Pēc interesantās sarunas ceļinieki cik iespējams ērti iekārtojās alā, un drīz vien visi gulēja ciešā miegā.
Visi, izņemot Haterasu. Kāpēc šis savādnieks nespēja aizmigt?
Vai savu dzīves mērķi viņš nebija sasniedzis? Vai viņa sirdij dārgais sapnis nebija piepildīts? Kāpēc šajā kvēlajā sirdī trauksmi neaizstāja miers? Varēja taču domāt, ka, veicis iecerēto, Haterass ļausies pagurumam, kā saspringtie nervi ilgosies atpūtas. Gluži dabiski liktos, ja pēc panākumiem viņam uzmāktos zināma depresija, kāda mēdz sekot vēlmju piepildījumam.
Taču nē. Kapteinis šķita nemierīgāks kā parasti. Tās tomēr nebija domas par atgriešanos, kas viņu tirdīja. Varbūt viņš gudroja doties vēl tālāk? Vai tiešām viņa ceļotāja godkārei nebija robežu un Zeme viņam, Haterasam, kurš apbraucis pasauli, likās par šauru?
Lai kā tas būtu, Haterass nespēja gulēt. Par spīti visam, šī pirmā nakts pola tuvumā bija skaidra un klusa. Uz salas nemanīja ne mazākās dzīvības. Neviena putna vulkāna izvirdumu sakarsētajā gaisā, neviena zvēra uz pelniem klātās zemes, nevienas zivs verdošajos ūdeņos. Tikai apslāpēta vulkāna duna tālumā un sarkans dūmu stabs kalna galotnē.
Kad Bells, Džonsons, Altamonts un Klobonijs pamodās, Haterass bija nozudis. Nobažījušies biedri izgāja iaukā un ieraudzīja kapteini stāvam uz klints. Viņa skatiens kavējās virsotnē. Rokās Haterass turēja instrumentus, ar kuriem droši vien nule bija noteicis kalna koordinātes.
Doktors devās pie viņa, bet izraut kapteini no dziļajām pārdomām izdevās tikai pēc atkārtotiem saucieniem. Beidzot šķita, ka viņš Kloboniju sadzirdējis.
— Ejam! — Klobonijs aicināja Haterasu, kas viņā vērīgi paraudzījās. — Apiesim apkārt mūsu salai; esam gatavi šim pēdējam pārgājienam.
— Pēdējam, — Haterass kā pa murgiem atkārtoja, — pēdējam, jā, nudien! Toties visbrīnišķīgākajam! — viņš aizrautīgi iesaucās.
Tā runājot, kapteinis pārvilka roku pār pieri, it kā pūlēdamies apspiest saviļņojumu.
Tobrīd viņiem pievienojās Altamonts, Džonsons un Bells; tas Haterasu izrāva no murgainā stāvokļa.
— Mani draugi, — viņš teica, — pateicos jums par pierādīto vīrišķību un neatlaidību, pateicos par jūsu pārdabiskajām pūlēm, kas ļāva mums sasniegt šo piekrasti.
— Kaptein, — sacīja Džonsons, — mēs tikai izpildījām jūsu pavēles, viss sasnieguma gods pienākas vienīgi jums.
— Nē, nē! — Haterass dedzīgi iebilda. — Man, tāpat kā jums! Un Altamontam! Un doktoram Klobonijam arī! Ak, ļaujiet izteikt, ko jūtu! Mana sirds plūst pāri priekā un pateicībā!
Haterass spieda rokas saviem brašajiem biedriem. Viņš nervozi staigāja šurp un turp un, likās, bija pavisam zaudējis savaldu.
— Mēs tikai izpildījām angļu pilsoņa pienākumu, — piemetināja Bells.
— Un draudzības pienākumu arī, — sacīja doktors.
— Jā, — teica kapteinis, — taču ne visi to spēja. Daži atkrita. Tas tomēr jāpiedod kā nodevējiem, tā arī tiem, kuri pret savu gribu viņiem pakļāvās. Nelaimīgie! Es visiem piedodu! Vai dzirdat, doktor?
— Jā, protams, — atteica Klobonijs, nopietni bažīdamies par Haterasa eksaltāciju.
