VILJAMS PLOUMERS, ang(u rakstnieks
KARALIENES VIKTORIJAS DĒLS
1
Nelielajā fordā, kas kratīdamies ripoja pa žilbinošas saules pielieto, izdangāto Lembulendas ceļu, sēdēja divi braucēji. Grūti būtu atrast vēl citus tik atšķirīgus cilvēkus: viens bija veikaliņa īpašnieks Makhevins, drūma izskata vīrs sarkanu seju, gadus trīsdesmit trīs vai trīsdesmit četrus vecs, izceļotājs no Skotijas, aprepējis un nocietinājies koloniju dzīvē; otrs — tikko skolu pabeidzis jauns anglis, vārdā Frents. Situācija bija visai neveikla. Viņi nezināja, ko runāt. Makhevins iedomājās, ka ceļabiedrs viņu nicina — gluži vienkārši tāpat, par to, ka viņš ir tāds, kāds ir. Bet Frents, vērodams šo saulē iedegušo, daudz pieredzējušo vīru un līdzās tam juzdamies nezinošs un nevarīgs, pielika visus spēkus, lai izturētos nepiespiesti, un ar lielu interesi vēroja apkārtni. Ceļš vīdamies veda arvien augstāk starp zāli apaugušiem pauguriem, kuru ieplakās vietvietām melnoja pirmatnīga meža saliņas. Kaila granīta klajumi mijās ar iesarkaniem uzartas zemes laukumiem. Šur un tur nogāzēs slējās konusveida būdiņas. Un, kur vien skaties, visur iezemieši ar saviem noliesējušu govju un pinkainu kazu ganāmpulkiem. Pat paviršam novērotājam tūlīt bija redzams, ka šis gleznainais zemes stūrītis ir pārāk biezi apdzīvots un baltie, aizņemdami zemienes cukurniedru kultivēšanai, pamazām atspieduši pamatiedzīvotājus uz piekalnēm, kur augsne liesa, ganības trūcīgas un apvidus pārlieku sadrumstalots, lai varētu sekmīgi nodarboties ar zemkopību.
Frents vēroja iezemiešus ar gluži saprotamu ziņkārību. Kādi gan tie ir, kad tos iepazīst tuvāk? Un ko varētu teikt par tiem Makhevinam?
Beidzot viņš sacīja:
— 2ēl gan, ka iedzimtajiem tik zems dzīves līmenis, vai nav tiesa? Starp viņiem dzīvodams, bagāts netiksi.
Makhevins paskatījās uz viņu ar drūmu neizpratni, kāda nereti vērojama mazizglītotu cilvēku sejās, kad tie sastopas ar jaunu, savam prātam grūti aptveramu un, visticamākais, plānprātīgu domu.
— Melnie izdzimteņi, — viņš izmeta. — Ne velna no šiem bagāts netiksi, gan paši redzēsiet.
Un viņš strauji pārslēdza ātrumu. Mašīna sāka lēni braukt augšup stāvā piekalnē, un Frents, salēcies sēdeklī līdzās Makhe- vinam, izjuta atvieglojumu, ka motora rūkoņa aizpilda neveiklo klusumu.
Pēckara gadu jaunizcepto nabagu dēli, atvaļināti valsts ierēdņi un amatus zaudējuši koloniālo karu virsnieki, jaunekļi, kas aizlaiduši vējā savus īpašumus, un citi neveiksminieki, kas nomaldījušies no izraudzītā ceļa, — visi tie devās šurp, pāri trejdeviņām zemēm, lai sāktu jaunu dzīvi. Diemžēl palaikam tā beidzās ar pašnāvību: ne jau katram pa spēkam izturēt tik krasu apstākļu maiņu vai mokošo vientulību varenās pirmatnības vidū. Šķietami saprātīgu cilvēku pamudināts, reklāmas savaldzināts un pirmatklājēja romantikas aizrauts, arī Frents tieši no skolas sola bija devies šurp meklēt savu laimi.
Abu vīru attiecību lietišķais pamats neatviegloja Frenta un Makhevina pirmos pazīšanās brīžus. Frents pie viņa bija ieradies ne kā kompanjons, ne kā kalpotājs un ne arī kā viesis un neienesa viņam ne penija par apmācības laiku. Aizbildņu padome Londonā bija nosūtījusi Frentu pie Makhevina kā pie cilvēka, kas izteicis vēlēšanos apgādāt kādu jaunu angli ar bezmaksas uzturu un gultasvietu un divu trīs gadu laikā apmācīt viņu tirgoties ar lembu cilts nēģeriem, pretī neprasot nekā cita kā vienīgi šī jaunā cilvēka «pakalpojumus». Makhevina apķērību praktiskajā jomā nekādi nevarēja noliegt, un iespēja iegūt saprātīgu un turklāt vēl bezalgas balto palīgu viņam šķita visai vilinoša. Frents bija labi audzināts cilvēks ar izkoptu pienākuma apziņu. Tā viņi abi iepazinās.
