— Bet viņš nemaz nerunā rupjības, — atbildēja Frents. — Viņš tikai grib izrādīt savu labvēlību.
Makhevins kaut ko aizkaitināts norūca, un saruna ar to beidzās. Varēja tikai pabrīnīties, cik šis tirgonis pilns aizspriedumu. Kad bija runa par iezemiešiem, viņš allaž mīlēja izteikt, vispārinājumus, kas nebūt neatbilda īstenībai, piemēram, ka tie esot izcili nepateicīgi (it kā tiem būtu par ko pateikties!). Likās, šo cilvēku pārņēmusi uzmācīga doma, ka ikviens tumšādainais gatavs uz visu, lai tikai gūtu virsroku pār balto. Un, ja kādreiz iezemietis laipni uzrunāja viņu angļu valodā, Makhevins tā aizsvilās dusmās, ka pilnīgi zaudēja savaldīšanos, šādā rīcībā saskatīdams nekaunīgu mājienu par rasu vienlīdzības iespēju.
Makhevini brīnījās par Frenta panākumiem, taču, kaut gan viņi priecājās par iezemiešu labvēlību pret jaunekli, jo tā sekmēja tirgošanos, viņus mazliet ērcināja tas» ka svešinieks, turklāt vēl rooinek\ pieveicis viņus pašu spēlē. Kas notiek Frenta dvēselē, viņi oezināja un negribēja zināt. Viņi nezināja un negribēja zināt, ka, par spīti darbam un nogurumam, jaunekli lāgiem māc mokoša vientulības apziņa, dzeļošas alkas izbaudīt dzīvesprieku. Frenta jaunība, vietējais klimats un satraucošais apkārtējās dabas diženums saasināja šīs alkas, bet apmierināt tās neļāva nepārvarami apstākļi — vismaz Frentam pašam tā likās, Ieguvis iezemiešu labvēlību, viņš to vērtēja pārāk augstu, lai pakļautu riskam, turklāt sirds dziļumos, par spīti Makheviniern, bet varbūt tieši patei-
' Izkropļots «red neck» (angl.) — «sarkanais kakls», iesauka, ko holandieši devuši angļiem.
coties viņiem, Frents joprojām nebija atbrīvojies no tā titāniskā rēga, ko sauc par «baltā cilvēka prestižu». Tādas, lūk, bija sekas kādreizējā klases vecākā amatam angļu privātskolā.
5
Agri vai vēlu Frenta uzmanībai bija neizbēgami jāpievēršas vienam no visa lielā pūļa, ar ko nedēļas gaitā nācās sastapties. Reiz gurdā pēcpusdienas stundā, kad viņš dīki stāvēja aiz letes un telpā atradās vēl tikai divas sievietes un bērns, veikaliņā mazliet nedroši ienāca jauna iezemiete un apstājās pie durvīm, neuzdrīkstēdamās sākt runāt. Frents lāgā nevarēja viņu saredzēt, jo viņa stāvēja pret gaismu; viņš apvaicājās, ko pircēja vēloties, un viņa nopirka kādu sīkumu.
— Vai tu mani atceries? — pēkšņi meitene klusi pavaicāja, nopietni raudzīdamās viņā.
Frents jutās pārsteigts. Viņš neatcerējās, ka būtu meiteni agrāk redzējis, taču, negribēdams viņu apvainot, mazliet zobgalīgi teica:
— Ja es kaut reizi kādu esmu redzējis, es viņu nekad neaizmirstu.
— Ak tā? — viņa izsaucās un skanīgi iesmējās.
Viņu pārsteidza Frenta atjautīgā atbilde — kā visiem lembu ļaudīm, viņai piemita humora izjūta — un uzjautrināja viņa «baltā» izruna; turklāt viņa priecājās, ka jauneklis tik brīvi sarunājas ar viņu. Taču tūdaļ pat meitene sakautrējās un nolaida acis tai nesalīdzināmajā jaunas sievietes burvībā, kādu iemanto tikai tās, kam kautrība ir dabiski piemītoša īpašība, nevis koķetērijas viltība. Viņas sejai pārslīdēja skumju ēna, jo viņa tūlīt saprata, ka Frents neatceras, un kurai meitenei gan patīk, ka jauns cilvēks viņu aizmirst? Pagājusi dažus soļus, viņa apstājās iepretī atvērtajām durvīm, un izkliedētā gaisma, ko atstaroja saules pielietā kalna galotne, ieskāva viņu no galvas līdz kājām. Meitenes mati, galvvidū savīti apaļā mezglā, bija iekrāsoti ar sarkano okeru un sasprausti ar garu, smalki izgrebtu kaula matadatu; meitenei bija ļoti maz rotaslietu — tikai kaklarota no sīkām un plakanām gaišzilām krellītēm un dažas šauras rokassprādzes no sudraba un vara stieplītēm. Viņas augumu ieskāva tumšsarkanas drānas gabals, kas stingri apņēma vingrās, jaunavīgās krūtis un bija nostiprināts zem padusēm; taisnās, klasiskās līnijās audums krita lejup gandrīz līdz pēdām, bet sānos mazliet pavērās, atsegdams liganos gurnus. Kopš bērnudienām radusi uz galvas nēsāt smagumus, meitene turēja augumu ļoti taisni, viņa bija smuidra, un sievišķīgās grācijas apziņa piešķīra katrai viņas kustībai ne- mākslotības burvību, ko prasmīgi izcēla sievišķības māksla. Par savu dižciltīgo ārieni viņa, iespējams, varēja pateikties kādiem tāliem arābu senčiem, jo viņas vaibsti, kaut gan neapšaubāmi nēģeriski, tomēr nelikās gluži tipiski. Viņai bija ērgļa deguns, gan ar paplatām nāsīm, neparasti gaiša āda un nenoliedzami smalka vaigu un pieres līnija. Mutes izliekums liecināja par maigu dabu, acis dzirkstīja, bet rēta uz vaiga tikai izcēla viņas skaistumu.
