Vai vērts kavēties pie likstām, kas bez mitas uzbruka «Forvarda» ekspedīcijas atlikušajiem dalībniekiem? Viņi paši vairs skaidri neatcerējās, kā pagāja nākamās astoņas dienas pēc briesmīgā atraduma.
Taču devītajā septembrī ar kāda pārcilvēciska spēka palīdzību viņi sasniedza Horsburga ragu Ziemeļu Dēvona zemē.
Vīri vai mira aiz bada, četrdesmit astoņas stundas viņi nebija ēduši un pēdējās pusdienās bija notiesājuši vienīgo atlikušo grenlandiešu suni. Bells vairs nejaudāja paiet, bet vecais Džonsons jauta nāves tuvošanos.
Viņi atradās pie daļēji aizsalušā Bafina līča, tā sakot, Eiropas ceļa malā. Trīs jūdzes no krasta viļņi dunēdami sitās pret ledus lauka asajām smailēm.
Vajadzēja gaidīt kādu garāmbraucošu vaļu mednieku kuģi, bet, kas zina, cik ilgi? …
Taču debesis par šiem nelaimīgajiem apžēlojās, un jau nākamajā dienā Altamonts pamalē skaidri saskatīja buru.
Visiem saprotams, kādu satraukumu, kādas cerības un bailes pievilties spēj izraisīt pie apvāršņa parādījies kuģis. Tas brīžam it kā tuvojas, brīžam attālinās. Cerības mijas ar bezcerību, un nereti, kad avarējušiem glābiņš šķiet jau klāt, pamanītā bura pēkšņi kļūst mazāka un nozūd aiz apvāršņa.
Arī doktoram un viņa biedriem šie pārdzīvojumi nepagāja secen; gan nesot, gan stumjot cits citu, vīri steidzās uz ledus lauka rietumu malu, bet redzēja, ka, viņus neievērodams, kuģis pamazām nozūd. Viņi to sauca, bet velti.
Tad vēlreiz spēji uzliesmoja doktora ģeniālais izgudrotāja talants, kas līdz šim tik lieliski bija viņiem līdzējis.
Pret ledus lauku atdūrās straumes nests ledus gabals.
— Ledus! — norādīdams uz to, Klobonijs iesaucās.
Pārējie viņu nesaprata.
— Braucam! Braucam! — viņš kliedza.
Acumirklī visiem atausa gaisma.
— Ak, Klobonija kungs, Klobonija kungs! — skūpstīdams doktoram rokas, atkārtoja Džonsons.
Ar Altamonta atbalstu Bells skrēja uz kamanām; viņi atnesa kādu no kamanu šķērskokiem, iesprauda to ledus gabalā kā mastu un nostiprināja ar auklām; noplēsuši gabalu teltij, viņi izveidoja kaut ko līdzīgu burai. Pūta izdevīgs ceļa vējš; nelaimīgie uzlēca uz trauslā ledus plosta un aizpeldēja atklātā jūrā.
Divas stundas vēlāk pēc neizsakāmas piepūles «For- varda» ekipāžas atliekas jau atradās uz dāņu vaļu mednieku kuģa «Hanss Kristiāns», kas atgriezās Dēvisa šaurumā.
Kapteinis sirsnīgi apsveica nelaimīgos, kuri vairāk līdzinājās rēgiem nekā cilvēkiem; pietika viņus uzlūkot, lai visu saprastu, bet ar dāņu kapteiņa uzmanīgo gādību viņu dzīvības tika glābtas.
Desmit dienas vēlāk Klobonijs, Džonsons, Bells, Alta- monts un kapteinis Haterass izkāpa Dānijas ostā Korserā; tvaikonis viņus aizveda uz Ķīli, no kurienes viņi trīspadsmitajā septembrī, vēl lāgā neatjēgušies pēc smagajiem pārdzīvojumiem, caur Altonu un Hamburgu iebrauca Londonā.
Vispirms doktors Londonas ģeogrāfu biedrībai lūdza atļauju nolasīt lekciju; viņam atvēlēja uzstāties piecpadsmitā jūlija sēdē.