— Nevēlos, — Haterass turpināja, — ka šie cilvēki zaudē atalgojumu, kura dēļ uzņēmās tālo braucienu. Nē, mani solījumi paliek negrozāmi, arī viņi kļūs bagāti… Ja vien vispār atgriezīsies Anglijā …
Bija grūti apspiest aizkustinājumu, ko izraisīja šie Haterasa vārdi.
— Bet, kaptein, — lūkodams jokot, sacīja Džonsons, -— var likties, ka jūs sastādāt testamentu.
— Iespējams, — Haterass nopietni atbildēja.
— Jūs taču gaida vēl garš, slavas pilns mūžs! — vecais jūrnieks piebilda.
— Kas zina! — Haterass teica.
Sekoja ilgs klusums. Doktors neiedrošinājās iztulkot kapteiņa mīklainos vārdus.
Bet Haterass pats ar nevaldāmām trīsām balsī tos tūdaļ paskaidroja:
— Draugi, uzklausiet mani! Mēs esam veikuši ļoti daudz, taču ne mazums vēl jāveic.
Biedri pārsteigti saskatījās.
— Tiesa, mēs atrodamies uz pola kontinenta, un tomēr pols vēl nav sasniegts.
— Kā tā? — ievaicājās Altamonts.
— Te nu bija! — iesaucas doktors, bīdamies, ka ir uzminējis Haterasa nolūkus.
— Jā, — kapteinis dedzīgi turpināja, — reiz es teicu, ka pirmais, kurš spers soli uz pola zemes, būs anglis. Bet, ja esmu tā solījies, tad arī kā īsts anglis solījumu izpildīšu!
— Atļaujiet… — Klobonijs lūkoja iebilst.
— Līdz neatklātajam punktam atlikušas vēl četrdesmit piecas sekundes, — doktorā neklausīdamies, Haterass aizvien lielākā uzbudinājumā runāja, — un es to sasniegšu!
— Bet tas taču atrodas vulkāna virsotnē! — iesaucās doktors.
— Es to sasniegšu!
— Kalns nav pieejams!
— Man tas jāsasniedz!
— Tur ir dziļš, liesmojošs krāteris!
— Tas jāsasniedz!
Pārliecība, kas skanēja Haterasa dedzīgajos vārdos, nav aprakstāma. Viņa biedri apjuka; vīri ar šausmām vēroja kalnu, virs kura šūpojās liesmu kūļi.
Doktors lika lietā savas runas dāvanas: viņš uzstāja, pieprasīja, lai Haterass atmet neprātīgo nodomu; viņš izmēģināja visu — gan biklus lūgumus, gan draudzīgus draudus; taču velti — nervozo kapteini Klobonijs nespēja ietekmēt; Haterasu šķita pārņēmis neprāts, ko varētu dēvēt par «pola māniju».
Šo neprāti, kas gribēja doties pretī drošai nāvei, būtu iespējams atturēt vienīgi ar varu. Bet, paredzēdams šādai rīcībai nopietnas sekas, doktors nolēma šo līdzekli izmantot tikai galīgas nepieciešamības gadījumā.
Turklāt viņš cerēja, ka fiziskais nogurums un nepārvaramie šķēršļi Haterasu aizkavēs un liegs nodomu īstenot.
— Tādā gadījumā, — doktors sacīja, — mēs jums sekosim.
— Lūdzu, — kapteinis atteica, — tikai kalnam līdz pusei, ne tālāk! Jums taču jānogādā Anglijā mūsu atklājuma protokols, ja …
— Un tomēr! …
— Tas nolemts, — Haterass stingri noteica. — Kad jau , ar draudzīgu lūgumu nepietiek, tad pavēlu kā kapteinis!
Doktors ilgāk vairs neuzstāja, un pēc brīža nelielā grupiņa, paņēmusi līdz visu kalnu pārgājienam nepieciešamo, ar Deku priekšgalā devās ceļā.
Debesis sārtoja saullēkts. Termometrs rādīja +11°C. Gaiss, kā parasts šajās augstajās paralēlēs, likās īpaši svaigs. Pulkstenis bija astoņi rītā.
Kapteinis kopā ar savu uzticīgo suni gāja pirmais; pārējie pa gabaliņu sekoja.
— Mani māc bailes, — sacīja Džonsons.
