Trīs stundas pēc kapteiņa Haterasa piedzīvojumu skumjā atrisinājumā Klobonijs, Altamonts un abi matroži sapulcējās alā vulkāna piekājē.
Biedri lūdza Klobonijam padomu, kā rīkoties tālāk.
— Draugi, — viņš atbildēja, — ilgāk kavēties Karalienes salā mēs nedrīkstam; mūsu priekšā brīva, atklāta jūra, pārtikas krājumu nav daudz, dosimies steidzīgi atpakaļ uz Likteņa cietoksni, kur pavadīsim ziemu un nogaidīsim vasaru.
— Ari es tā domāju, — piebilda Altamonts, — ceļa vējš ir lielisks, dosimies jūrā jau rīt.
Diena pagāja dziļā grūtsirdībā. Kapteiņa ārprāts šķita kā ļauns brīdinājums, tāpēc Džonsons, Bells un Altamonts ar bažām domāja par atgriešanos, bezpalīdzīgais stāvoklis viņus satrauca, tālais ceļš biedēja. Viņiem trūka Haterasa drosmīgā gara.
Tomēr šie uzņēmīgie vīri rosīgi gatavojās jaunai cīņai ar stihiju un paši ar sevi, ja saplaktu drosme.
Nākamajā rītā, sestdien, trīspadsmitajā jūlijā, nometnes piederumi tika sakrauti laivā, un drīz viss bija sagatavots aizbraukšanai.
Bet pirms viņi uz mūžīgiem laikiem šķīrās no Ziemeļpola klints, doktors, izpildīdams Haterasa vēlēšanos, vietā, kur kapteinis bija izkāpis krastā, nolēma uzcelt piramīdu; saslieta no lieliem akmens bluķiem, tā pa gabalu būtu labi saredzama, ja vien to neiznīcinās vulkāna izvirdums.
Uz viena no akmeņiem Bells iegreba vienkāršu uzrakstu:
Džons Haterass 1861.
Piramīdā noglabāja hermētiski noslēgtu skārda cilindru ar Haterasa protokola norakstu, un tādā veidā viņa lielā atklājuma apliecinājums tika atstāts šajā vientuļajā, klinšainajā salā.
Tad četri ceļotāji, ņemdami līdzi kapteini — nožēlojamu miesu bez gara —, kopā ar viņa uzticīgo Deku, skumju un smilkstošu, iekāpa laivā, lai uzsāktu ceļojumu atpakaļ. Tas notika desmitos rītā. No telts audekla bija pagatavota jauna bura. Vējš laivu nesa prom no Karalienes salas, un vakarā doktors, uzkāpis uz sola, pēdējo reizi atskatījās uz Haterasa kalnu, kas liesmoja pie apvāršņa.
Viņi brauca ļoti ātri; pilnīgi tīrajā jūrā laiva bez šķēršļiem traucās uz priekšu, un patiesi šķita, ka attālināties no pola daudz vieglāk, nekā tam tuvoties.
Haterass neapzinājās, kas ar viņu notiek, ar Deku pie kājām viņš gulēja laivā cieši sakniebtām lūpām, izdzisušu skatienu, rokas sakrustojis uz krūtīm. Velti doktors kapteini uzrunāja. Haterass nekā nedzirdēja.
Četrdesmit astoņas stundas pūta lielisks ceļavējš un jūra tikai mazliet viļņojās. Doktors un viņa biedri ļāvās ziemeļvējam.
Piecpadsmitajā jūlijā viņi dienvidos ieraudzīja Alta- monta ostu; Ledus okeāna piekraste jau bija atbrīvojusies no ledus, tāpēc ceļotāji nolēma nešķērsot Jaunās
Amerikas salu kamanās, bet, apbraucot tai apkārt pa juru. sasniegt Viktorijas līci.
Tāds maršruts bija īsāks un vieglāks. Patiesi, attālumu, ko ceļotāji kamanās nobrauktu piecpadsmit dienās, tagad, braukdami laivā gar neskaitāmiem piekrastes fjordiem un vērodami salas robotās kontūras, viņi veica astoņās dienās un pirmdienas vakarā, divdesmit trešajā jūlijā, nonāca Viktorijas līcī.
Stingri noenkurojuši krastmalā laivu, visi steidzās uz Likteņa cietoksni. Bet, ak, tavu postu! Doktora māja, pārtikas noliktavas, munīcijas pagrabi, nocietinājumi — viss saules^ staru ietekmē bija pārvērties ūdenī un ēdamo — izlaupījuši badīgie zvēri!
Drūma, neticama aina!
