Beidzot pienāca aizbraukšanas diena — piektais aprīlis. Doktora ierašanās kuģa ļaudis mazliet nomierināja. Ja cienījamais ārsts nolēmis braukt, tad droši var sekot viņa paraugam. Taču vairums matrožu joprojām uztraucās, un tāpēc Šendons, bīdamies, ka daži no tiem neaizmūk, nolēma nekavējoties doties jūrā. Tiklīdz krasts izzudīs no acīm, kuģa komanda paļausies liktenim.
Doktora Klobonija kajīte atradās jutā un aizņēma visu kuģa pakaļgalu. Turpat tuvumā bija kapteiņa un viņa vietnieka kajītes ar logiem uz klāju. Lai izpildītu nezināmā kuģa īpašnieka pavēli, kapteiņa kajīte bija apgādāta ar dažādām ierīcēm, mēbelēm, ceļojuma apģērbu, grāmatām, veļu un cieši aizslēgta. Atslēgu nosūtīja kapteinim uz Lībeku; tātad šajā kajītē varēja iekļūt vienīgi viņš.
Šis apstāklis Šendonu kaitināja, tas laupīja cerības kļūt par galveno pavēlnieku uz kuģa. Labi pazīdams polāro ekspedīciju vajadzības, viņš savu kajīti bija lieliski piemērojis gaidāmajam ceļojumam.
Trešā virsnieka kajīte atradās kubrikā, plašā matrožu guļamtelpā; puiši tur jutās lieliski; jāšaubās, vai tik ērtu iekārtojumu viņi kādā citā kuģī būtu redzējuši. Šeit par matrožiem rūpējās kā par dārgu,kravu; kopējās guļamtel- pas vidū atradās liela krāsns.
Doktors Klobonijs uz «Forvarda» šķita īsti savā jomā. Kajītē viņš bija pārcēlies jau sestajā februārī, t. i., nākamajā dienā pēc kuģa ielaišanas ūdenī.
— Ja gliemezis savu mājiņu varētu iekārtot pēc paša gaumes, tas būtu vislaimīgākais radījums pasaulē, — doktors mēdza teikt. — Pacentīšos tapt tāds prātīgs gliemezis.
Un patiesi, doktora Klobonija kajīte, gliemežnīca, kurā tam ilgi nāksies uzturēties, ieguva ļoti pievilcīgu izskatu; izvietodams bagāžu, doktors priecājās tā, kā var priecāties tikai bērns vai zinātnieks. Grāmatas, herbārijus, mapes, zinātnisko eksperimentu piederumus, fizikas instrumentus, termometru kolekcijas, barometrus, higrometrus, nokrišņu mērītājus, tālskatus, kompasus, sekstantus, kartes, plānus, pudeles un pulverus, savas bagātīgās kuģa aptiekas zāļu flakoniņus — it visu viņš tik priekšzīmīgi sakārtoja, ka šīs kārtības dēļ viņu varētu apskaust pat Britu muzejs. Sešas kvadrātpēdas lielajā telpā tika sakopoti neskaitāmi dārgumi. Doktoram atlika pastiept roku, lai vienā mirklī, neizkustoties no vietas, kļūtu par ārstu, matemātiķi, astronomu, ģeogrāfu, botāniķi vai konhiologu.
Atklāti sakot, viņš lepojās ar savu saimniecību un jutās laimīgs savā peldošajā svētnīcā, kurā vietas pietiktu ne vairāk kā trim viņa kalsnākajiem draugiem. Un draugi, protams, sanāca, turklāt tik kuplā skaitā, ka tas kļuva nepatīkami pat tādam miermīlim kā doktors Klobonijs, tālab, pārfrāzējis Sokrāta vārdus, viņš beidzot teica:
— Mana māja nav liela, bet lai dievs dod, ka to apciemotu mazāk draugu!
Lai «Forvarda» apraksts būtu pilnīgs, jāpiebilst, ka tieši zem noslēpumainā kapteiņa kajītes loga atradās lielā dāņu doga būda; taču tās mežonīgajam iemītniekam labāk patika klaiņot pa starpklāju un kravas telpām; suni pielabināt šķita neiespējami, un neviens nemācēja izskaidrot šā dzīvnieka dīvaino raksturu. Nereti, galvenokārt naktīs, skanēja žēli kaucieni, baismīgi atbalsodamies kuģa dzīlēs.
