Pūta stiprs, brāzmains, taču labvēlīgs aprīļa vējš. «Forvards» ātri šķēla viļņus, un neiedarbinātā dzenskrūve tā gaitu nemaz netraucēja. Ap pulksten trim brigas ceļu krustoja starp Liverpūli un Menas salu kursējošais satiksmes tvaikonis, kuram uz dūmeņiem rēgojās Sicīlijas trīs- stūrainais attēls. Kapteinis no klāja kaut ko sauca: tie bija pēdējie atvadu sveicieni, kurus «Forvarda» ekipāžai bija lemts dzirdēt.
Pulksten piecos locis, nodevis brigas vadību Šendonam, atgriezās savā laivā un, pagriezis to dienvidrietumu virzienā, ātri nozuda skatienam.
Pievakarē briga apbrauca Menas ragu tā paša nosaukuma salas dienvidos. Nakti jūrā cēlās stipri viļņi, taču «Forvards» turējās braši un, ziemeļrietumos pabraucis garām Eiras ragam, stūrēja tieši uz Ziemeļu kanālu.
Džonsonam bija taisnība: atklātā jūrā matrožu instinkts ņēma virsroku. Redzot lielisko brigu, viņi aizmirsa savu neparasto stāvokli. Uz kuģa pamazām iestājās normāla jūrnieku dzīve.
Svaigais jūras g§iss skurbināja doktoru Kloboniju; vēja brāzmās viņš droši pastaigājās pa klāju, un, ņemot vērā viņa profesiju, bija jāatzīst, ka ārsta kājas ir pietiekami «jūrnieciskas».
— Cik jūra ir skaista, — reiz pēc brokastīm, kāpdams uz klāja, viņš teica Džonsonam. — Mazliet par vēlu es to iepazīstu, bet centīšos nokavēto panākt.
— Jums taisnība, doktor; par daļiņu okeāna esmu gatavs atdot visus pasaules kontinentus. Saka, jūrniekiem ātri apnīkot viņu amats. Bet es kuģoju nu jau četrdesmit gadu, un man tas patīk arvien tikpat labi kā pirmajā braucienā.
— īsta bauda ir sajust zem kājām labu, drošu kuģi, un, ja nemaldos, «Forvards» iet lieliski.
— Pilnīgi pareizi, doktor, — pienākdams klāt abiem runātājiem, teica Šendons. — «Forvards» ir lielisks, un jāatzīst, ka nekad neviens cits kuģis, kas domāts polārajā m ekspedīcijām, nav bijis labāk iekārtots un apgādāts kā šis. Tas mums atgādina, ka pagājuši trīsdesmit gadi, kopš kapteinis Džeimss Ross devās meklēt Ziemeļrietumu jūras ceļu …
— Ar «Viktoriju», — spēji pārtrauca doktors, — šī briga tilpuma ziņā bija gandrīz līdzīga mūsējai, un tai tāpat bija tvaika mašīna.
— Kā? Un arī to jūs zināt?
—• Spriediet paši, — turpināja doktors. — Tolaik šīs mašīnas bija, tā sakot, vēl bērna autiņos, un «Viktorijai» l.idcļ ne reizi vien gadījās peļami kavējumi; kapteinis Džeimss Ross velti pūlējās salabot mašīnu detaļu pēc detaļas, līdz beidzot to noņēma pavisam, pamezdams savas pirmās ziemas apmetnes vietā.
— Pie joda! — iesaucās Šendons. — Kā redzu, jums viss smalki zināms!
— Kas tur sevišķs? — turpināja doktors. — Esmu daudz lasījis, iepazinies ar Parrija, Rosa un Franklina darbiem, Maklūra, Kenedija, Keina un Maklintoka ziņojumiem, un kaut kas no visa lasītā palicis atmiņā. Jāpiezīmē, ka tas pats Maklintoks ar brigu «Fokss» daudz vieglāk un tiešāk sasniedza mērķi nekā visi viņa priekšgājēji.
— Gluži pareizi, — atbildēja Šendons. — Maklintoks ir drošsirdīgs jūrnieks; esmu redzējis, kā viņš strādā; neaizmirstiet arī to, ka mēs, tāpat kā viņš, aprīlī sasniegsim Dē- visa šaurumu un, ja mūsu briga spēs izlauzties cauri lediem, mēs tiksim tālu.
— Ja vien ar mums nenotiks tas pats, kas 1857. gadā ar «Foksu», — sacīja doktors, — tas pirmajā ceļojuma gadā iestrēga Bafina jūras ledū un ziemu pavadīja starp lediem.