— Vai tu reti nāc šurp? — pajautāja Frents, atbalstījies ar elkoņiem uz letes, jo negribēja, lai viņu sarunu kāds dzirdētu, kā arī tāpēc, ka piepeši sajuta kājās dīvainu gurdumu. Viņu pārņēma neparasts biklums, viņš jutās nedrošs un tik satraukts, ka sirds krūtīs sāka dobji dauzīties.
— Jā, — meitene atbildēja, vairīdamās viņa skatiena. — Es tālu dzīvoju.
— Kur?
— Tur, lejā… ielejā, — viņa teica, pastiepusi smalko roku un domīgi raudzīdamās ārā pa durvīm. Frents ievēroja, cik viņai gaišas delnas. — Pie upes.
— Tas nemaz nav tik tālu.
— Tātad tu tur esi bijis? — viņa jautāja. — Tu pazīsti to vietu?
— Nē, man tikai liekas, ka tas nav ļoti tālu.
— Kalns ir augsts un stāvs.
Frentam atmiņā pēkšņi uzzibēja divas rindas no dzejoļaj
«Vai ceļš arvienu tik kalnup ved?
Jā gan, un līdz pašai smailei.»
— Es nezinu tavu vārdu, — viņš teica.
Meitene uzmeta viņam ātru skatienu, un viņai izlauzās pārsteiguma izsauciens.
— Kas tad nu?
— Kāpēc tev jāzina mans vārds? — viņa satraukti jautāja, jo lembu ļaudīm cilvēka vārds ir visu burvestību pamatā.
— Tāpat vien pajautāju. Man gribas zināt, kā tevi sauc.
— Mani sauc Serafīna, — viņa teica ar kautru un vienlaikus koķetu izteiksmi.
— Kā?!
— Serafīna.
— No kurienes tev tāds vārds? Lembu tādu vārdu nav. Tevi taču nav kristījuši?
Meitene sāka sirsnīgi smieties, it kā jau doma vien, ka viņa varētu būt kristiete, viņai liktos pavisam aplama,.. Patiesību sakot, tā jau ari bija.
— Nē, — viņa teica. — Tā mani nosauca misionārs, kad es biju maziņa. Viņš uzšļakstīja man burvju ūdeni un teica, ka Kristus man dodot šo vārdu.
Šoreiz bija Frenta kārta pasmieties.
— Kristus to labi izdomāja, — viņš teica. — Bet tavā ģimenē taču nav kristiešu, vai ne?
— Nē. Es jau tev teicu, kā tas notika. Viņš atkal iesmējās.
— Bet manu vārdu tu gan laikam nezini?
— Zinu, — viņa iebilda un izrunāja: — Frents. Abi iesmējās. Tajā brīdī veikaliņā trokšņodami ienāca vairāki pircēji, un
Frentam vajadzēja tos apkalpot. Negaidot saņēmis dūšu, viņš
teica:
— Uz redzēšanos, staigā laimīga! Un, lūdzu, atnāc'atkal! Man patīk ar tevi parunāt.
Viņš neparko nebūtu uzdrīkstējies tik tieši izpaust savas jūtas angliski, taču lembu valodā tas bija kaut kā vienkāršāk. Turklāt viņš nekad agrāk nebija izjutis tādu satraukumu.
— Uz redzēšanos, — viņa smaidīdama atbildēja, — paliec laimīgs!