Frents bija jauns — tik jauns, ka tagad, drosmīgi braukdams pa nelīdzeno ceļu uz pašu Lembulendas vidieni, viņš nespēja atvairīt domas par saviem skolasbiedriem un par to, kā tie viņu apskaustu, ja šobrīd redzētu šeit. Viņu urdīja nepacietība. Ar jaunībai raksturīgo degsmi viņš, pašu cildenāko tieksmju vadīts, devās divkaujā ar likteni. Jaunības gados cilvēkam dažkārt šķiet daudz svarīgāk atrast pašam sevi nekā gūt pašapliecināšanos sadzīviskajā jomā, baudīt ērtības un labklājību. Mēs gribam izteikt sevi lidz galam, visā pilnibā apliecināt savu patieso «es». Tas ir sarežģīts process, un acīmredzot to nosaka gan mūsu attieksme pret darbu, ko gribam vai esam spiesti savā dzīvē darīt, gan arī tas, kā mūsu iedzimtais mantojums un audzināšana liek mums izturēties pret apkārtējo vidi, un it īpaši mūsu savstarpējās saites ar citiem cilvēkiem. Galarezultātā šis briedums, šī pārtapšana īstā cilvēkā (jo būtība slēpjas tieši tur) vairumam no mums nāk līdz ar jutu dzīves pieredzi. Tagad mēdz daudz spriedelēt par dzimumu problēmām; pilnīgi iespējams, ka to nozīmi dažkārt pārvērtē — ir taču cilvēki, kas šim jautājumam piešķir ļoti niecīgu lomu un tomēr gūst panākumus kā sers Izaks Ņūtons, kam šāda problēma vispār neeksistēja. Taču Frents bija nācis no ģimenes, ko valdzināja piedzīvojumi. Viņš bija ieradies Lembulendā, pilns veselīgu dzīves alku, un īsti neapzina jās, kādam liktenim dodas pretī.
2
Madurnbi tirdzniecības apmetne atradās pakalna virsotnē, netālu no lielceļa vai drīzāk no lauku ceļa, un tajā ietilpa veikaliņš, piecdesmit soļu atstatu no tā dzīvojamais nams un vairākas šā tā sabūvētas saimniecības ēkas.
Bija redzams, ka mājas priekšā kādreiz mēģinājuši izveidot dārzu, taču no šī mēģinājuma nekas nebija sanācis — tur pastāvīgi klejoja'govis un vistas, un palaikam ielavījās arī pērtiķi. Aizmugurē vidēja asām zālēm apaugušas ganības un neliels me- žiņš.
Sīs ēkas, paša neglītuma iemiesojums, sasistas no priežu dēļiem un no ārpuses apšūtas rievota metāla loksnēm, nokrāsotas aizsargkrāsā, raudzījās lejup uz nolaidenajām nogāzēm, ko rotāja koku puduri, strautiņi un zālāji — kā labi izveidotā parkā. Taču toreiz, kad misters un misis Makhevini apmetās Madurnbi, par dabas skaistumu viņi domāja vismazāk.
Gaisma veikaliņā ieplūda caur diviem nelieliem lodziņiem un vaļējām durvīm, un tam, kas ienāca tajā no spilgtās saules pielietā āra, pirmajā brīdī bija grūti kaut ko saskatīt. Veikaliņš bija ta pieblīvēts precēm, ka atgādināja alu, kur glabājas salaupītas vērtības. Atsities ar galvu pret nez no kurienes nokārušos vēršu ķēdi vai vējlukturi, apmeklētājs pacēla acis un_ konstatēja, ka griestus gandrīz no vienas vietas sedz katliņu un groziņu pitenes, smalkas, krāsainas dzijas šķeteres, milzu saišķi visdažādāko krāsu un lielumu lakatiņu, kreklu un bikšu saiņi juku jukām ar krūšturiem, pannām, mākslīgo neaizmirstuļu vainadziņiem, cirvīšiem, nažiem, krellēm un arklu lemešiem. Plaukti bija stāvgrūdām piedzīti daždažādām precēm, kuru radīšanai četros kontinentos dūmoja un dunēja simtiem fabriku. Lēti apģērbi, spilgti audumi, neizturīgi dzelzs un porcelāna izstrādājumi, visnederīgākās patentētās zāles, visbezgaumīgākie rotaslietu atdarinājumi, viszemākās šķiras miltu izstrādājumi, bībeles, adatas, pīpes, plastmasas apkaklītes, ēdiena bļodiņas, matu pomādes, burtnīcas, cepumi un mežģīņu aizkariņi — veseli kalni visdaždažādāka veida preču.
