Drīz vien parādījās aizvien lielāki putnu bari: šie drūmās piekrastes iemītnieki — vētrasputni, jūras kaijas un gargāles vēstīja par Grenlandes tuvumu. «Forvards» ātri virzījās uz ziemeļiem, pamezdams gaisā aiz sevis melnu, garu dūmu strūklu.
Otrdien, 17. aprīlī, ap vienpadsmitiem rītā locis ievēroja pirmo «ledus debesi» Tā atradās vismaz divdesmit jūdžu uz ziemeļrietumiem. Žilbinoši baltā josla par spīti pabiezajai mākoņu segai spilgti apgaismoja daļu atmosfēras horizonta tuvumā. Šo dabas parādību pieredzējušie kuģinieki labi pazina un pēc staru laušanas stipruma sprieda, ka spožā gaisma nāk no plašiem ledus laukiem, kuri atrodas ārpus redzes loka, vairāk nekā trīsdesmit jūdžu no brigas.
Pret vakaru no dienvidiem sāka pūst labs ceļa vējš; Šendons lika uzvilkt buras un, lai ietaupītu ogles, pārtraukt katlu kurināšanu. «Forvards» ar savu marsburu, loku un brāmburu straujā gaitā tuvojās Farvela ragam.
18. aprīlī pulksten trijos parādījās balta, šaura, spīdīga
——
1 īpašs, žilbinošs mirdzums debesīs virs plaša ledus lauka.
——
polārstraumes josla, kas krasi atšķīra jūru no debesīm. Acīm redzot, šī ledainā josla sākās nevis pie Dēvisa šauruma, bet Grenlandes piekrastē, jo ledi galvenokārt mēdz būt Bafina līča rietumos. Stundu vēlāk briga jau peldēja starp ledus gabaliem, kuri, lai gan savstarpējiesaistīti, blīvajā polārstraumes daļā ļāvās viļņiem.
Nākamajā dienā, rītam austot, novērotājs vēstīja par kādu pamanītu kuģi — «Forvardam» pretī steidzās dāņu korvete «Valkīra», kas brauca Ņūfaundlendas virzienā. Jūras šaurumā straume lika sevi manīt, un, lai to pārspētu, Šendons pavēlēja uzvilkt vairāk buru.
Tajā brīdī kapteiņa vietnieks kopā ar doktoru Klobo- niju, Džeimsu Vollu un Džonsonu, stāvēdami uz juta, vēroja straumes spēku un virzienu. Doktors apvaicājās, vai esot pierādīts, ka Bafina līcī šī straume plūst pastāvīgi.
— Bez šaubām, — atteica Šendons, — un buru kuģiem nav viegli to pārvarēt.
— Galvenokārt tāpēc, — piebilda Džeimss Volls, — ka šī straume sastopama kā Amerikas austrumu, tā arī Grenlandes rietumu piekrastē.
— Tātad, — teica doktors, — tieši tas attaisno ziemeļrietumu jūras ceļa meklētājus. Šīs straumes ātrums ir aptuveni piecas jūdzes stundā, un grūti iedomāties, ka tā varētu sākties kādā līcī.
— Jūsu domas, doktor, it īpaši pamato tas, — Šendons piezīmēja, — ka šī straume plūst no ziemeļiem uz dienvidiem, bet Bēringa šaurumā ir vēl otra straume, kas plūst pretējā virzienā un droši vien ir pirmās izcelsmes avots.
— Tādā gadījumā, kungi, — sacīja doktors, — jāpieņem, ka Amerika no polārā kontinenta ir pilnīgi atdalīta un Klusā okeāna ūdeņi, kas apskalo tās krastus, ieplūst tieši Atlantijas okeānā. Taču Klusā okeāna augstākā līmeņa dēļ tā ūdeņiem vajadzētu savienoties ar Eiropas jūrām.
— Bet, — iebilda Šendons, — šai teorijai nepieciešami fakti, kas to apstiprinātu, un, ja tādi ir, — ar zināmu ironiju viņš piemetināja, — tad mūsu universālajam zinātniekam tos vajadzētu zināt.