Ceļotāji bija cerējuši papildināt Likteņa cietoksnī pārtiku, kas gāja uz beigām. Skaidrs, ka ziemot šeit vairs nevarēja. Paraduši ātri par visu izšķirties, vīri nolēma pa īsāko ceļu doties uz Bafina jūru.
— Citas izejas nav, — sacīja doktors. — Līdz Bafina jūrai ir nepilnas sešsimt jūdzes; brauksim, kamēr vien mūsu laivai būs kaut drusciņ brīva ūdens, sasniegsim Džonsa līci un no turienes kādu dāņu koloniju.
— Jā, — piekrita Altamonts, — savāksim atlikušo pārtiku un brauksim.
Rūpīgi pārmeklējuši apkārtni, viņi uzgāja dažas izsvaidītas pemikāna kastes un pāris gaļas konservu mučeļu, kas bija paglābušās no laupītāju nagiem.
Kopumā pārtikas pietika sešām nedēļām, toties pulvera netrūka. Viss tika savākts īsā laikā; taču laivas drī- vēšana un labošana prasīja veselu dienu, un tā viņi izgāja jūrā tikai divdesmit ceturtajā jūlijā.
Pie astoņdesmit trešā platuma grāda kontinents nogriezās uz austrumiem. Bija iespējams, ka tas savienojas ar piekrastēm, kuras pazīstamas kā Grinnela, Elsmira un Ziemeļu Linkolna zemes un kuras veido Bafina līča kontūras. Droši varēja pieņemt, ka Džonsa līcis, līdzīgi Lenkas- tera līcim, savienojas ar iekšzemes jūrām.
īpašu kavēkļu laivas ceļā nebija; tā veikli izvairījās no peldošajiem ledus gabaliem. Paredzēdams iespējamu kavēšanos, doktors uz pusi samazināja pārtikas devas; vispār ceļotāji nejutās sevišķi noguruši, viņu veselība bija laba.
Šad tad noskanēja pat atsevišķi šāvieni — vīri medīja pīles, zosis un kaijas, tā iegūdami svaigu, barojošu ēdienu. Bet dzeramā krājumus papildināja ceļā bieži sastopamie saldūdens ledus gabali, jo ceļotāji no krasta centās pārāk neattālināties, tāpēc ka braucienam atklātā okeānā laiva nedeVēja.
Šajā gada laikā dzīvsudraba stabrņš pastāvīgi turējās zem sasaluma pakāpes; lietu nomainīja sniegs, un kļuva aizvien tumšāks — saule jau pieskārās pamalei un ar katru dienu grima dziļāk jūrā. Trīsdesmitajā jūlijā tā pirmoreiz nozuda aiz apvāršņa un uz dažām minūtēm iestājās nakts.
Laiva gāja ļoti ātri un reizēm diennaktī noskrēja sešdesmit līdz sešdesmit piecas jūdzes; viņi neapstājās ne mirkli, viņiem labi bija zināms, kādas grūtības un šķēršļi viņus sagaida, ja būs jābrauc pa zemes ceļu, bet šīs iekšzemes jūras drīz varēja aizsalt, šur tur jau bija izveidojies jauns ledus. Ziemeļu paralēlēs ziema spēji nomaina vasaru; pārejas gadalaiku — pavasara un rudens — tur nav. Tāpēc vajadzēja pasteigties.
Trīsdesmit pirmajā jūlijā pēc saulrieta pie skaidrajām debesīm zenīta tuvumā pirmo reizi varēja atšķirt zvaigznes. Kopš tās dienas sākās nemitīgas miglas, kas ceļotājus stipri apgrūtināja.
Vērojot ziemas simptomu pieaugumu, doktoru pārņēma bažas; viņš atcerējās, ar kādām mokām Džons Ross, pametis savu kuģi, sasniedza Bafina jūru. Pēc pirmā neveiksmīgā mēģinājuma tikt pāri lediem šis drosmīgais jūrnieks bija spiests atgriezties uz sava kuģa un pavadīt tur ceturto ziemu, taču viņam šajā bargajā gadalaikā bija vismaz pajumte, bija pārtika un kurināmais.
Ja līdzīga nelaime piemeklētu «Forvarda» ekipāžas atlikušos vīrus, ja viņiem būtu jāapstājas vai jāgriežas atpakaļ, viņi aizietu bojā; savu nemieru doktors biedriem neuzticēja, tikai mudināja nokļūt pēc iespējas tālāk austrumos.
Beidzot piecpadsmitajā augustā pēc visai ātra trīsdesmit dienu brauciena, četrdesmit astoņas stundas cīnījušies ar ledus gabaliem, kas blīvējās kanālos, neskaitāmas reizes riskējuši zaudēt trauslo laivu, jūrnieki, nespēdami tikt tālāk, bija spiesti apstāties; jūra visapkārt bija aizsalusi un termometrs caurmērā nerādīja vairāk kā —9°C.