— Nē, nē, nevajag bīties, — atteica doktors, — mēs taču visi esam kopā.
Kā lai attēlo šīs īpatnās saliņas savdabīgo seju? Tā likās neparasta, pārsteidzoša, kaut kas pavisam jauns! Vulkāns
šķita izcēlies nesen, un ģeologi droši vien ļoti tieši spētu noteikt tā vecumu.
Cita citai virsū sagāzušās klintis, kā par brīnumu, saglabāja līdzsvaru. Patiesību sakot, šo kalnu viscaur veidoja akmeņi un vulkāna izdedži. Nekur neredzēja ne augsnes, ne niecīgāko sūnu vai ķērpju, nekādu augu valsts pazīmju. No krātera plūstošā ogļskābe vēl nebija paguvusi savienoties ar ūdeņradi un mākoņu amonjaku, lai gaismas ietekmē pārvērstos organiskās vielās.
Vientuļā sala jūrā bija tikai nemitīgu vulkāna izvirdumu sekas. Tieši tāpat radušies vairāki Zemes kalni. Līdzīgs vulkāns ir Etna, kura izmestās lavas daudzums nesalīdzināmi lielāks par paša kalna apjomu; tāds ir arī Montē Nuova Neapoles tuvumā, īsā laikā — četrdesmit astoņās stundās — tas izveidojies no vulkāna izdedžiem.
Klinšakmeņu kaudzes uz Karalienes salas likās izmestas no Zemes dzīlēm; salai neapšaubāmi piemita augstākā mērā vulkānisks raksturs. Senāk šo vietu bija apskalojusi neaptverami plaša jūra, kas, ūdens tvaikiem sabiezējot uz atdzisušās Zemes, cēlusies pasaules radīšanas pirmajās dienās; bet, Vecās un Jaunās pasaules vulkāniem izplēnot vai, pareizāk sakot, aizsprostojoties, tos katrā ziņā aizstāj citi ugunsvēmēji kalni.
Zemi patiesībā var pielīdzināt milzīgam sfēriskam katlam. Centrālās uguns ietekmē tajā veidojas neizmērojamas tvaika masas ar vairākus tūkstošus atmosfēru spiedienu, un šis tvaiks Zemi saspridzinātu, ja tās virspusē nebūtu drošības ventiļu.
Tādi ventiļi ir vulkāni; tiklīdz viens aizveras, cits atveras, un tāpēc nav brīnums, ka pola tuvumā, kur saplacinātās Zemes garoza plānāka nekā citās vietās, pēkšņi no jūras dzīlēm iznirst vulkāni.
Sekodams Haterasam pa pēdām, doktors vēroja salas dīvainības. Viņš soļoja pa vulkāniska tufa un pumeka slāni, ko veidoja izdedži, pelni un no Zemes dzīlēm izmesti akmeņi, kas atgādināja sienītu vai Islandes granītu.
Bet tas, ka uz salas vēl nebija paguvušas izveidoties nogulumu augsnes, visticamāk pamatoja salas izcelšanos gandrīz vai mūsu laikmetā.
Trūka arī ūdens. Ja Karalienes sala būtu vairākus gadsimtus veca, no tās dzīlēm, kā parasti vulkānu tuvumā, plustu karsti avoti. Taču šeit nebija ne pilītes ūdens, un pat tvaiks, ko izdalīja lavas straumes, acīm redzot, ūdeni nesaturēja.
Jo augstāk ceļotāji kāpa, jo grūtāks kļuva ceļš; kalnu kraujas slējās gandrīz stateniski, un vajadzēja ļoti uzmanīties no nobrukumiem. Bieži vien ceļotājus apņēma pelnu puteņi, draudēdami viņus noslāpēt, vai arī ceļu šķērsoja lavas straumes. Vietumis uz līmeniskām virsmām lava atdzisa un sacietēja, taču zem aukstās garozas plūda verdoša masa. Nācās aplēst ik soli, lai pēkšņi neiekristu karstajā, šķidrajā lavā.
Laiku pa laikam krāteris izmeta līdz sarkankvēlei sakaitētus, liesmojošā gāzu plīvurā tītus klints bluķus, daži no tiem gaisā sprāga kā bumbas, un visapkārt plašā apkaimē bira šķembu lietus.