— Kā gan ne! — laipnais doktors apmierināts iesaucās. — Ja jūs interesē, varu pastāstīt, ka Dēvisa šaurumā ievainotie vaļi pēc zināma laika ar eiropiešu harpūņam sānos tiek noķerti Austrumāzijas piekrastē.
— Bet, ja tie nebija ceļojuši ap Horna vai Labās Cerības ragu, tad Amerikas ziemeļu piekrastes tiem katrā ziņā vajadzēja apiet. Tas ir neapstrīdami, doktor.
— Lai tas jūs tomēr nepārliecina, dārgais Šendon, — doktors smaidot teica. — Varu minēt vēl citus faktus, piemēram, to, ka Dēvisa jūras šaurumā peld daudz koku — lapegles, apses un vēl citi, kuri aug tropu zemēs. Mēs taču saprotam, ka Golfa straume šiem kokiem neļautu nonākt līcī; bet, ja tie tur tomēr atrodami, tad varējuši tajā iekļūt vienīgi caur Bēringa šaurumu.
— Jūs mani pārliecinājāt, doktor, un, jāatzīstas, — grūti būtu jūsu argumentiem neticēt.
— Pag, — iesaucās Džonsons. — Skat, kur īstā laikā peld koks, kas izšķirs mūsu strīdu. Jūrā redzu diezgan pamatīgu baļķi; ja vien priekšniecība neliegs, nomakšķe- rēsim to, ievilksim kuģī un pavaicāsim, kā sauc tā dzimteni.
— Lieliski! — iesaucās doktors. — Vispirms likums, pēc tam apstiprinošs piemērs.
Šendons deva nepieciešamos rīkojumus, briga stūrēja pamanītā baļķa virzienā, un drīz vien ekipāža ar mokām uzvilka koku uz klāja.
Sarkankoka stumbrs bija tārpu sagrauzts līdz pašai serdei, tieši tādēļ tas varēja peldēt.
_— Pārliecinošs pierādījums! — doktors sajūsmā iesaucās. — Atlantijas okeāna straumes šo baļķi Dēvisa līcī nevarēja ienest; to nav iedzinušas ziemeļu ūdens baseinā ari Ziemeļamerikas upes, jo sarkankoks aug tikai otrpus ekvatora, tātad skaidrs, ka tas šurp atkļuvis taisnā ceļā no Bēringa šauruma. Un palūkojieties, mani kungi, uz jūras tārpiem, kas to sagrauzuši; tāda tārpu suga sastopama tikai siltajās zemēs.
— Šis pierādījums patiesi galīgi apgāž uzskatus, kas noliedz daudzinātā jūras ceļa esamību.
— Šos uzskatus tas vienkārši nokauj! — doktors teica. — Pag, lūkošu uzmest šā baļķa ceļojuma maršrutu: kāda no Panamas vai Gvatemalas upēm stumbru ienes Klusajā okeānā; straume to rauj gar Amerikas krastiem līdz Bēringa šaurumam, un, gribot negribot, tas nonāk ziemeļu jūrās. Šis koks nav ne tik vecs, ne ūdens piesūcināts, lai nebūtu iespējams noteikt, cik sen tas pametis savu dzimteni; laimīgi ticis pāri veselai virknei jūras šaurumu, kas ved uz Bafina jūru, baļķis spēji tiek ierauts ziemeļu straumē, izpeld cauri Dēvisa šaurumam un beidzot nokļūst uz «Forvarda» klāja, par lielu prieku doktoram Klo- bonijam, kurš lūdz Šendona kungam atļauju paturēt piemiņai gabaliņu šā koka.
— Esiet tik laipns, dariet to, — teica Šendons. — Bet savukārt ļaujiet pavēstīt, ka jūs tomēr nebūsiet vienīgais šāda atraduma īpašnieks. Disko salas gubernatoram .. .
— … Viņam Grenlandē, — pārtrauca doktors, — pieder sarkankoka galds, darināts no līdzīgos apstākļos izzvejota baļķa, es jau zinu, dārgais Šendon, bet lai! Šo grenlandieti viņa galda dēļ nemaz neapskaužu, jo man, ja vien tas nesaistītos ar zināmām grūtībām, no šā koka iznāktu vesela guļamistabas iekārta.