Vairākus plauktus aizņēma nevajadzīgi krāmi, kas saglabājušies no karagadiem, — pelēkas kokvilnas zeķes, kas Čikāgā adītas amerikāņu brīvprātīgajiem, kuri tomēr nebija tikuši līdz armijai, aizsargkrāsas vējjakas, tinumi, kaskas un citas ilgi krājušās preces, neglītas un bezveidīgas, taču savam nolūkam atbilstošas, mašīnu radītas un mašīnās nogādātas uz karalauka skatuves, lai atbalstītu šo vispasaules slaktiņu; viss. kas saražots par daudz, kontrakta, nevis vajadzības pēc, un visbeidzot atradis ceļu uz šejieni, lai izvilinātu peļņu no tās patikas, ko šīs lietas ar savu neparastību sagādāja nēģeriem. Izskatījās, ka gluži vai visa pasaule apņēmusies izvilināt sev peļņu šai vientulīgajā Lembulendas pakalnā.
Durvis veikaliņa dibensienā veda uz divām citām telpām. Viena, lielākā, kalpoja par prāvāko preču noliktavu — šeit stāvēja maisi ar sāli, cukuru, graudiem, dzelzs izstrādājumi, saldumu un ziepju kastes; turpat gulēja arī tabakas lapu ķīpas, kas nebija īsākas par divām pēdām; palaikam tās aprasināja ar ūdeni, lai nezustu lapu aromāts. Te pastāvēja paraža dot katram pieaugušajam pircējam kā piedevu pāriti šādu lapu, bet katram bērnam — riekšavu lētu ledeņu, kuru indīgi sārtā un zaļā krāsa līdz ar aicinošo aromātu solīja drīzu bojāeju stiprajiem, baltajiem zobiem. Otru — mazāko istabu izmantoja par kantora telpu; tajā atradās galds, krēsls, seifs un dokumentu grēdas. Logs, pa kuru ieskatijas pēcpusdienas saule, nebija atverams, un pret rūti allaž sitās mušas un sirseņi, cits par citu vairāk paguruši. Kaktā, uz nenomaksātu rēķinu kaudzes, parasti zvilnēja blusu sakosts suns, un tintnīcā, kas stundām kalta saulē, arvien izžuva tinte, un, ja vajadzēja izdarīt kādu ierakstu, bija jāizmanto zīmulis.
Taču tas viss veidoja tikai fonu. Priekšējā telpā pie letes parasti drūzmējās visdažādākā vecuma un abu dzimumu lembu cilts pārstāvji. Valdīja neaprakstāms troksnis. Visi runāja vienlaikus — dažs strīdējās, dažs smējās, dažs tenkoja, dažs kaulējās, un turpat no neticami čerkstīga gramofona visam pāri skanēja Karūzo un Klāras Batas balsis. Palaikam kāda veca, gandrīz akla un gandrīz kaila nēģeriete, kuras savulaik piķamelnos matus bija pārmācis sirmums un nokarenās, izkaltušās krūtis varēja aizbāzt viņai aiz jostas, pirmoreiz mūžā izdzirdusi gramofonu, pielieca galvu uz sāniem un bez mitas neticīgi skandēja: «Abatitu! Inkosi vami!» — un, sizdama sev pa kalsnajām gūžām, prašņāja, kas tur dziedot, — vai tikai nebūšot pats nelabais?
Vienīgo brīvo telpas kaktu aizņēma stāvspogulis, kura priekšā bariņš visai apaļīgu meiteņu, sajūsmināti spiegdamas, allaž salīdzināja savus daiļumus. Visvairāk viņām gribējās ieraudzīt spogulī pašām savas sēžamvietas, daļēji aiz tīrās ziņkārības, daļēji, lai pievērstu klātesošo vīriešu uzmanību. Pieaugušajiem pa vidu allaž grozījās vairāki bērni, kas, sažņauguši dūrītē savus trīs pensus, pacietīgi gaidīja, kad beidzot pienāks viņu kārta. Dažs atnesa apmaiņai olas vai augļus, turēdams tos uz galvas kaus- veida grozā, sievietes reizēm ieradās ar padusēs iežmiegtām vistām, bet puišeļi palaikam atvilka šurp milzīgas, košsarkanas lilijas ar visām lapām un saknēm.