Nav grūti iedomāties, kādas briesmas draudēja kalnā kāpējiem un cik neprātīgam vajadzēja būt, lai šo ceļu uzņemtos.
Taču Haterass kāpa neparasti veikli, bezbailīgi rāpdamies visstāvākajās kraujās pat bez sava apkaltā spieķa palīdzības.
Drīz viņš sasniedza ieapaļu virsotni ar apmēram desmit pēdu platu laukumu; klinti ieskāva ugunīgas lavas upe, kas pie kādas augstākas smailes sadalījās divās straumēs, atstājot brīvu vienīgi šauru eju, pa kuru Haterass droši devās uz priekšu.
Viņš apstājās laukumā, kur biedri viņu panāca.
Šķita, ka Haterass ar skatienu mērī atlikušo ceļa gabalu; horizontālā virzienā līdz krāterim, respektīvi, līdz matemātiski precīzajam pola punktam, varēja būt ap simt tuāžu, bet vertikāla taisne līdz polam sniegtos vairāk nekā simt piecdesmit pēdu augstumā.
Gājiens jau ilga trīs stundas; Haterass nemaz nelikās noguris, turpretī pārējie bija pagalam piekusuši.
Vulkāna virsotne šķita nepieejama. Doktors nolēma par katru cenu aizkavēt Haterasu. Vispirms viņš lūkoja maigi pārliecināt, bet kapteinis bija kā apmāts; šajā ceļojumā skaidri izpaudās Haterasa ārprāta pazīmes, un tās ievēroja ikviens, kas viņu labi pazina un bija sekojis viņa dzīves dažādajiem etapiem; jo augstāk Haterass kāpa virs jūras līmeņa, jo lielāks kļuva viņa uzbudinājums — viņš vairs nedzīvoja cilvēku pasaulē, viņš šķita augam līdz ar kalnu.
— Pietiek, Hateras! — sauca doktors. — Mēs vairs nespējam!
— Tad palieciet šeit, — kapteinis atbildēja savādā balsī,
— es eju tālāk.
— Nē! Kam tas vajadzīgs? Pols taču jau sasniegts!
— Nav tiesa! Tas atrodas daudz augstāk!
— Mans draugs, tas esmu es, doktors Klobonijs, kas ar jums runā! Vai jūs mani vairs nepazīstat?
— Uz priekšu, uz priekšu! — neprātis atkārtoja.
— Nē! Mēs to neizturēsim! …
Doktors vēl nebija beidzis, kad Haterass, ar pārdabisku spēku pārlēcis lavas straumei, nozuda biedru acīm.
Visi šausmās iekliedzās — Haterass likās iekritis uguns upē, bet negaidot viņš parādījās otrā pusē Deka pavadībā, kas no sava saimnieka neatkāpās.
Kapteini aizklāja dūmi, un varēja saklausīt vienīgi viņa balsi, kas kļuva aizvien klusāka.
— Uz ziemeļiem! Uz ziemeļiem! — Haterass sauca.
— Uz Haterasa kalna galotni! Neaizmirstiet Haterasa kalnu!
Sekot Haterasam nevarēja; ar to īpašo veiklību, kāda piemīt vienīgi vājprātīgajiem, viņam bija laimējies tikt pāri lavas straumei, bet visi pārējie šai vietā neapšaubāmi ietu bojā — ugunsupei pārlēkt vai apiet apkārt nebija iespējams; Altamonts velti pūlējās nokļūt otrā pusē, viņš gandrīz iekrita verdošā lavā, un biedri bija spiesti ar varu viņu atturēt.
—. Hateras! Hateras! — doktors sauca.
Bet kapteinis neatsaucās, un vienīgi Deka rējieni tikko dzirdami atbalsojās klintīs.
Brīžam aiz dūmu mutuļiem un pelnu mākoņiem Haterass tomēr parādījās. No pelnu vērpetēm lāgiem iznira viņa galva vai roka. Tad, brīdi nozudis, viņš pēkšņi atkal kļuva redzams augstāk, pieķēries pie klintīm. Viņa stāvs spēji saruka, kā mēdz notikt ar ķermeņiem, kuri paceļas gaisā. Pusstundu vēlāk kapteinis jau izskatījās divreiz mazāks nekā īstenībā.