Viņa pagriezās pret durvīm, izskatīdamās pēc senlaicīgā frizē attēlotas jaunavas, kas māj atvadu sveicienu dzīvei. Bet Frents… Frentam trīcēja rokas un sirdi pildīja mutuļojošs prieks.
viss taču tūdaļ kļūs zināms. Un kā mēs varēsim viens ar otru tikties — vai paslepus mežā? Un vai man ir tiesības paņemt šo melno meiteni? Es taču nevaru pats savā priekšā izlikties, ka mīlu viņu? Man taču gribas tikai viņu iegūt, skūpstīt, apskaut, glāstīt… Viņš neatrada atbildes uz saviem jautājumiem, bet jau tas, ka viņš tos sev uzdeva, bija visai zīmīgi. Viņa vientulība un sarežģītais stāvoklis, kādā viņš bija nokļuvis, bija iemācījuši viņam to, pret ko tika vērsta visa viņa audzināšana, — iedziļināšanos sevī, pašanalīzi. Apstākļi lika Hamletam jautāt.
No visām mocībām, kādas liktenis izdomājis saviem bērniem, tikai nedaudzas var stāties līdzās miesas un gara grūtajiem pārbaudījumiem, kam pakļauts jauns, ar jutīgu dabu apveltīts cilvēks, kas spiests nomākt savas vēlmes, kas neļaujas afrikāņu zemes saldi kairajam vilinājumam, bet cenšas to apvārdot, palīgā piesaukdams angļu privātskolas garu. Tur, kur vajadzētu droši rīkoties, viņš kļuva neizlēmīgs, šaubījās, mocījās sirdsapziņas pārmetumos, nemaz jau nerunājot par mīlētāju parastajām bailēm. Frentam nebija kur griezties pēc padoma, līdzās nebija neviena, kas pateiktu vārdus, ko viņam tik ļoti vajadzēja: «Nebīsties, ņem šo sievieti! Tevi gaida bauda un viņu tāpat. Un abi jūs kļūsiet mazliet gudrāki un varbūt pat laimīgāki. Tu pret viņu būsi labs, jo tāds ir tavs raksturs. Un tev nedraud briesmas «pāriezemoties», tu neesi no tiem cilvēkiem, ar ko tas var notikt. Un, runājot par Makheviniem, vai tiešām tu domā, ka viņiem rūp tavas sirdslietas? Viņi pat nedomās iejaukties, kamēr vien tu viņiem pelni naudu. Esi vīrietis! Carpe diem/'» Un tā tālāk. Bet, tā kā Frentam nebija šāda padomdevēja, viņš turpināja mocīties šaubās.
Katru rītu viņš pamodās ar domu par Serafinu. Dienas ritēja cita aiz citas, bet Serafīna nerādījās. Pa to laiku Āfrika atklāja viņam visu savu diženumu un visu savu cietsirdību. Viens gadalaiks bez cīņas deva vietu nākamajam. Lūk, beigušies lieti, lūk, paērkšķa zaros parādījušies pumpuri, un tu jūti, nemaldīgi jūti, ka iestājies pavasaris — dvēseles nemiera laiks. Skurbas sulas ritēja koku stumbros, zālē un cilvēku sirdīs. Madurnbi mimozas ietinās kuplā pavasarīgas krāsas mākonī, kas, vieglai vēsmai uzpūšot, līgojās uz dzidri zilā rīta debess fona. Kokos vija ligzdas melni spīdošie tukani ar sarkaniem knābjiem; strauji krizdami lejup un atkal paceldamies augšup starp zariem, viņi sauca cits citu maigām un aicinošām klaigām. Zem koraļļkoka zaigojošā parādē pulcējās jāņtārpiņi; cekulainās badadzeguzes kanēļa krāsā iezīmēja neparastu rakstu rītausmas zaļganajā plīvurā; ilgajās pēcpusdienu tveices stundās bariņš gārņu, cienīgi un īdzīgi kā
k » I ver mirklil (tat.) senatori, soļoja pa zāļaino augstieni, rūpīgi meklēdami čūskas un nonāvēdami tās ar vienu knābja cirtienu; lietuslāses grabēdamas ritēja pa milzīgajām, sarkani dzīslotajām lapām; un skaidrajās, rāmajās, vēl īsajās dienās, kad tālumā skanēja kāda vientuļa balss un gaisā dvašoja degošu smaržīgo zāļu aromāts, visa šī vide — gan dzidrā gaisma, gan dziedāšana, gan smarža — satrauca nervus un radīja neizsakāmi smeldzīgu un tīksmu jutoņu.
Frents vairs nespēja brīvās stundas nosēdēt mājās; taču arī pastaigās pa apkārtni, kas tagad kļuva viņa paradums, viņš joprojām palika cietumnieks. Viscaur sasaistīts šaubu važām, garīga nespēka mocīts, viņš klīda pa brīnišķo pasauli, tik ļoti no tās norobežots, it kā tiešām atrastos ieslēgts tērauda būrī uz riteņiem. Viņa satrauktais skatiens maldījās pa apkārtējo dabu,, taču mieru viņš tajā neatrada un iespējams, ka ļautos vēl dziļākām skumjām, ja nesekotu daži neparasti atgadījumi.