Varbūt tādā veidā suns pauda savas skumjas pēc neesošā saimnieka? Varbūt tās bija instinktīvas nojautas par gaidāmā ceļojuma briesmām? Matroži lielākoties tā ari domāja un, kaut arī daži par to smējās, uzskatīja suni par velnišķu izdzimteni.
Starp citu, matrozis Pens, ļoti rupjš cilvēks, reiz atvēzējies grasījās sunim sist, taču, nelaimīgi klupdams, uz kabestāna vārpstas stipri pārsita galvu. Bez šaubām, arī šo gadījumu piedēvēja nešķīstajam garam, kas mīt fantastiskajā dzīvniekā.
Ekipāžas loceklis māņticīgais Kliftons bija ievērojis, ka suns uz juta vienmēr klaiņo vēja pusē, un arī vēlāk jūrā, kad kuģim nācās manevrēt un nemitīgi mainīt buras, ērmotais dzīvnieks pēc katra kuģa pagrieziena kā īsts «Forvarda» kapteinis mainīja savu vietu, allaž spītīgi turēdamies pretī vējam.
Doktors Klobonijs, kura laipnība un glāsti, šķiet, spētu padarīt rāmu pat tīģeri, velti centās iedraudzēties ar suni, viņš tikai zaudēja laiku un pūles.
Jāpiebilst, ka suns neatsaucās ne uz vienu vārdu. Tāpēc kuģa ļaudis beidzot sāka to saukāt par Kapteini, jo tas lieliski pārzināja kuģa kārtību. Acīm redzot, suns. nedevās jūrā pirmoreiz.
Tagad kļūst skaidra bocmaņa jocīgā atbilde Kliftona draugam un tas, kāpēc šādam pieņēmumam neradās ap- šaubītāji; daudzi smejoties teica: tā vien liekoties, ka vienā jaukā dienā šis dzīvnieks pārvērtīšoties cilvēkā un uz kuģa skaļi atskanēšot kapteiņa komanda.
Ričards Šendons no tā nebijās, taču arī viņu mocīja nemiers, un aizbraukšanas priekšvakarā, piektajā aprīlī, viņš par šo tematu apspriedās ar doktoru Kloboniju, Vollu un stūrmani Džonsonu.
Četri sarunu biedri tukšoja desmito unr protams, pēdējo glāzi groka, jo saskaņā ar instrukciju, kas pienāca vēstulē no Eberdīnas, ekipāžas vīriem bija jābūt atturībniekiem, proti, ceļojuma laikā neviens, sākot ar kapteini, beidzot ar kurinātāju, nedrīkstēs dzert ne vīnu, ne alu, ne arī citus alkoholiskus dzērienus; izņēmums būtu slimnieki, lai gan arī tiem šie dzērieni bez ārsta atļaujas netiks izsniegti.
Tātad jau veselu stundu viri sprieda par aizbraukšanu. Ja visi kapteiņa norādījumi īstenotos līdz galam, Šendonam nākamajā dienā būtu jāsaņem vēstule ar pēdējām pavēlēm.
— Ja arī šī vēstule, — teica Šendons, — neatklās kapteiņa vārdu, tad tai vismaz vajadzētu mums pavēstīt brigas maršrutu. Citādi — kā lai zinām, kurp braukt?
— Jūsu vietā, Šendon, — doktors nepacietīgi atbildēja, — es brauktu prom, nesagaidījis vēstuli; galvoju, ka tā mūs tikpat panāks.
— Jūs nekad ne par ko nešaubāties, doktor! Bet uz kuru debess pusi stūrēt?
— Protams, uz Ziemeļpolu! Tas skaidrs bez vārdiem, šaubu nav.
— Šaubu nav? — iebilda Volls. — Bet kāpēc gan ne uz Dienvidpolu?
— Dienvidpolu? — iesaucās doktors. — Nemūžam! Vai tiešām jūs domājat, ka mūsu kapteinim varētu ienākt prātā sūtīt brigu pāri visai Atlantijai? Padomājiet tikai, dārgais Voll!
— Doktoram uz visu atbilde gatava, — tas teica.
— Pieņemsim, ka mums jābrauc uz ziemeļiem, — atsāka Šendons. — Bet sakiet man, doktor, — vai uz Špic- bergenu? Uz Grenlandi? Labradoru? Hudzona līci? Kaut arī visi ceļi ved uz vienu mērķi, tā sakot, uz nepārejamiem' lediem, tomēr šo ceļu ir tik daudz, ka ļoti grūti būtu izvēlēties. Vai varat dot man kategorisku atbildi, doktor?