Gaisu pildīja apslāpēta vulkāna duna; skaņas atbalsojās kalna dzīlēs, kas šņāca it kā verdošs katls; klinšu kraujas
trīcēja. Haterass kāpa augstāk un augstāk. Deks viņam sekoja.
Laiku pa laikam aiz viņa radās nobrukums, un dažs labs pamatīgs klinšakmens, pieaugošā ātrumā lēkādams pār smailajām šķautnēm, nogāzās polārā baseina bezdibenī.
Haterass pat neatskatījās. Izmantodams savu spieķi kā mastu, viņš pie tā piestiprināja Anglijas karogu. Biedri ar šausmām vēroja katru viņa kustību. Kapteinis kļuva aizvien mazāks, bet Deks drīz vien atgādināja paprāvu žurku.
Pēkšņi vējš viņiem priekšā aizvilka necaurredzamu uguns aizkaru; doktors izbailēs iekliedzās. Bet Haterass atkal parādījās, vicinādams gaisā karogu.
Baismīgais gājiens ilga vairāk nekā stundu. Neiespējamā iekarotājs visu šo laiku cīnījās gan ar klintīm, kuras līgojās zem viņa, gan ar pelnu bedrēm, kurās iestiga līdz viduklim. Kapteinis te rāpās augšup, ar kājām un muguru balstīdamies pret kalna izciļņiem, te, pieķēries asai smailei, šūpojās vējā kā salmiņš.
Beidzot viņš nonāca vulkāna virsotnē, pašā krātera malā. Doktors cerēja, ka, sasniedzis mērķi, nelaimīgais griezīsies atpakaļ un viņam būs tikai jāpārvar atceļā draudošās briesmas. Pēdējo reizi Klobonijs iesaucās:
— Hateras! Hateras!
Altamontu šis sauciens aizkustināja līdz sirds dziļumiem.
— Es viņu izglābšu! — amerikānis iekliedzās.
Vienā rāvienā pārlēcis uguns upei, riskēdams tajā
iekrist, viņš nozuda starp klintīm.
Klobonijs nepaguva Altamontu aizturēt.
Tikmēr Haterass, nonācis kalna galā, sāka soļot uz priekšu pa klinti, kas slējās virs krātera. Ap viņu lija akmeņu lietus. Deks joprojām sekoja saimniekam. Nabaga dzīvnieku reibināja drausmais bezdibenis. Haterass vicināja sārtiem uguns atspulgiem apgaismoto karogu, un sarkanā drāna platās krokās plīvoja krātera elpā.
Turēdams karogu vienā rokā, Haterass ar otru norādīja pola punktu debess juma zenītā. Likās tomēr, ka viņš vilcinās. Viņš' centās atrast matemātiski precīzo vietu, kurā krustojas visi Zemes meridiāni, un savā neizprotamajā spītībā pirmais gribēja spert uz tā kāju.
Pēkšņi klints zem viņa iebruka. Haterass nozuda. Viņa biedru šausmu kliedzieni aizlidoja līdz pat kalna virsotnei. Pagāja sekunde — vesela mūžība! Klobonijs bija pārliecināts, ka draugs gājis bojā, uz visiem laikiem aprakts vulkāna dzīlēs. Bet Haterasam blakus atradās Altamonts un Deks. Abiem izdevās kapteini satvert brīdī, kad viņš krita bezdibenī. Pret paša gribu Haterass bija glābts, un pusstundu vēlāk «Forvarda» kapteinis bezsamaņā gulēja savu izmisušo biedru rokās.
Kad viņš atjēdzās, doktors pētīja viņa acis. Taču Ha- terasa trulais skatiens, tieši tāpat kā neredzīgajiem, šķita nejūtīgs pret visu.
— Augstais dievs! — iesaucās Džonsons. — Viņš ir akls!
— Nē, — atteica Klobonijs, — nē! Mani nabaga draugi, mēs esam izglābuši tikai Haterasa miesu. Viņa gars palicis vulkāna galotnē. Kapteiņa prāts ir miris.
— Viņš zaudējis prātu! — šausmās iesaucās Džonsons un Altamonts.
— Jā … — noteica doktors.
Un lielas asaras sāka ritēt viņam pār vaigiem.