Augu dienu «Forvards» viegli lauza ceļu starp ledus gabaliem; vējš bija labvēlīgs, bet temperatūra ļoti zema; no ledus laukiem strāvoja saltas vēsmas.
Nakti katrā ziņā vajadzēja ievērot vislielāko piesardzību: šaurajā jūras ceļā ciešā lokā blīvējās peldoši ledus kalni, dažviet pie apvāršņa tos varēja saskaitīt simtiem; viļņu ārdošā spēka un aprīļa saules ietekmē atdalījušies no augstajiem krastiem, tie kusa vai nogrima okeāna dzīlēs. Ceļu šķērsoja arī garas peldošu koku virknes, no kurām vajadzēja uzmanīgi vairīties, lai nenotiktu sadursme, tāpēc fokmasta galā tika uzvilkta tā saucamā «vārnu ligzda» — muca ar grozāmu dibenu, kurā sēdēja ziemeļu locis un, vēja aizsegā vērodams jūru, vēstīja par ledus gabalu tuvošanos, bet vajadzības gadījumā noteica brigas virzienu.
Naktis bija kļuvušas īsas; saule staru laušanas rezultātā parādījās pie apvāršņa jau 31. janvārī un ar katru dienu ilgāk un ilgāk kavējās pie debesīm. Taču redzamību traucēja sniegputeņi, un, lai gan nemaz nebija tumšs, tie kuģošanu stipri apgrūtināja.
21. aprīlī cauri biezajai miglai iznira Bezcerības rags; kuģa komarrda bija neizsakāmi nogurusi — kopš briga ielauzās ledos, matrožiem ne mirkli nebija miera; lai izlauztu «Forvardam» ceļu blīvajās ledus masās, bija jāņem palīgā tvaika dzinējs.
Kamēr Šendons savā kajītē pāris stundu nosnaudās, doktors Klobonijs un stūrmanis Džonsons kuģa pakaļgalā tērzēja. Klobonijam patika sarunāties ar veco jūrnieku, ku|rš|savos neskaitāmajos jūras ceļojumos bija pieredzējis oaudz interesanta un pamācoša. Doktors juta pret viņu lielas simpātijās, un arī stūrmanis šai ziņā paradā nepalika.
— Redziet, Klobonija kungs, — Džonsons teica, — šo zemi nevar salīdzināt ar citām; tā iesaukta par Zaļo zemi, kaut gan savu nosaukumu attaisno tikai dažas nedēļas gadā. ; -
— Kas zina, dārgais Džonson, — doktors iebilda, — varbūt desmitajā gadsimtā šo zemi ar pilnām tiesībām tā varēja dēvēt. Uz mūsu planētas noticis ne mazums pārvērtību, un jūs ļoti brīnīsieties, ja teikšu, ka, pēc Islandes hronistu domām, uz šā kontinenta bijis divsimt ziedošu ciematu.
— Mani tas patiesi tā pārsteidz, Klobonija kungs, ka nespēju jums ticēt, jo šī zeme taču ir ļoti nabadzīga.
— Un tad? Kaut arī nabadzīgā, tā tomēr sniedz patvērumu gan saviem iemītniekiem, gan arī civilizētiem eiropiešiem.
— Bez šaubām! Disko salā un Upernivikā mēs sastapsim cilvēkus, kuri labprāt dzīvo šajā klimatā; bet man vienmēr licies, ka viņi tur mīt spaidu kārtā, nevis pēc pašu izvēles.
— Tam es ticu, taču cilvēki pierod pie visa, un šie gren- landieši tomēr neliekas tik nožēlojami kā mūsu lielpilsētu strādnieki; varbūt viņi ir nelaimīgi, taču nekādā gadījumā nožēlojami; starp citu, es teicu «nožēlojami», lai gan šis vārds manu domu pilnībā neizsaka; patiesi, ja šiem cilvēkiem trūkst mērenā klimata priekšrocību, tad, saraduši ar skarbo ziemeļu dabu, tie laikam tomēr gūst šeit zināmus priekus, kurus mēs, pārējie, nespējam izprast.
— Jādomā gan, Klobonija kungs, jo debesis taču ir taisnīgas; esmu daudz ceļojis Grenlandes piekrastē, un allaž, vērojot šo vientulīgo, tuksnesīgo zemi, sažņaudzas sirds — vai tad nevarēja, piemēram, šos zemes ragus un līčus atdzīvināt ar pievilcīgākiem vārdiem, jo nosaukumi Ardievu rags, Bezcerības rags jūras ceļotāju pievilināšanai nav piemēroti.
