— Gluži pareizi, draugs.
— Bet, kaptein, tad taču mums ir vēl viena priekšrocība! Šo izdevību vajag izmantot…
Haterass klusēja. Viņš sarunai, acīm redzot, nesekoja vai darīja to tīri mehāniski.
— Nudien, — teica doktors, — daži zinātnieki domā, ka šāds ceļojums iespējams.
— Vai tiešām? — brīnījās Džonsons.
— Pag, ļaujiet pabeigt, — Klobonijs viņu pārtrauca, — bet par šo jautājumu pastāstīšu pēc tam. Vispirms gribu noskaidrot, kāpēc zemeslodes saplacinātība ir par cēloni priekšlaicīgām ekvinokcijām, proti, kāpēc pavasara ekvinokcija katrreiz sākas dienu agrāk nekā iepriekšējā gadā, kas nenotiktu, ja Zeme būtu pilnīgi apaļa. Šo parādību izraisa gluži vienkārši Saules pievilkšanas spēks, kas uz zemeslodes izliekto virsmu neiedarbojas visur vienādi, tāpēc Zemes ekvatoriālā josla tiek mazliet aizkavēta savā kustībā; tieši tas maina polu stāvokli, par ko stāstīju agrāk. Bet neatkarīgi no minētā zemeslodes saplacinātībai polu tuvumā ir vēl citas interesantas, savdabīgas sekas, un tas nepaietu mums secen, ja mēs būtu apveltīti ar precīzu svara izjūtu.
— Kā to saprast? — jautāja Bells.
— Šeit mēs esam smagāki nekā Liverpūlē.
— Smagāki?
— Tā gan! Mēs, mūsu suņi, šautenes un pārējie instrumenti.
— Vai patiesi?
— Bez šaubām, un divu iemeslu dēļ: pirmkārt — mēs atrodamies tuvāk Zemes centram, kas līdz ar to mūs vairāk pievelk, šis pievilkšanas spēks nav nekas cits kā svars. Otrkārt — rotācijas kustība, kas uz pola nemaz nepastāv, ir ļoti spēcīga uz ekvatora, kur priekšmetiem piemīt tieksme atrauties no zemes; tātad tie kļūst vieglāki.
— Kā? — iesaucās Džonsons. — Vai patiesi mūsu svars visur nav vienāds?
— Nē, Džonson, ne visur. Ņūtona likums noteic, ka ķermeņu pievilkšanās spēks ir tieši proporcionāls masai un pretēji proporcionāls attāluma kvadrātam. Šeit, piemēram, esmu smagāks, tāpēc ka atrodos tuvāk pievilkšanas centram; uz citas planētas es svēršu vairāk vai mazāk atkarīgi no planētas masas.
— Tas nozīmē, — iesaucās Bells, — ka uz Mēness.. .
— Uz Mēness mans svars, kas Liverpūlē bija divsimt mārciņu, sasniegtu tikai trīsdesmit divas mārciņas.
— Bet uz Saules?
— Ak, uz Saules es svērtu vairāk nekā piectūkstoš mārciņu!
— Augstais dievs! — iesaucās Bells. — Tādā gadījumā jums būtu nepieciešams ceļamkrāns, lai cilātu kājas!
— Droši vien! — atbildēja doktors, pasmaidīdams par Bella pārsteigumu. — Toties šeit svara atšķirība ir tik nemanāma, ka Bells pie vienādas muskuļu piepūles uzlēktu tikpat augstu, cik Mērsi krastmalā.
— Protams! Bet uz Saules? — atkārtoja apjukušais Bells.
— Mans draugs, — doktors atbildēja, — no visa sacītā jāsecina, ka labi ir tur, kur mēs esam, un nav nekādas vajadzības dzīties citur.
— Jūs nupat teicāt, — ierunājās Altamonts, — ka ekskursija uz zemeslodes centru iespējama. Vai kāds par šādu ceļojumu ir nopietni padomājis?
— Jā, un tieši ar to es beigšu savu lekciju par polu. Neviena cita Zemes vieta nav izraisījusi tik daudz hipotēžu un nepiepildāmu sapņu. Antīkās pasaules cilvēki, kuriem bija ļoti vājas kosmogrāfiskās zināšanas, iztēlojās, ka uz pola atrodas Hesperīdu dārzs. Viduslaikos pieņēma, ka Zeme pie poliem balstās uz serdeņiem, ap kuriem tā griežas; no šāda viedokļa vajadzēja atteikties,_ redzot komētu brīvo kustību polārajos apgabalos. Velak franču astronoms Baiji apgalvoja, ka senatnē pola zemi apdzīvojusi civilizēta tauta — atlanti, kas izmiruši, tos piemin arī Platons. Beidzot, jau tuvāk mūsdienām, mēdza apgalvot, ka pie poliem Zemes virsmā atrodas milzīga plaisa, no kuras plūst ziemeļblāzmas un caur kuru var nokļūt Zemes iekšienē. Turklāt pieņēma, ka Zemes iekšpusē atrodas vēl divas planētas — Plutons un Prozer- pīna — un ka gaiss tur lielā spiediena dēļ ir starojošs.
— Vai tiešām senāk par visu to sprieda?
— Un arī rakstīja, starp citu, ļoti nopietni. Kapteinis Sinness, mūsu tautietis, lika priekšā Hemfrijam Dēvijam, Humboltam un Arago mēģināt ceļojumu uz Zemes centru. Bet šie zinātnieki no tā atteicās.
— Un prātīgi darīja.
— Domāju gan. Lai būtu kā būdams, draugi, jūs redzat, ka poli devuši daudz vielas iztēlei, bet agri vai vēlu tomēr būs jāatgriežas pie kailās īstenības.
— Nu, to mēs vēl redzēsim, — bilda Džonsons, nespēdams atteikties no savas ieceres.
— Lai nu paliek, atliksim ekskursiju līdz rītam, — pasmaidījis par vecā stūrmaņa neatlaidību, teica Klobonijs, — bet, ja šeit atradīsies kāda plaisa, kas ved uz Zemes centru, tad dosimies turp visi kopā!