Par maz būtu teikt, ka Frentam te viss likās neparasts. Viņa priekšā pavērās pilnīgi jauna pasaule. Viņš bija piepeši ieniris eksotikas jūrā; te viņam vajadzēja strādāt un visu apgūt un aptveri, Tā dēvētās piemērošanās spējas būtībā ir uztveres svaigums, interese par jauno un gatavība mācīties; un Frents, kas jau kopš bērnudiēnām bija radis paveikt uzdoto, iesākumā ļoti labprāt izpildīja Makhevina norādījumus, neatkāpdamies no tiem ne soli. Makhevins viņam nepatika un bija skaidrs, ka nekad arī neiepa- tiksies, taču tikpat skaidrs bija arī tas, ka Makhevins prot savu tfarbu, un Frents taču bija atbraucis šurp — vismaz teorētiski —, lietišķu apsvērumu mudināts. Tāpēc viņš cēlās agri, gāja gulēt vēlu un, nekad nezaudēdams dūšu un pacietību, strādāja ar centību un izdomu tik daudz stundu pēc kārtas, ka to neatbalstītu neviena arodbiedrība. Viņš cīnījās ar nepazīstamās valodas grūtībām, veica rēķinus kantora grāmatās, sekoja, lai viņu neapkrāpj, cenzdamies arī netīši neapkrāpt nevienu citu, jo bija audzināts godīguma garā un strādāja augu dienu bez liekas steigas un arī bez atpūtas, ne mirkli nešaubīdamies par to, ko uzskatīja par savu pienākumu. Un Makhevins, pārliecinājies, ka sastapis godīgu, saprātīgu un uzticamu cilvēku, atzinās sievai, ka iecerētā plāna sekmes pārspējušas visas viņa cerības. Iespējams, ka viņš drīzumā pat varēs atstāt veikalu pilnīgi Frenta ziņā un pats nodoties tirdznieciskiem darījumiem, kas saistīti ar izbraukumiem. Arī misis Makhevina bija apmierināta, jo tagad viņai retāk vajadzēja stāties aiz letes un viņa vairāk laika varēja pavadīt mājās. Kaut gan dievs zina, ka veikaliņā bija vieglāka dzīve.
Frenta atbraukšanas dienā tēju pasniedza uz terases, jo misis Makhevinaj ļoti gribējās apskatīties, kāds īsti ir jaunais palīgs, taču turpmāk viņam tēju nesa uz veikaliņu. Mājā viņš ēda, gulēja un pavadīja daļu brīvā laika svētdienās. Mājā bija pavisam četras istabas. Frenta deviņas reiz septiņas pēdas plašā istaba bija mokoši smacīga, tā nekad netika pienācīgi uzkopta, un gaiss tajā nepatīkami dvakoja. Viesistaba, kas tāpat jau nevarēja lepoties ar plašumu, bija tā pieblīvēta mēbelēm, ka tajā pat vienam grūti nācās apgrozīties, taču te vajadzēja ēst un atpūsties trijiem. Mājā turklāt nebija ne gaiteņu, ne priekštelpas, un viesistaba
vienlaikus kalpoja arī šiem nolūkiem. Tāpēc linoleja raksts vie-
\
tām bija pavisam nodilis un pie ārdurvīm uz drēbju pakaramā karājās vesela gūzma mēteļu, lietusmēteļu un cepuru, kas vēdīja šķērmu, sastāvējušu sviedru, gumijas un pelējuma smaku. Istabas vidū stāvēja liels galds ar zaļpelēku, bārkstainu vilnas galdautu un uz tā petrolejas lampa ar sārtu rievota papīra ietvaru. Bufete bija piekrauta lētiem nieciņiem, bet pie sienām karājās nodzeltējušas kāzu fotogrāfijas bambusa ietvaros, noputējuši bambusa vēdekļi, pulkstenis ar dzeguzīti, un uz plauktiņiem stāvēja apzeltītas vāzes ar kaķpēdiņām, kas bija daļēji sabirzušas no ilgās stāvēšanas. Gandrīz neiespējami bija piekļūt nelielajam grāmatu skapim, virs kura lepojās gleznas «Grēksūdze» reprodukcija, kas atainoja sievieti 1907. gada vakartērpā, nometušos ceļos smokingā tērpta vīrieša priekšā; abus apgaismoja spilgti sarkanas un šķietami karstas liesmas no kamīna dibenplānā. Skapī līdzās citam grāmatām atradās vairāki Marijas Korelli1 romāni, brošūra par liellopu slimībām un misis Makhevinas meitenes gadu albums ar vārsmiņām un ne visai izsmalcinātiem zīmējumiem, ar kuriem viņas draudzenes jautrā vai komplimentārā formā parādījušas godu albuma īpašniecei. Ja tas būtu kaut mazliet banālāks, tas varētu sagādāt zināmu izklaidēšanos, taču šī gadsimta otrā gadu desmita koloniju jauno iemītnieču banalitātes nespēja izraisīt pat īslaicīgu interesi. Tiesa, jāpiebilst, ka viens no īpašnieces