— Cerēsim, ka mums laimēsies vairāk, Šendona kungs, — iebilda Džonsons, — un, ja ar tādu kuģi kā «Forvards» nevarēsim nokļūt, kur vēlamies, tad atliek tikai visam atmest ar roku.
— Starp citu, — turpināja doktors, — kad uz kuģa ieradīsies kapteinis, viņš sapratīs labāk par mums, ko darīt, it īpaši tāpēc, ka mēs neko noteiktu nezinām; no viņa lakoniskās vēstules nav iespējams pat nojaust mūsu ceļojuma galamērķi.
— Pietiek, ja zinām, pa kādu ceļu braukt, — dedzīgi atcirta Šendons, — un domāju, ka tagad veselu mēnesi varēsim iztikt bez šī noslēpumainā kapteiņa instrukcijām. Turklāt manas domas par viņu jums skaidras.
— He, he! — iesmējās doktors. — Arī es cerēju, ka šis vīrs kuģa vadību uzticēs jums un pats nemaz šeit nerādīsies, bet…
•— Bet? — mazliet īgni ievaicājās Šendons.
— Pēc otrās vēstules esmu sācis domāt citādi.
— Un kāpēc?
— Kaut gan vēstulē ir norādījumi, kādā virzienā braukt, «Forvarda» galamērķi tā tomēr neatklāj; bet nepieciešams taču skaidri zināt, tieši kurp braucam. Mēs atrodamies atklātā jūrā, un tāpēc es jautāju — vai varēsim šeit saņemt arī trešo vēstuli? Grenlandes pasts darbojas slikti. Ziniet, Šendon, manuprāt, šis brašais kapteinis mūs sagaidīs kādā no dāņu kolonijām — Holsteinborgā vai Uper- nivikā; viņš droši vien devies turp, lai papildinātu kuģa kravu ar roņādām, nopirktu kamanas un suņus, vārdu sakot, lai iegādātos visu nepieciešamo polārajai ekspedīcijai, un es nebūt nebrīnītos, ja kādā jaukā rītā ieraudzītu viņu iznākam no kajītes un mierīgi komandējam.
— Iespējams, — strupi noteica Šendons. — Bet pagaidām vējš pieņemas, un riskēt tādā laikā ar mūsu bram- burām būtu neprāts.
Pametis doktoru, Šendons pavēlēja nolaist augšējās buras.
— Viņš spītīgi paliek pie sava, — doktors stūrmanim teica.
— Jā, — tas piekrita, — un jo nepatīkamāk tāpēc, ka taisnība, šķiet, ir jūsu pusē.
Sestdienas pievakarē «Forvards» apbrauca Galloveja ragu, kura bāka mirgoja ziemeļaustrumos; naktī brigas aizmugurē ziemeļos palika Kintainas rags, bet Fēra rags Īrijas austrumu piekrastē. Ap trim rītā pabraucis garām Retlinas salai, «Forvards» cauri Ziemeļu kanālam iegāja okeānā. Tas notika svētdien, astotajā aprīlī. Angļi, it īpaši matroži, stingri ievēro šo dienu, tāpēc daļa rīta cēliena pagāja bībeles lasīšanā, ko labprātīgi uzņēmās doktors Klo- bonijs.
Vētra brīžiem vērtās īstā orkānā, tiekdamās aizdzīt viņus atpakaļ Īrijas piekrastē; milzīgi viļņi spēcīgi šūpoja kuģi. Ja doktoram nepiemetās jūras slimība, tad vienīgi tāpēc, ka viņš centās tai nepadoties, kas nemaz nav tik vienkārši. Pusdienlaikā dienvidu pusē skatienam izzuda Melinheda rags; tā bija pēdējā Eiropas kontinenta daļiņa, ko redzēja šie drosmīgie jūrnieki, un daudzi, kuriem nekad vairs nebija lemts šeit atgriezties, ilgi nenovērsa no tās acis.
Novērojumi liecināja, ka briga šai laikā atradās uz 55°57' ziemeļu paralēles un uz 7°40' meridiāna (pēc Gri- ničas), kā rādīja hronometrs.
Ap deviņiem vakarā orkāns norima; «Forvards» pilnās burās uzņēma kursu uz ziemeļrietumiem. Šī diena bija lieliska pārbaude brigas izturībai. Liverpūles lietpratēji nemaldījās: «Forvards» vispirms bija nepārspējams burinieks".
Nākamajās dienās kuģis ātri devās uz priekšu ziemeļrietumu virzienā; vējš sagriezās un pūta no dienvidiem, jūra stipri viļņojās; «Forvardam» bija uzvilktas visas buras. Virs juta lidinājās daži vētrasputni un kaijas; doktors veikli nošāva kādu no putniem, kas, par laimi, nokrita tieši uz klāja.