— Nē, — doktors Klobonijs saīdzis atzinās savā nevarībā. — Bet, ja vēstule tomēr nepienāks, ko jūs galu galā iesāksiet?
— Neko, nogaidīšu.
— Nebrauksiet? — bezcerīgi paceldams gaisā savu glāzīti, Klobonijs iesaucās.
— Nē, nekādā gadījumā.
— Tas būtu visprātīgākais, — mierīgi piezīmēja Džonsons, bet doktors, nespēdams satraukumā nosēdēt, saka staigāt ap galdu. — Jā, visprātīgākais, lai gan pārāk ilga gaidīšana var izraisīt nepatīkamas sekas: pirmkārt, pašreiz ir piemērotākais gadalaiks; ja mums lemts braukt uz ziemeļiem, tad, lai tiktu pāri Dēvisa šaurumam, jāizmanto atkusnis; otrkārt, ekipāža kļūst aizvien nemierīgāka, draugi un biedri mūsu puišus musina «Forvardu» pamest, un viņu ietekmē matroži var izspēlēt ļaunu joku.
— Turklāt, — teica Džeimss Volls, — ja starp mūsējiem izraisītos panika, viņi aizbēgtu visi kā viens, un nezinu gan, vai tad vēl izdotos savervēt jaunu komandu.
— Bet kā lai rīkojas? — iesaucās Šendons.
— Tā, kā teicāt, — atbildēja doktors. — Mierīgi jānogaida, taču tikai līdz rītam, un nedrīkst pieļaut, ka izceltos panika. Pagaidām kapteinis savus solījumus kārtīgi pildījis. Nav nekāda iemesla bažām, ka laikā netiks paziņots brauciena maršruts; ne mirkli nešaubos, ka jau rīt pat mēs kuģosim Īrijas jūrā, un tāpēc, mani draugi, iedzersim pēdējo groku par mūsu ceļojuma laimīgu izdošanos; tas sākas gan mazliet mīklaini, taču ar tādiem jūrniekiem kā jūs mums ir drošas izredzes, ka viss beigsies laimīgi.
Un četri vīri pēdējo reizi saskandināja glāzes.
— Bet nu, — pievērsdamies Šendonam, Džonsons teica, — atļaujiet sniegt kādu padomu: gatavojoties aizbraukšanai, ekipāžai jābūt pārliecinātai par jūsu spēku. Vienalga, vai vēstule rīt pienāks vai ne, — paceliet enkuru; tvaika katlus nekuriniet. Vējš, kā redzams, pierimis; izbraukt jūrā nebūs grūti; paņemiet loci, bēguma laikā atstājiet dokus un noenkurojieties aiz Birkenhedas raga; tādā veidā mūsu vīriem zudīs sakari ar krastu, un, kad šī nolādētā vēstule beidzot pienāks, gan tā mūs tur atradīs ne sliktāk kā jebkurā citā vietā.
— Prātīgi vārdi, dārgais Džonson! — sniegdams roku vecajam jūrniekam, piezīmēja doktors.
Pēc tam katrs devās uz savu kajīti, kur nemierīgā miegā sagaidīja rītausmu.
Nākamajā dienā, kad pilsētā tika iznēsāts pirmais pasts, Šendons nekā vēl nebija saņēmis.
Par spīti tam, viņš tomēr rosīgi gatavojās aizbraukšanai; vēsts par to acumirklī izplatījās visā Liverpūlē, un, kā jau zināms, uz Jauno Prinča doku krastmalu plūda milzīgi ziņkārīgo bari.
Daudzi devās tieši uz brigas klāju, dažs, lai pēdējo reizi apskautu biedru, dažs, lai pārliecinātu draugu nepiedalīties ekspedīcijā, cits, lai pavērtos noslēpumainajā kuģī, cits, gribēdams beidzot uzzināt kuģa ceļojuma mērķi; un, redzot Šendonu klusāku un noslēgtāku nekā jebkad, ļaudis sačukstējās.
Tam bija savs pamats.
Pulkstenis nosita desmit. Tad vienpadsmit. Bēgumam vajadzēja sākties ap vieniem. Šendons, stāvot uz juta, pameta apkārt bažīgu skatienu, pēc matrožu sejas izteiksmēm lūkodams uzminēt savu likteni. Taču velti. «Forvarda» matroži klusēdami pildīja pavēles un, neizlaizdami no acīm kapteiņa vietnieku, nepacietīgi gaidīja vēsti, kura joprojām kavējās.