— Esmu ar jums vienis prātis, — atbildēja doktors, — bet šiem nosaukumiem nenoliedzami ir liela ģeogrāfiska nozīme, tie ataino savu vārdu devēju pārdzīvojumus. Ja blakus Dēvisa, Bafina, Hudzona, Rosa, Parrija, Franklina un Bello vārdiem dzirdu nosaucam Bezcerības ragu, tad drīz vien atrodu arī Žēlsirdības līci; nosaukums
Providences rags ļoti atbilst Rūpju ostai. Nesasniedzamais licis noved mani pie Ēdenes raga, un, pametis Atgriešanās ragu, es atpūšos Patvēruma līcī. Gar acīm interesantā secībā nemitīgi slīd briesmas, šķēršļi, neizdošanās, panākumi, vilšanās un veiksmes, kas saistās ar mūsu zemes ievērojamāko cilvēku vārdiem, un, līdzīgi antīkām medaļām, tie atsauc manā iztēlē visu polārjūru vēsturi.
— Jums taisnība, Klobonija kungs, un lai dievs dod, ka mēs savā ceļā sastaptu vairāk Panākumu līču nekā Bezcerības ragu.
— Ticu, ka tas patiesi piepildīsies, Džonson; bet sakiet man — vai ekipāža ir kaut drusku nomierinājusies?
— Tikai mazliet; atklāti sakot, kopš mēs iebraucām šaurumā, matrožus atkal sācis nodarbināt jautājums par fantastisko kapteini. Daudzi cerēja viņu ieraudzīt uz klāja pie Grenlandes, bet līdz šim no viņa nav ne vēsts. Starp mums runājot, Klobonija kungs, vai tas nav mazliet dīvaini?
— Protams, Džonson.
— Vai esat pārliecināts, ka tāds kapteinis patiesi ir?
— Bez šaubām.
— Bet kā pamatot viņa dīvaino rīcību?
— Atklāti sakot, Džonson, šķiet, ka šis cilvēks nolēmis aizvest mūs tālāk no krasta, lai atkāpšanās būtu neiespējama. Ja viņš parādītos uz klāja aizbraukšanas dienā, katrs vaicātu, kurp kuģis dosies, un tā viņš tikai nokļūtu neveiklā situācijā.
— Un kāpēc?
— Pieņemsim, ka šim kapteinim padomā kāds pārcilvēcisks pasākums, ka viņš vēlas ielauzties tur, kur daudzi citi velti mēģinājuši nokļūt. Vai domājat, ka tādā gadījumā viņam izdotos savervēt ekipāžu? Bet, ja izbrauc jūrā, kuģi var aizvest tik tālu, ka nepieciešams turpināt ceļojumu.
— Tas iespējams, Klobonija kungs; esmu pazinis vairākus drosmīgus avantūristus, kuru vārds vien visiem iedvesis šausmas un kuriem nekad nebūtu izdevies sameklēt pavadoņus savām riskantajām ekspedīcijām …
— Neskaitot mani, — piezīmēja doktors.
- Un mani, — piebilda Džonsons, — tāpēc, lai neatpaliktu no jums. Un arī mūsu kapteinis, manuprāt, pieder pie šiem avantūristiem. Bet gan jau redzēsim; ceru, ka
Upernivikā vai Melvila līci šis nepazīstamais drosminieks mierīgi uznāks uz klāja un visiem pavēstīs, cik tālu nodomājis mūs aizvest,
— Mūsu domas sakrīt, Džonson, tikai nebūs viegli nokļūt līdz Melvila līcim; vai redzat, kā brigu no visām pusēm ieskauj ledus? Mēs ar mokām virzāmies uz priekšu. Palūkojieties vien uz šiem. neaptveramajiem ledājiem.
— Mēs, vaļu mednieki, Klobonija kungs, šos bezgalīgos vienlaidu ledājus saucam par ledus laukiem.
— Bet, lūk, tajā pusē ledus lauks sašķelts joslās, kas cieši pieguļ cita pie citas, — ko tas nozīmē?
— Tas ir «paks», viengabala ledus lauks; ja tam ir apaļa forma, mēs saucam to par «palku», bet, ja iegarena, par «strīmu».