Nakti no trešdienas uz ceturtdienu plosījās neganta vētra; aizvien biežāk ceļā gadījās peldoši koki; tuvoties krastam kļuva bīstami, jo šajā gadalaikā tur mēdz būt daudz ledus kalnu. Šendons tāpēc lika samazināt buru skaitu,' un «Forvards» turpināja ceļu tikai ar foku un bramburu.
Termometra stabiņš noslīdēja zem nulles. Šendons pavēlēja izsniegt ekipāžai siltās drēbes: vilnas jakas un bikses, flaneļa apakškreklus un īpašus vadmalas kājautus, kādus valkā norvēģu zemnieki. Visi matroži saņēma arī ūdenszābakus.
Bet Kapteinim — sunim vajadzēja iztikt ar savu dabisko kažoku; šķita, ka šis suns nebija visai jutīgs pret temperatūras maiņām — droši vien ne pirmoreiz nācās izciest šādu pārbaudi, turklāt, kā jau dānim, tam nebija tiesību būt pārāk izvēlīgam. Uz klāja suns reti rādījās, jo pa lielākai daļai slapstījās kuģa vistumšākajos nostūros.
Pievakarē uz 37°02'07" rietumu meridiāna cauri īslaicīgam miglas retinājumam iznira Grenlandes krasts. Doktors tālskatī dažus mirkļus vēroja milzu glečeru izvagotās kalnu virsotnes; taču migla ātri atkal tās aizklāja skatienam, nolaizdamās pašā interesantākajā brīdī gluži kā teātra aizkars.
20. aprīļa rītā «Forvarda» priekšā atradās simt piecdesmit pēdu augsts, sensenos laikos uz sēkļa uzsēdies ledus kalns; atkušņi tam nekaitēja un tā dīvainos apveidus nebojāja. Šo kalnu jau bija redzējis Snou; 1829. gadā to ļoti pareizi uzzīmēja Džeimss Ross, bet 1851. gadā pilnigi
skaidri novēroja franču leitnants Bello no kuģa «Princis Alberts». Saprotams, arī doktors Klobonijs, vēlēdamies iegūt šā slavenā'ledus kalna attēlu, ļoti veiksmīgi to uz- skieēja.
Nav nekāds brīnums, ja ledus kalni dažkārt uzsēžas uz sēkļa un neatraujami savienojas ar "jūras dibenu, virs līmeņa parasti paceļas tikai viena trešdaļa no kalna augstuma, turpretī divas pārējās atrodas zem ūdens; tādējādi minētā ledus kalna iegrime aptuveni bija astoņdesmit jūras asis.
Beidzot dienas vidū, kad temperatūra sasniedza — 11°C, zem miglas un sniega mākoņa aizklātajām debesīm mūsu kuģotāji ieraudzīja Farvela raga. «Forvards» to sasniedza tieši norādītajā laikā; un, ja noslēpumainajam brigas kapteinim ienāktu prātā tik velnišķi nejēdzīgā laikā ierasties šeit un pavērot kuģa stāvokli, viņam sūdzību nebūtu.
«Te nu tas ir,» nodomāja doktors, «slavenais un ļoti trāpīgi nosauktais zemes rags! Daudzi braukuši tam garām, tāpat kā mēs, taču ne visiem bijis lemts to atkal skatīt. Vai tiešām šai vietā uz mūžu jāatvadās no Eiropas un draugiem? Šeit braucāt arī jūs, Frobišer, Nait, Barlov, Vogem, Skrogs, Bārene, Hudzon, Blosvil, Franklin, Krozjē, Bello, un arī jums nebija lemts atgriezties ģimenes lokā, šī vieta patiesi bija īsts «Ardievu rags»! 1
Ap 970. gadu Islandes jūrnieki atklāja Grenlandi. Se- bastjans Kabots 1498. gadā sasniedza piecdesmit sesto ziemeļu paralēli; Gaspars un Mišels Kotreali no 1500. līdz 1502. gadam nobrauca līdz sešdesmitajai paralēlei, bet Martins Frobišers 1576. gadā nokļuva līcī, kas tagad nosaukts viņa vārdā.