Harpunētājs Simpsons, pacēlis to, nodeva medniekam.
— Medījums nelāgs, Klobonija kungs, — viņš piezīmēja.
— Gluži otrādi, draugs! No tā mums iznāks pamatīgas vakariņas.
— Kā? Jūs taisāties to ēst?
— Un arī jūs no tā neatteiksieties, dārgais, — doktors iesmējās.
— Brr, — Simpsons noskurinājās. — Tā taču būs smirdīga, trekna gaļa, kā jau parasti jūras putniem.
— Tas nekas! — atteica doktors. — Šo medījumu es protu pagatavot un, ja ari tad vēl jūs atzīsiet, ka tas ir jūras putns, apsolu nemūžam vairs nešaut.
— Tātad jūs esat arī pavārs, Klobonija kungs? — ievaicājās Džonsons.
— Zinātniekam jāzina no visa pa druskai.
—- Nu, tad sargies, Simpson, — teica stūrmanis, — mūsu doktors ir izveicīgs cilvēks, viņš droši vien mums pierādīs, ka šis vētrasputns nav sliktāks par gardāko irbi.
Patiesi, doktors nemaz nelielījās — viņš putnam veikli noņēma zemādas tauku slāni, kas visbiezāks bija uz kājām, un līdz ar to izgaisa pretīgais sūrums un zivju smaka, kas šai gaļai tiešām piemīt. Tādā veidā sagatavoto medījumu visi, pat Šendons, atzina par ļoti gardu.
Pēdējā orkāna laikā Šendons bija vērojis ekipāžas locekļus; kā pienākas kuģa pavēlniekam, kurš nākotnē vēlas izvairīties no nepatikšanām, viņš novērtēja katru komandas vīru atsevišķi. Tagad viņam kļuva skaidrs, uz kuriem droši var-paļauties.
Džeimss Volls bija pilnīgi padevīgs Ričardam, labi prata savu amatu un teicami pildīja pavēles, taču viņam trūka iniciatīvas; tomēr kā trešā ranga virsnieks viņš uz kuģa bija savā vietā.
Džonsons, šis vecais okeāna ceļu pazinējs, ilggadīgās cīņās ar jūru nosirmojis, bija īsts aukstasinības un vīrišķības paraugs.
Harpunētājs Simpsons un galdnieks Bells, raduši veikt savus pienākumus un pakļauties disciplīnai, bija cilvēki, uz kuriem drīkst paļauties. Ledus locis Fokers, pieredzējis jūrnieks, Džonsona audzēknis, ekspedīcijai varēja ļoti noderēt.
No pārējiem matrožiem krietnākie šķita Geriss un Bol- tons: jautro un runīgo Boltonu uz brigas uzskatīja par
kaut ko līdzīgu jokdarim; Geriss bija gadus trīsdesmit piecus vecs enerģiska izskata puisis, tikai mazliet pabālu, skumju seju.
Matroži Kliftons, Gripers un Pens, acīm redzot, nebija tik dedzīgi un nosvērti; viņi labprāt savā starpā sačukstējās. Kuģa aizbraukšanas brīdī Gripers gandrīz gribēja lauzt līgumu un atteikties no brauciena; no šāda soļa viņu atturēja tikai kautrība. Ja vien viss ritēja gludi, ja pārmērīgas briesmas nedraudēja un pārāk daudz nebija jāstrādā, tad arī uz šiem trim puišiem droši varēja paļauties; bet ēdināt viņus vajadzēs pamatīgi, jo, jāsaka, viņi bija gatavie rīmas. Iepriekš brīdināti, šie matroži tomēr slikti pielāgojās «atturībnieku» lomai un ik ēdienreizē smagi pārdzīvoja degvīna un džina trūkumu; savas slāpes viņi lūkoja remdēt ar kafiju vai tēju, ko uz brigas netaupīja.
Bet abi mehāniķi Brentons un Plovers, tāpat kurinātājs Vorens līdz šim uz kuģa neko nebija darījuši, tikai mierīgi sēdēja saliktām rokām.
Tātad par katru no saviem padotajiem Šendons zināja visu nepieciešamo.
14. aprīli «Forvards» šķērsoja lielo Golfa straumi, kas plOst ar Amorikas-austrumu piekrasti līdz ŅūfaundlendAI, pie Norvēģijas krastiem nogriezdamās uz ziemeļrietumiem.
Briga tad atradās divsimt jūdžu no Grenlandes starp 51°37' paralēli un 22°58' meridiānu. Laiks kļuva vēsāks; termometra stabiņš noslīdēja līdz —32° pēc Fārenheita, t. i., līdz sasalšanas temperatūrai.