1 Angļu rakstniece (1855—1924), daudzu sentimentālu aristokrātiskas dzīves romānu autore.
draugiem tur bija ierakstījis šādas asprātīgas un īstenībai visai atbilstošas rindas:
Lilijas baltās ar saldsīvu dvašu Nepārspēj sīvumā tās tevi pašu.
— Ak jums patīk lasīt? — kādreiz, sarunā iesilis, apvaicājās Makhevins. — Man tam neatliek laika.
— Gan patīk, gan ne, — atbildēja Frents, kas, pūlēdamies aizpildīt robus savā izglītībā, turēja guļamistabā «Brāļu Kara- mazovu» sējumu. — Viss atkarīgs no tā, kāda grāmata.
No šīs lepnākās istabas galda gandrīz nekad nenozuda klusā daba ar tējkannu un vairākām netīrām tasītēm, ap kurām dancoja mušu mākonis, — misis Makhevina reizes septiņas dienā dzēra ļoti stipru tēju, un ar šo ieradumu lielā mērā varēja izskaidrot viņas sejas krāsu. Toties visu dienu un gandrīz visu vakaru divviru durvis uz terasi stāvēja līdz galam vaļā, pavērdamas skatienam lielisku ainavu. Tā kā mimozu birztalu ieskautā tirdzniecības apmetne atradās kalna virsotnē, skats bija krāšņs: katrā ieplakā urdzēja strauts vai tumsnēja mežiņš, bet katrā piekalnē zem katra koku pudura slēpās konusveida būdiņas ar nelieliem zemes lauciņiem un sakņu dārziem. Visur redzēja ganāmpulkus, bet tālumā cita aiz citas pacēlās zilganu kalnu grēdas. No pirmā skatiena šī, tāpat kā daudzas citas Āfrikas ainavas, likās idilliskās vienkāršības un reizē diženuma iemiesojums, taču laika gaitā tos, kas tur dzīvoja, pārņēma skumjas un nemiers, un tas, kas sākumā bija licies dižens, vēlāk šķita bez dzīvības, bet tas, kas bija iedvesis mieru, ieguva tādu kā drūmas nolemtības pieskaņu. Itin kā miers un klusums slēptu sevī ļaunus spēkus — kā negaisa mākoņi, kas pēcpusdienā nereti sabiezēja virs apvāršņa. Itin kā šajos saules pielietajos pakalnos valdītu ļaunais gars, kas uzkrājis sevī aizvainojumu pret visu pasauli.
miglaini priekšstati par balto cilvēku prestižu, un tas lika viņam izturēties piesardzīgi. Viņš uzskatīja, ka, {audams sev pilnu vaļu, var kaitēt Makhevina stāvoklim, bet Makhevins, mācīdams Fren- tam tirdzniecības darījumus, protams, centās iepotēt viņam, ka iezemieši stingri jātur grožos. Par godu Makhevinarn jāpiebilst, ka viņš prasīja, lai ar iezemiešiem tirgotos pēc iespējas godīgi, kaut gan uz to viņu drīzāk mudināja izdevīgums nekā citi principi. Un Frentam jau tas nemaz nebija jāsaka — viņa godīgums neradīja ne mazākās šaubas. Tiesa, jauneklis bija mazliet pedantisks, taču tas bija viegli saprotams. Zināma deva šīs īpašības viņam piemita no dabas, taču galvenais bija tas, ka jau kopš bērnudienām Frentam bija iegalvots, ka viņam jākļūst par īstu angļu džentlmeni, jāievēro visi spēles noteikumi un tā tālāk un tā joprojām, un līdz šim brīdim viņam nebija radies iemesls šos principus apšaubīt. Piepeši nokļuvis pilnīgi jaunos apstākļos, tālu no tuviem cilvēkiem un ierastās vides, kur viņš uztvēra šos principus kā pašus par sevi saprotamus, nonācis ciešā saskarē ar misteru un misis Makheviniein, Frents nebūt nemetās apšaubīt šos principus, bet vēl stingrāk sāka ticēt to nemaldīgumam. Taču palikt vienatnē un uzskatīt par nemaldīgu pašam sevi ir visai bīstama spēle, sevišķi tad, ja cilvēks pēc dabas ir godīgs un neielaižas darījumos ar sirdsapziņu. Itin drīz Frents pasāka uzklausīt mistera un misis Makhevinu domas klusēdams, kas bija krietni izteiksmīgāk par rāmi smaidot pasacīto, viņu sarunās bieži nepieciešamo frāzi: «Baidos, ka neesmu ar jums gluži vienisprātis.»