Džonsons beidza pēdējo sagatavošanos enkura pacelšanai. Laiks bija apmācies; jūra aiz dokiem viļņojās, pūta diezgan spēcīgs dienvidaustrumu vējš, bet izbraukt no Mērsi jūrā nebija grūti.
Nekādu ziņu arī pulksten divpadsmitos. Doktors Klobonijs, rokas plātīdams, nemierīgi staigāja pa klāju, lūkodamies binoklī un, kā viņš ar zināmu latīnisku eleganci izteicās, «ilgodamies jūras». Viņš patiesi bija satraukts — ko tur lai dara! Šendons kodīja lūpas līdz asinīm.
Šajā brīdī pie viņa pienāca Džonsons un teica:
—.Kaptein, ja vēlamies izmantot bēgumu, jāpasteidzas; lai izbrauktu no dokiem, nepieciešama vismaz stunda.
Šendons pēdējo reizi pavērās apkārt un pameta acis pulkstenī. Pusdienlaiks bija pāri.
— Pacelt enkuru! — viņš bocmanim pavēlēja.
— Jūs visi, lasieties prom no kuģa! — likdams svešajiem atstāt klāju, Džonsons uzsauca.
Pūlis sakustējās, ļaudis metās uz trapu, lai sasniegtu krastu, bet brigas vīri raisīja pēdējās tauvas.
Tad atskanēja suņa rējieni, un ziņkārīgo pūlī, ko matroži, dzīdami prom, bez liekām ceremonijām grūstīja, pieauga kņada. Apslāpēti riedams, suns no kuģa priekšgala pēkšņi ielēca skatītāju blīvajās rindās.
Pūlis pašķīrās; suns atkal uzlēca uz juta, un ļaudis ieraudzīja ko neticamu: Kapteinis — suns zobos turēja vēstuli, šim notikumam bija tūkstošiem aculiecinieku.
— Vēstule! — iesaucās Šendons. — Tātad viņš ir šeit!
— Droši vien bija, bet vairs nav, — teica Džonsons, norādīdams uz klāju, kas tagad jau bija tukšs.
— Kaptein, Kaptein! Šurp! — sauca doktors, pūlēdamies atņemt sunim vēstuli, kuru tas, mežonīgi lēkādams, viņam nedeva. Šķita, ka suns vēstuli grib nodot tikai Šendonam pašam.
— Šurp, Kaptein! — Šendons uzsauca.
Suns viņam tuvojās. Šendons bez grūtībām atņēma vēstuli, un pēkšņi dziļo klusumu, kas bija iestājies uz klāja un krastmalā, pārtrauca trīs skaļi Kapteiņa rējieni.
Šendons vēstuli turēja rokā, nevērdams vaļā.
— Lasiet taču! — nepacietīgi teica doktors.
Kapteiņa palīgs palūkojās aploksnē. Uz tās nebija norādīta ne adrese, ne datums, bija rakstīts vienīgi:
«Vecākajam leitnantam Ričardam Šendonam uz brigas «Forvards».»
Atplēsis aploksni, Šendons lasīja:
«Brauciet uz Farvela ragu, tas jums jāsasniedz 20. aprīlī. Ja kapteinis tur neieradīsies, šķērsojiet Dēvisa šaurumu un pa Bafina jūru dodieties uz Melvila līci.
«Forvarda» kapteinis K. Z.»
Rūpīgi salocījis lakonisko vēstuli, Šendons to iebāza kabatā un pavēlēja braukt prom. Austrumvēja kaucieniem cauri skanēja viņa balss, kurai bija kāda īpaša svinīga pieskaņa.
Drīz vien «Forvards» izgāja no dokiem un Liverpūles loča nelielās laiviņas pavadībā, kura pa gabalu sekoja brigai, iepeldēja Mērsi straumē. Pūlis garām Viktorijas dokiem devās uz ārējo krastmalu, lai pēdējo reizi pamestu skatienu fantastiskajā kuģī. Tam steidzīgi tika uzvilktas abas marsburas, foks un bezanbura, un šādā burojumā «Forvards», sava vārda cienīgā ātrumā apbraucis Birken- hedas ragam, nozuda Īrijas jūrā.