Doktors vēl nevilka mugurā ziemas drēbes un, tāpat kā pārējie, staigāja jūrnieka tērpā. Garajos zābakos, kuros vlņš šķita pilnīgi pazūdam, platajā vaska drānas cepurē, tādās pašas biksēs un jakā viņš likās ļoti komisks; stipra .lietus un augstu viļņu laikā doktors atgādināja jūras dzīvnieku, taču jāpiezīmē, ka šāds salīdzinājums viņa pašlepnumam ļoti glaimoja.
Jau divas dienas trakoja neganta vētra; ziemeļrietumu vējš kavēja «Forvarda» gaitu. No 14. aprīļa līdz 16. aprīlim nerimās spēcīga viļņošanās; bet pirmdien, kad negaidot sākās mežonīga lietus gāze, jūra gandrīz acumirklī norima. Šendons vērsa doktora uzmanību uz šo apstākli.
— Nu, un tad, — doktors atbildēja, — tas tikai apstiprina Edinburgas karaliskās biedrības locekļa vaļu mednieka Skorsbija interesantos novērojumus. Starp citu, arī es skaitos šīs biedrības goda loceklis — korespondents. Kā redzat, lietus laikā pat spēcīgā vējā viļņi gandrīz pavisam norimst. Turpretī sausā laikā jūra viļņojas, uzpūšot mazākajai vēsmiņai.
— Kāds izskaidrojums šādai dabas parādībai, doktor?
— Ļoti vienkāršs, — tā nav izskaidrojama.
Locis, kas tobrīd stāvēja novērošanas punktā bramrājā, ziņoja, ka aiz labā borta aRtuveni piecpadsmit jūdžu attālumā pamanījis peldošu ledus masu.
— Ledus kalns šajā paralēlē! — iesaucās doktors.
Šendons, pavērsis tālskati norādītajā virzienā, apstiprināja loča ziņojumu.
— Tas tik ir joks! — brīnījās doktors.
— Vai tas jūs pārsteidz? — Šendons iesmējās. — Vai tiešām beidzot mums laimējies atrast kaut ko, kas jūs pārsteidz?
— Reizē pārsteidz un nepārsteidz, — doktors smaidot atbildēja, — jo arī briga «Ann de Poole» no Grīnspondas 1813. gadā bija iestrēgusi ledus laukos uz 44° paralēles, un tās kapteinis Daimans saskaitīja tur simtiem ledus kalnu.
— Ko jūs neteiksiet! — iesaucās Šendons. — Izrādās, ka jūs zināt vairāk nekā mēs.
— Ak, tīrie nieki, — laipnais doktors Klobonijs vienkārši atbildēja. — Ledus kalni sastopami arī vēl vairāk uz dienvidiem.
— To es labi zinu, dārgais doktor; kad uz lielgaballai- vas «Flai» dienēju par jungu …
— 1818. gada marta beigās, — doktors pārtrauca Šen- donu, — vai pat aprīlī jūsu laiva uz četrdesmit otrās paralēles iestrēga starp divām peldošām ledus salām.
— Nu tas taču par traku! —iesaucās Šendons.
— Un tomēr taisnība; tātad nav nekāds brīnums, ja mēs, atrazdamies divus platuma grādus augstāk ziemeļos, sastopam ledus kalnus arī «Forvarda» ceļā.
— Jūs esat kā neizsīkstoša aka, — teica Šendons, — no kuras atliek smelties gudrības, ja vien pie rokas netrūktu spaiņa.
— Nieki, šī gudrība izsīks ātrāk, nekā domājat; betonu,
Šendon, es būtu laimīgākais cilvēks pasaulē, ja spētu aplūkot tuvāk šo interesanto fenomenu.
— Labi, ceru, ka tas izdosies, Džonson! — Šendons pievērsās stūrmanim. — Vējš, šķiet, mitējies …
— Jā, kaptein, — stūrmanis atbildēja. — Mēs daudz neko nezaudēsim, kaut gan drīzumā sevi liks manīt Dē- visa straume.
— Taisnība, Džonson, bet, ja vēlamies divdesmitajā aprīlī ieraudzīt Farvela ragu, tad nepieciešams iedarbināt tvaika dzinēju, pretējā gadījumā mūs aiznesīs uz Labra- doras piekrasti… Volla kungs, lieciet kurināt krāsnis.
Kapteiņa vietnieka pavēles izpildīja; stundu vēlāk tvaika spiediens jau bija pietiekami liels; buras tika nolaistas, un skrūve, ar lāpstiņām kuļot ūdeni, sparīgi dzina brigu pretī ziemeļrietumu vējam.