— Viņš vienmēr uzskata, ka viņam taisnība, — Makhevins izteicās sievai, — bet tas nav svarīgi. Daudz svarīgāk ir tas, ka tie melnie purni viņu mīl. šajā mēnesī mēs esam ieņēmuši vairāk nekā iepriekšējā. Iespējams, ka tur ir arī viņa nopelni. Visā visumā viņš dara, ko liek, un, kad labāk iemācīsies valodu, var domāt, ka kļūs labs pārdevējs.
Lernbu valodu apgūt nav pārāk grūti, un var pat pabrīnīties, cik labi iespējams saprasties, kad apgūts neliels vārdu krājums un daži sarunvalodas izteicieni. Lembu valoda Frentam sagādāja patiku: tā "bija viena no tām bantu valodām, kam jāprot atrast īsto toni, lai tā kļūtu izsmalcināta un skanīga. Frenta panākumi valodas apguvē, protams, atvieglināja viņa darbu un darīja to patīkamāku, taču tiem bija arī citas sekas: tādējādi viņš satuvinājās ar lembu ļaudīm un uzzināja, cik naidīga viņu attieksme pret baltajiem. Viņš secināja, ka būtībā balto prestiža paliekas saglabāt palīdz bailes, nevis cieņa vai mīlestība, — bailes no balto naudas, no viņu tehniskajām spējām, no viņu nevaldāmās un visbiežāk prieku nezinošās enerģijas. Bet, tā kā Frentam pašam naudas bija maz un viņš nevarēja lepoties ar tehniskām spējām
un no dabas bija apveltīts ar mundrumu un dzīvesprieku, viņš secināja, ka nav «gluži balts». Frenta atklājums aizskāra viņa pašlepnumu un lika pieņemt lēmumu — pret iezemiešiem izturēties ar tādu laipnību, ar tādu pašcieņu, kāda vien savienojama ar viņa savdabīgo stāvokli (valdošā šķira aiz letes!). Viņš it kā gribēja parādīt, ka ir vēl baltie, kam cilvēcība nav tukšs vārds. Tagad Frents skatījās no augšas uz Makhevinu un citiem nedaudzajiem baltajiem, ar ko iznāca sastapties, un līdz ar to nolēma sevi vieninieka kamerai, ko apjoza augsto principu stiprie režģi.
Viņš sev neslēpa, ka lembu ļaudis nebūt nav augstāko tikumu iemiesotāji. Jau tas apstāklis, ka pircēju lomā viņiem bija tiesības izrīkot pārdevējus, kas it kā skaitījās augstāki par viņiem, dažu labu pavedināja kļūt uzmācīgam, rupjam un pat • nekaunīgam; daļēji tieši tāpēc darbā ar viņiem vajadzēja daudz pacietības. Kad iezemieši pārliecinājās, ka Frents ir iecietīgs un dzīvespriecīgs, jauneklis viņu vidū iemantoja labu slavu. Viņi bija raduši kārtot darījumus ar Makhevinu, ko uzskatīja par cietsirdīgu, kaut arī taisnīgu, un, kad pārliecinājās, ka Frents ir taisnīgs, kaut ari nav cietsirdīgs, un turklāt vēl jauns un ārēji pievilcīgs, viņi, pro- tams, sāka daudz biežāk apmeklēt Madurnbi.