Taču mazie, gludie akmentiņi uz ledus, kādus jūra mēdz izmest krastmalās, lika spriest, ka piekraste ziemeļaustrumos nav tālu; ari saldūdens ledus gabali bija sastopami aizvien biežāk. •
Rūpīgi veicis novērojumus, Altamonts konstafēja 77° 15' platumu un 85°02' garumu.
— Tāds, lūk, ir mūsu tiešais stāvoklis, — teica doktors. — Esam sasnieguši Ziemeļu Linkolnu, pareizāk izsakoties, Ēdenes ragu; tagad mēs ieejam Džonsa šaurumā; kaut būtu paguvuši nokļūt šeit mazliet ātrāk, kad jūra vēl bija brīva līdz Bafina līcim! Bet nesūdzēsimies. Ja nabaga Haterasam būtu laimējies uzreiz atrast tik viegli šķērsojamu jūru, viņš ātri būtu sasniedzis polu. Biedri tad viņu nepamestu un smagie pārdzīvojumi nenovestu līdz ārprātam.
— Acīm redzot, — Altamonts sacīja, — atliek tikai viens: atstāt laivu un kamanās sasniegt Linkolna zemes austrumu piekrasti.
— Atstāt laivu un atkal ceļot kamanās? Labi, — piekrita Klobonijs, — tikai Linkolna zemes piekrastes vietā ieteiktu doties uz Ziemeļu Dēvonu pāri Džonsa šaurumam.
— Kāpēc tā? — vaicāja Altamonts.
— Jo vairāk tuvosimies Lenkastera šaurumam, jo lielākas būs izredzes sastapt vaļu medniekus.
— Jums taisnība, doktor; bīstos vienīgi — vai ledus būs pietiekami stiprs, lai mūs izturētu?
— Tomēr mēģināsim, — noteica Klobonijs.
Laiva tika izkrauta. Bells un Džonsons samontēja kamanas, visas daļas bija nevainojamā kārtībā; nākamajā dienā suņus iejūdza kamanās un ceļotāji pāri ledus laukiem devās gar piekrasti uz priekšu.
Atkal sākās jau vairākkārt attēlotais lēnais, nogurdinošais pārgājiens. Altamontam bija taisnība par ledus nedrošību — Džonsa šaurums nebija šķērsojams, un viņiem vajadzēja turēties gar Linkolna Zemes piekrasti.
Divdesmit pirmajā augustā ceļotāji pa aplinkus ceļu nonāca pie ieejas Ledāju šaurumā; tur viņi nolēma riskēt un tālāk doties pa ledu, tā nākamajā dienā sasniedzot Ko- būra salu, kuru, par spīti sniegputenim, šķērsoja divās dienās.
Nu viņi atkal varēja iet pa vieglāko ceļu pāri ledus laukiem un beidzot divdesmit ceturtajā augustā sasniedza Ziemeļu Dēvonu.
— Tagad, — teica doktors, — atliek vēl pāriet šo zemi un sasniegt Varendera ragu pie ieejas Lenkastera šaurumā.
Bet laiks aizvien pasliktinājās, aukstums pieņēmās. Plosījās neganti puteņi un sniega vētras; ceļotāju spēki izsīka. Pārtikas krājumi gāja uz beigām, un, lai suņiem saglabātu pietiekamu barības devu, cilvēkiem nācās samierināties ar trešdaļu devas.
Ceļojumu sarežģīja nelabvēlīgie dabas apstākļi; Ziemeļu Dēvona zeme bija neparasti kalnaina. Cauri nepieejamām aizām, cīnoties ar satrakoto stihiju, vajadzēja tikt pāri Trautera kalnu grēdai. Daudz netrūka — un tur būtu palikuši kā cilvēki, tā kamanas un suņi, un nereti nelielo grupiņu, kas taču bija tik rūdīta un radusi pie polārās ekspedīcijas grūtībām, pārņēma pilnīga bezcerība. Nelaimīgie ceļotāji, paši to neapzinoties, bija fiziski un morāli sagrauti. Astoņpadsmit mēneši, aizvadīti nemitīgā piepūlē, krasās pārejās no cerībām uz bezcerību, lika sevi manīt. Jāpiebilst, ka aizrautība un pārliecība, ar kādu ceļotāji dodas pārgājienā, atceļā parasti izsīkst. Tāpēc nelaimīgie tik tikko spēja paiet; var teikt — gandrīz neatkarīgi no gribas viņus dzina uz priekšu paradums, kāds neapzināts enerģijas pārpalikums.