,— Un kā jūs dēvējat atsevišķi peldošus ledus gabalus?
— Par dreifējošiem lediem; ja tie būtu mazliet augstāki, tos sauktu par aisbergiem jeb ledus kalniem; sadursme ar tiem kuģim var'būt bīstama, tāpēc no tādiem uzmanīgi jāvairās. Vai redzat, kur ledus spiediena ietekmē izveidojies paaugstinājums? To mēs saucam par torosu; bet, ja tā pamatne atrodas ūdenī, tad par ledus pauguru; lai vienmēr varētu orientēties, visam, kas še sastopams, vajadzēja dot īpašus nosaukumus.
— Nudien, interesants skats! — vērojot Ziemeļjūru brīnumus, iesaucās doktois. — Un cik pārsteidzoša daudzveidība?
— Bez šaubām, — Džonsons piekrita, — lāgiem Iedus gabali iegūst dīvaini fantastiskus apveidus, un mūsu puiši mēdz tos iztulkot pēc sava prāta.
— Skatieties, Džonson, cik apbrīnojama ledus masu panorāma: vai blāvajā gaismā tā neatgādina dīvainu austrumnieku pilsētu ar minaretiem un mošejām? Bet, skat, mazliet tālāk gara virkne gotisku arku, kuras līdzinās Indriķa VII kapelai vai Parlamenta pilij.
— Tiesa gan, Klobonija kungs, šeit katrs var atrast kaut ko savai gaumei. Taču dzīvot šajās pilsētās un baznīcās ir bīstami, nav ieteicams tām pat tuvoties. Nereti šo mina retu pamatnes ir nestabilas un pats niecīgākais no tiem spētu sašķaidīt .tādu kuģi kā «Forvards».
— Tomēr ir bijuši ļaudis, kuri iedrošinājušies dailes šurp, — atsāka doktors, — kaut arī viņu rīcībā nebija
tvaika dzinēja. Šķiet gluži neticami, ka buru kuģi spējuši lauzties uz priekšu starp peldošām zemūdens klintīm.
— Un tomēr tie izlauzās, Kloboniia kungs. Ne reizi vien to esmu piedzīvojis pats; kad sākās pretvējš, kuģis, mierīgi noenkurojies uz kāda no ledus gabaliem, kopā ar to peldēja pa jūru, gaidīdams izdevīgu brīdi, lai varētu doties tālāk. Taisnība, šādā veidā pārvietojoties, būtu nepieciešami vairāki mēneši, lai veiktu ceļa gabalu, kuru šodien, ja nekas ļauns neatgadās, varam nobraukt dažās dienās.
— Rādās, — piezīmēja doktors, — ka temperatūra krīt aizvien vairāk.
— Tas nebūtu patīkami, — atbildēja Džonsons, — jo, lai ledus masas sadalītos, sašķeltos un aizpeldētu Atlantijas okeānā, nepieciešams atkusnis; starp citu, Dēvisa šaurumā ledus sastopams daudz biežāk, jo starp Velsinghe- mas un Holsteinborgas zemes ragiem krasti ievērojami satuvinās; turpretī aiz sešdesmit septītās paralēles maijā un jūnijā kuģiem netrūkst pieejamāku vietu.
— Jā, bet vispirms mums jātiek cauri šim šaurumam.
— Protams, Klobonija kungs; jūnijā un jūlijā šis ceļš mēdz būt brīvs no lediem, tādu to nereti atrod vaļu mednieku kuģi, bet mūsu instrukcijas ir ļoti tiešas — mums šeit bija jānonāk aprīlī. Vai nu es maldos, vai arī mūsu kapteinis ir pamatīgi rūdīts putniņš un kaut ko cieši ieņēmis prātā; viņš tāpēc tik agri devās jūrā, lai pagūtu tālāk nokļūt. Bet — dzīvosim, redzēsim.
Doktors nebija kļūdījies, temperatūra patiesi kritās; dienas vidū termometrs nerādīja vairāk kā — 14°C; ziemeļrietumu vējš, izkliedējis mākoņus, līdzēja straumei sablīvēt peldošās ledus masas «Forvardam» ceļā. Turklāt šie ledus gabali nepeldēja vienā virzienā; nereti paši augstākie, kuru pamatnes rāva zemūdens straume, virzījās tieši uz pretējo pusi.