Nav grūti iedomāties, kāds pārsteigums un sajūsma pārņēma zinātnieku sabiedrību, kad tie noklausījas Haterasa atklājumu protokolu.
Šis savā ziņā vienīgais ceļojums, kuram nebija līdzīga visā pasaules vēsturē, rezumēja visus iepriekšējos polār- pētnieku atklājumus; tas saistīja savā starpā Parrija, Rosa, Franklina un Maklūra ekspedīciju panākumus, papildināja ziemeļu apgabalu karti aiz polārā loka starp simto un simtpiecpadsmito meridiānu un galu galā beidzās šajā līdz šim nepieejamajā zemeslodes punktā — Ziemeļpolā.
Nekad, itin nekad vēl Angliju nebija pārsteigusi tik negaidīta vēsts!
Lieli ģeogrāfiski atklājumi ir angļu kaislība; sākot ar lordu, beidzot ar Londonas ielas puiku, sākot ar lieltirgotāju, beidzot ar doku strādnieku, — visi jutās pārsteigti un lepni.
Jaunā vēsts par ievērojamo atklājumu zibens ātrumā pa telegrāfa vadiem izplatījās visā karalistē. Avīžu pirmajās lappusēs cildināja Haterasu kā vadoni un zinātnes mocekli, Anglija aiz lepnuma trīcēja.
Doktoru un viņa biedrus godināja svinīgā audiencē, kur lordkanclers viņus stādīja priekšā viņas majestātei karalienei.
Valdība apstiprināja Ziemeļpola Karalienes salas nosaukumu, vulkāna kalnam doto Haterasa vārdu, kā arī Jaunās Amerikas un Altamonta ostas nosaukumus.
Altamonts vairs negribēja šķirties no saviem likteņa biedriem, ar kuriem bija cieši sadraudzējies; viņš sekoja doktoram, Bellām un Džonsonam uz Liverpūli, kas savukārt ar godu sagaidīja jūrniekus, kuri sen jau šķita miruši un aprakti zem mūžīgiem sniegiem.
Taču. doktors nekad neaizmirsa pieminēt to, kam šajā slavā un panākumos bija vislielākie nopelni. Sava ceļojuma atskaitē «Angļi Ziemeļpolā», ko nākamajā gadā publicēja Karaliskā ģeogrāfu biedrība, viņš Džonu Haterasu pielīdzināja slavenākajiem jūras braucējiem, ierindojot viņu starp tiem, kuri upurē visu zinātnes labā.
Pa to laiku pārdabiskās kaislības nožēlojamais upuris mierīgi dzīvoja kādā dziednīcā Liverpūles tuvumā — Sten- kotedžā, kur viņu bija ievietojis viņa draugs, pats doktors Klobonijs. Haterasa ārprāts bija kluss, viņš neko nerunāja un nesaprata, runas spējas likās zudušas līdz ar prātu. Pie ārpasaules viņu saistīja tikai vienas jūtas — pieķeršanās Dekam, no kura viņš nešķīrās.
Slimība, šī «pola mānija», bez īpašiem uzliesmojumiem un sarežģījumiem gāja savu gaitu, bet tad kādu dienu, apciemojot draugu, Kloboniju pārsteidza viņa dīvainā izturēšanās.
Kopš laba laika kapteinis Haterass kopā ar uzticīgo Deku, kas maigi un skumji raudzījās saimniekā, bija pasā- cis vairākas stundas dienā pastaigāties; taču šīs pastaigas kādā no Stenkotedžas parka alejām nemainīgi veda tikai uz vienu pusi. Sasniedzis alejas galu, kapteinis atmuguriski sāka kāpties atpakaļ. Ja viņu apturēja, viņš norādīja ar pirkstu uz kādu punktu debesīs. Ja gribēja likt viņam pagriezties, viņš noskaitās, un Deks, saimnieku atbalstīdams, sirdīgi rēja.
Klobonijs uzmanīgi vēroja kapteiņa savādo māniju un drīz vien uzminēja neparastās spītības cēloni; doktors saprata, kāpēc šīs pastaigas it kā magnēta ietekmē allaž ved vienā zināmā virzienā.
Kapteinis Džons Haterass nemitīgi gāja uz ziemeļiem.