Džons Dēviss, gods kam gods, atklāja jūras šaurumu 1585. gadā, bet divus gadus vēlāk, savas trešās ekspedīcijas laikā, šis drosmīgais jūrnieks un veiklais vaļu mednieks nobrauca līdz septiņdesmit trešajai paralēlei, tikai 17° grādu attālumā no pola.
Meklēdami ziemeļrietumu jūras ceļu, kura atklāšana būtu ievērojami saīsinājusi satiksmes ceļu starp Veco un Jauno pasauli, šajā šaurumā tuvāk vai tālāk iebrauca Bārenes 1596. gadā, Veimūts 1602. gadā, Džeimss Holls 1605. gadā, Hudzons, kura vārdā nosaukts plašais līcis, kas dziļi
farewell (angliski) — ardievu.
iespiežas Amerikas kontinentā, — 1607. gadā un Džeimss Pūls 1611. gadā.
1616. gadā Bafins līcī, kas nosaukts viņa vārdā, atklāja Lenkastera šaurumu. 1619. gadā viņam pa pēdām devās Džeimss Munks, bet 1719. gadā Naitss, Barlovs, Vogems un Skrogss, kuri nozuda bez vēsts.
1776. gadā leitnants Pikersgils tika sūtīts pretī kapteinim Kukam, kurš bija lūkojis nokļūt ziemeļos cauri Bēringa šaurumam, un sasniedza sešdesmit astoto paralēli; nākamajā gadā Jungs ar līdzīgu mērķi aizbrauca līdz Sieviešu salai.
1818. gadā Džeimss Ross, apbraucis Bafina līča piekrasti, izlaboja savas un savu priekšgājēju hidrogrāfiskās kļūdas.
1819. un 1820. gadā slavenais Parrijs devās uz Lenkastera šaurumu un, pārvarējis neskaitāmas grūtības, sasniedza Melvila salu, par ko saņēma pieci tūkstoši mārciņu sterliņu lielu prēmiju, kuru parlaments bija apsolījis angļu jūras braucējam, kas šķērsos simt septiņdesmito meridiānu augstāk par septiņdesmit septīto paralēli.
1826. gadā Bičijs piestāj pie Šamiso salas; Džeimss Ross no 1829. līdz 1833. gadam ziemo Prinča Reģenta šaurumā un starp daudziem citiem ievērojamiem pētījumiem atklāj magnētisko polu.
Pa to laiku Franklins uz sauszemes sāk. Amerikas ziemeļu piekrastes pētīšanu no Makenzija upes līdz Terne- geina ragam. No 1823. līdz 1835. gadam viņa pēdās dodas kapteinis Bakss, kura pētījumus 1839. gadā papildina Dīzs, Simpsons un doktors Rejs.
Beidzot, 1845. gadā sers Džons Franklins, dedzīgi vēlēdamies atklāt Ziemeļrietumu jūras ceļu, ar kuģiem «Ere- buss» un «Terois» atstāj Angliju; nonācis Bafina līcī, viņš pabrauc garām Disko salai, un kopš tā laika no viņa vairs nav ne vēsts.
Neskaitāmās ekspedīcijas, 'kas devās meklēt nozudušos, sekmēja Ziemeļrietumu jūras ceļa atklāšanu un dziļi izroboto polāro kontinentu sīku izpēti; uz šiem skarbajiem apgabaliem devās pārdrošākie angļu, franču un Savienoto Valstu jūrnieki, un jāpateicas viņu pūlēm, ka senāko neskaidro un maldīgo ziemeļzemju karti var atrast vgirs vienīgi Londonas Karaliskās biedrības arhīvos.»
Tā šo polāro apgabalu vēsturi pārdomāja Klobonijs^atbalstījies pret klāja margām, ar skatienu sekodams garajai vagai, ko briga pameta aiz sevis jūrā. Doktora atmiņā blīvē jās drosmīgo jūrnieku vārdi, un zem ledus kalnu caurspīdīgajām arkām viņš šķita saredzam bālas cilvēku ēnas — tos, kuriem nebija lemts atgriezties.