Skaidrs, ka tas viss kuģošanu ļoti apgrūtināja; mehāniķiem nebija ne mirkli atpūtas. Tvaika dzinēja vadīšana notika ar sviru palīdzību no klāja, gan paātrinot, gan palēninot kuģa gaitu vai arī pēc sardzes virsnieka pavēles pēkšņi griežoties atpakaļ. Brīžam vajadzēja steigties, lai izsprauktos starp ledus gabaliem, brīžam bija jāsacenšas ātrumā ar kādu ledus kalnu, kas draudēja aizsprostot vienīgo braucamo ceļu, brīžam negaidot jūrā iebrucis ledus blāķis spieda kuģi spēji braukt atpakaļ, lai izvairītos no avārijas. Ledus masas, kuras, jukjukām sajauktas, nesa ziemeļu straume, sablīvējās jūras šaurumā, un, ja sals tās saliedētu kopā, tās brigai kļūtu par nepārspējamu šķērsli.
Šajā apkaimē redzēja milzum daudz putnu; skaļi brēkdami, šurpu turpu lidinājās vētrasputni un kaijas; te varēja sastapt putnus lielām galvām, strupiem kakliem un plakaniem knābjiem; ar garajiem spārniem šķeldami gaisu, tie kā rotaļādamies izaicināja vēja dzītos sniegus. Šī mundrā, spārnotā ģints atdzīvināja skumjo ainavu.
Straumē peldēja daudz koku stumbru, ar troksni grūzdamies cits citam virsū; kuģim tuvojās daži kašaloti milzīgām, resnām galvām, taču par medībām nevarēja būt ne runas, lai gan harpunētājs Simpsons ļoti pēc tām kāroja. Pievakarē tika manīti vairāki roņi, kuri, izslējuši purnus virs ūdens, peldēja starp lielajiem ledus gabaliem.
22. aprīlī temperatūra krita vēl zemāk. «Forvards» steidzās uz priekšu ar pilnu jaudu, meklēdams izdevīgāku ceļu; ziemeļrietumu pretvējš pavisam norima, un buras vajadzēja nolaist.
Svētdien matrožiem nebija daudz darba. Pēc dievvārdiem, kurus nolasīja Šendons, ekipāža medīja jūras putnus un nošāva tos krietni daudz. Pienācīgi sagatavoti pēc doktora Klobonija receptes, šie putni bija tīkama piedeva jūrnieku maltītēm.
Pulksten trijos pēcpusdienā «Forvardam» ziemeļaustrumos atradās Kindesela, bet dienvidaustrumos Sukertona kalni; jūra stipri viļņojās; laiku pa laikam negaidot nolaidās bieza migla. Tomēr dienas vidū bija iespejams veikt precīzus mērījumus. Kuģis atradās uz 65°20' paralēles un 54°22' meridiāna. Lai nonāktu labvēlīgākos kuģošanas apstākļos no ledus brīvā jūrā, vajadzēja aizbraukt vēl divus platuma grādus tālāk uz ziemeļiem.
Nākamajās trīs dienās — 24., 25. un 26. aprīlī — nerimās cīņa ar ledu; manevrēšana kļuva neizsakami smaga; tvaiķu ik mirkli nācās gan samazināt, gan palielināt.
Necaurredzamajā miglā ledus kalnu tuvošanos varēja just tikai pēc to savstarpējo sadursmju apslāpētā trokšņa; tad kuģis nekavējoties griezās sāņus; nemitīgi draudēja saskriešanās ar saldūdens ledus gabaliem, kurus no citiem atšķir kristāliskais caurspīdīgums un granīta tvirtums.
Šendons, izmantojot izdevību, lika papildināt dzeramā ūdens krājumus, un katru dienu kuģī tika ieceltas vairākas mucas ar šādiem ledus gabaliem.
Doktors Klobonijs nespēja sarast ar optiskajiem māņiem, ko šajā apkārtnē rada refrakcija. Ledus kalns desmit, divpadsmit jūdžu attālumā no brigas viņam likās kā neliela, tuvumā peldoša balta ledus masa. Viņš centās pieradināt acis pie šās dīvainās parādības, lai turpmāk ātri prastu orientēties.
Beidzot matroži, gan velkot kuģi tauvā gar ledus laukiem, gan ar garajiem ķekšiem bīdot prom draudīgākos ledus gabalus, galīgi nomocījās, un tomēr piektdien, 27. aprīlī, «Forvards» joprojām kavējās uz nepārejamās polārā loka robežas.