Kalnu labirints, par kuru ne mazāko priekšstatu nevar sniegt mērenās joslas orogrāfija, izbeidzās tikai trīsdesmitajā augustā; taču izkļuva viņi no turienes pagalam nomocījušies un pa pusei nosaluši. Doktors biedrus vairs nespēja uzmundrināt, viņš juta, ka arī paša spēki ir galā.
Trautera kalni izbeidzās līdzenumā, ko izvagoja pirmatnēju kalnu masīvu krokas.
Katrā ziņā vajadzēja dažas dienas atpūsties; ceļotāji vairs nespēja cilāt kājas; divi pajūga suņi pārgurumā bija nobeigušies.
Tad mīnus deviņu grādu aukstumā vīri patvērās pie kada stāva ledus bluķa; nevienam vairs nebija spēka uz- sliet telti.
Pārtikas krājumi bija stipri sarukuši, un pat ar vislielāko taupību to pietiktu, labākajā gadījumā, nedēļu; medījums bija reti sastopams — dzīvnieki steidzās meklēt maigāku klimatu. Nogurušajiem ceļotājiem draudēja bada nāve.
Tad pašaizliedzība un pienākuma apziņa spieda Altamontu saņemt pēdējos spēkus un doties medībās, lai ceļa biedriem sagādātu barību. Sameklējis šauteni, viņš pasauca Deku un kopā ar to nozuda ziemeļu virzienā; doktors, Džonsons un Bells gandrīz pilnīgā vienaldzībā noskatījās viņam pakaļ. Veselu stundu viņi nedzirdēja neviena šāviena, bet pēkšņi ieraudzīja Altamontu — viņš skrēja, it kā no kaut kā nobijies.
— Kas noticis? — vaicāja doktors.
— Tur! Zem sniega! — šausmu pilnā balsī, norādīdams uz kādu vietu pie apvāršņa, Altamonts atbildēja.
— Kas tur ir?
— Vgsela brigāde cilvēku! …
— Dzīvu?
— Mirušu … nosalušu … un pat…
Altamonts neiedrošinājās izteikt visu līdz galam, taču viņa seja pauda neizsakāmas šausmas.
Satraukums pierāva kājās doktoru, Džonsonu un Bellu, un viņi ar pēdējiem spēkiem sekoja Altamontam norādītajā virzienā.
Pēc laiciņa vīri sasniedza norobežotu vietu kādā dziļā ieplakā, bet skats, kas tur atklājās, bija drausmīgs!
Zem sniega segas, pa daļai pārklāti ar šo balto līķautu, rēgojās sasaluši līķi; te roka, te kāja, gabaliņu tālāk krampjaini sažņaugta dūre vai galva ar draudīgu izmisuma izteiksmi stingajā sejā.
Piegājis tuvāk, doktors nobāla un šausmās atkāpās, bet Deks drūmi, satraukti rēja.
— Šausmas! Šausmas! — Klobonijs izdvesa.
— Kas tie ir? — iejautājās Džonsons.
— Vai jūs nepazināt? — pārvērstā balsī Klobonijs vaicāja.
— Ko jūs sakāt?
— Skatieties!
Vēl nesen šī ieleja bija arēna cilvēku pēdējai cīņai ar klimatu, ar bezcerību un badu, jo, kā dažas pazīmes liecināja, nelaimīgie bija ēduši pat līķus, varbūt vēl gluži siltus, un starp šiem cilvēkiem doktors pazina Šendonu, Penu — «Forvarda» nožēlojamo ekipāžu; šiem neveiksminiekiem bija izsīkuši spēki, aptrūcis pārtikas; viņu laivu droši vien bija sadragājusi lavīna vai arī tā bija iegāzušies kādā bezdibenī un viņi vairs nespēja izmantot brīvo
jūru; var būt arī, ka viņi bija apmaldījušies šajā svešajā kontinentā. Jāpiebilst, ka vienprātība ļauj veikt lielus darbus, taču starp cilvēkiem, kuri sadumpojušies un uzbudinājumā aizgājuši, tā ilgi pastāvēt nevarēja. Dumpinieku vadoņa autoritāte allaž ir visai apšaubāma. Un, acīm redzot, Šendons to bija zaudējis ātri.
Lai vai kā, «Forvarda» ekipāža bija izcietusi bezgala daudz, iekams nonākusi līdz šai briesmīgajai bojā ejai; taču viņu nedienu noslēpums kopā ar viņiem bija uz mužu aprakts zem polārajiem sniegiem.
— Bēgsim, bēgsim no šejienes! — sauca doktors.
Un viņš vilka biedrus prom no liktenīgās vietas. Šausmas vīriem atgrieza spēkus, un viņi atkal devās tālāk.