Sākumā Frentu pārsteidza iezemiešu milzīgā neuzticība un piesardzība. Viņi nekad neienāca veikalā ar tām priecīgajām gaidām, ko labs pārdevējs noteikti cer ieraudzīt pircēju sejās. Gluži otrādi, izskatījās, it kā viņi nāktu šurp ar visnelāgākajiem paredzējumiem. Parādījās pie veikala kāda mežonīga izskata vecene ar zvērādu svārku vietā, viscaur noziedusies taukiem un ar okeru, apkārusies amuletiem (kaklā zivs pūslis vai antilopes rags, mati sasukāti uz augšu un atspraudīti ar kaula rotājumiem, pie jostas tabakmaks), nesdama līdzi divas vai trīs mārciņas, ko nolēmusi izdot līdz pēdējam penijam, taču, pabāzusi galvu durvīs, aplaida visapkārt acis ar dziļu vilšanos un nicinājumu sejā, it kā būtu te nokļuvusi nejauši, pret pašas gribu. Pamīņājusies pie sliekšņa, viņa izdzēra tasi tējas no kubla, kas stāvēja pie durvirn, pēc tam, apsēdusies paēnā, svinīgi un nesteidzīgi iebāza nāsīs milzīgu šņaucienu tabakas, un viņas sejas izteiksme vēstīja: «Nu, lūk, es te atnācu, un nospļauties man uz jums visiem. Ne velti tik daudz gadu esmu nodzīvojusi pasaulē. Pieredze man iemācījusi sagaidīt visļaunāko no jebkuriem apstākļiem un jebkura cilvēka, sevišķi jau no baltā. Ja arī es nolaidīšos tik zemu, ka nopirkšu kaut ko no jums, tad katrā ziņā kārtīgi apskatīšu visu, kas jums te ir, un izvēlēšos tieši to, ko gribu, vai arī nepirkšu neko. Neiedomājieties, - ka varēsit tīt mani ap pirkstu, tur nekas nesanāks. Es katrā ziņā rīkošos, izejot no apsvēruma, ka jūs tikpat centīsities mani ap- šmaukt, ka visas jūsu preces ir draņķīgas, ka jūs pats esat veikls
blēdis un domājat, ka jums laimējies atrast muļķi.» Un, kad beidzot viņa tomēr visžēlīgi ienāca veikaliņā, tad uzvedās tur tieši tā.
Bet ne jau tikai vecenes izturējās piesardzīgi. Gandrīz visi pircēji izrādīja tādas pašas dziļas un neslēptas neuzticības pazīmes un nāca veikaliņā ar tādu izteiksmi, it kā visapkārt tiem uzglūnētu lamatas. Pat bērni, kas savā nevainībā atkārtoja vecāku pēdējos norādījumus un rūpīgi pārskaitīja izdoto atlikumu no sešiem pensiem, neslēpti pauda, ka tiem pieteikts turēt acis vaļā. Un tur nebija vainojams Makhevins, bet tā slava, ko Lembulendas baltie pavēlnieki bija pamanījušies izpelnīties pēdējo desmit gadu laikā.
Šīs ne visai tīkamās attiecības starp abām rasēm bija viens no Frenta pirmajiem un ilgstošākajiem iespaidiem, taču sākumā viņu vēl vairāk pārsteidza un mulsināja tiešā saskare ar lembu ļaudīm. Tāds daudzums puskailu vīriešu un sieviešu ar gludu ādu silti brūnā tonī, baltiem zobiem, lielākoties gracioziem augumiem, lepnu stāju un nepiespiestu izturēšanos nevarēja atstāt cilvēku gluži vienaldzīgu, it īpaši tad, ja viņš ir jauns un viegli ietekmējams, turklāt vēl nav radis pie šādām ainām.
— Par viņu smaku nebēdājiet, — teica Makhevins. — Drīz pieradīsiet.
Smaku? Baltie allaž mēdza sacīt, ka no tumšādainajiem nākot nelāga smaka. Taču šeit, Madurnbi, kaut gan laiks bija karsts un gandrīz bez vēja un nelielais veikaliņš arvien iezemiešu pārpilns, to smaka Frentam nemaz nelikās pretīga, varbūt vienīgi neierasta; tā reibināja Frentu kā pašas dzīves aromāts, nesdama sevī neiepazītu prieku satraucošo priekšnojautu. Brīvē un svaigā gaisā dzīvojošu ļaužu veselīgā miesas smarža varēja likties nepatīkama tikai cilvēkam ar slimiem nerviem. Puskailie vai pavisam kailie lembu ķermeņi bija allaž atklāti saules, gaisa un ūdens iedarbībai, turklāt šie cilvēki bija tādi paši veģetārieši kā to govis un aitas. Tiesa, dažas vecenes mēdza ziest sev virsū vairākas kārtas okera un tauku, lai mīkstinātu ādu, taču to atsvēra viņu dabiskums; viņas bieži uzjautrināja Frentu ar saviem paradumiem un runas veidu. Madurnbi daudz nepatīkamāka bija cita smaka — jauktie izgarojumi no slikti rafinētā cukura un smites, kas Osa- kas un Mančestras katliņiem piešķīra maldinoši blīvu izskatu.
Seit, piekalnē, gadalaiku maiņa bija mazāk jūtama nekā Lembu- lendas kalnu apvidū, un dzīve Madurnbi ritēja sen noteiktā un nemainīgā gaitā, piesātināta līdz pēdējai iespējai.^ Darbs sākās pussešos vai sešos no rīta; nogurums bieži notrulināja domas, un gurdās acis lāgā nepaspēja pievērsties pulkstenim vai kalendāra lapai, kad tās jau atkal aizdarīja miegs. Reizēm Frentam zuda jebkāda secīgu notikumu izjūta, reizēm viņam šķita, ka laiks gandrīz vai iet atpakaj. Reizēm viņš piepeši ar pārsteigumu apjauta, cik daudz nedēļu vai mēnešu aizskrējis kopš tā vai cita nenozīmīga notikuma. Taču viņš nesūdzējās, darbs viņu saistīja un varbūt ne tik daudz pats darbs, cik iespēja ar tā palīdzību iepazīt dažādas cilvēka dabas šķautnes.
Veikaliņā bija arī tādas preces, ko Frents nespēja pārdot bez smaida. Dažkārt pie viņa ienāca kāds no jaunajiem lembu puišiem un klusinātā balsi noprasīja: <rAmafuta wemvubu akona na?» — kas nozīmēja: «Vai jums ir nīlzirga tauki?» Tad Frents gāja pie nelielās vitrīnas, kur glabājās zāles, un paņēma pudelīti ar etiķeti, ko greznoja uzraksts lembu valodā, bet zemāk ļoti sīkiem burtiņiem paskaidrojums: «Pedersona dabiskie nīlzirga tauki». Sis zāles, kas no izskata atgādināja visparastāko smēri, fasēja kāds norvēģu aptiekārs Dansportā, un pudelīte maksāja vienu šiliņu. Tās lietoja kā iemīlināmās zāles, un tās ļāva aptiekāram skolot dēlu Oslo garīgajā seminārā.
Un tomēr veikaliņā starp visām citām precēm bija viena, ko misis Makhevina nevēlējās ne pirkt, ne pārdot. Si apvidus vīriešu kārtas personām bija paraža nēsāt īpašu šauru gurnu apsēju, kas pīts no savvaļas banānu lapām. Madurnbi šo tualetes piederumu visdažādākajos veidos un lielumos darināja un par vairumtirdzniecības cenām Makhevinam pārdeva kāds vecs iezemiešu klaidonis. Viņš ieradās tirgotavā, kad tur nebija neviena pircēja, — pusdienlaika tveicē, tūlīt pēc veikaliņa slēgšanas, agrā rītausmā vai mēness lēktā. Ja viņš sastapa Makhevinu vienu, darījums tika nokārtots ātri. Ja gadījās pirmo sastapt misis Makhevinu, viņš parasti novicināja savu «delikāto preču» saini viņai gar pašu degunu, ar brīvo roku pamādams sveicienu, un izplūda pārspīlētās, gandrīz vai ironiskās laipnībās un pēc tam sāka skaļi lielīt savu preci. Tas misis Makhevinu satracināja vairāk par visu, un iezemietis to lieliski zināja. Viņa ikreiz skarbi pavēlēja viņam gaidīt viru.
Bet, ja viņam gadījās sastapt Frentu, viņš vienmēr ar patiesu laipnību atkārtoja: «Sa ubona, umtwana ka Ķwini 1Victolil» — kas nozīmēja: «Sveicinu tevi, karalienes Viktorijas dēls!» Vēlāk šis sveiciens saīsinājās līdz «karalienes Viktorijas dēlam» un beidzot palika tikai «dēls». Pirmo reizi saticis Frentu, viņš teica; «A, es redzu, jūs esat īsts anglis no aizjūras!» — un, tā kā Anglija viņam saistījās pirmām kārtām ar karalienes Viktorijas vārdu, šis glaimojošais tituls bija viegli saprotams. Frents viņam parasti iedāvāja vairākas lielas tabakas lapas, un vecais ikreiz par atbildi sacīja, ka būri esot «slikti», daļēji izteikdams savas patiesās domas, daļēji, lai netieši paglaimotu Frentam, bet, tā kā Frentam ar holandiešiem nebija nekādu darīšanu, večuka glaimi lāgā nesniedza mērķi.
— Kā jūs varat pieļaut, ka šis melnais, netīrais cūka sauc jūs par dēlu? — iesaucās Makhevins, reiz izdzirdis viņu sarunu.
— Kāpēc gan ne? Viņš taču ir tik vecs, ka varētu būt pat mans vectēvs, — iebilda Frents.
Sāds viedoklis Frentam likās tik nenormāls, ka viņam paspruka īss, netīkams smējiens.