— Ak, mister Frent, tā čūska jūsu istabā… tā mani pārbiedēja līdz nāvei, kad es no rīta iegāju pie jums.
— Skaista, vai nav tiesa? Es ceru, ka jums nav iebildumu, ka es pakāru to savā istabā?
— Man jau iebildumu nav, tikai es pati gan nekad neliktu
kaut ko tādu virs savas gultas. Čūskas es neciešu vairāk par visu ' pasaulē — vienalga, dzīvas vai nedzīvas.
Tuvojās ziemsvētki, un Makhevini paziņoja Frentam, ka, viņuprāt, tam derētu izklaidēties un viņi paņemšot to sev līdzi uz pilsētu. Māju un veikaliņu uz trim dienām aizslēgšot, un apmetnes kalpotāju uzraudzībā nekas nenotikšot. Laulātie bija bezgala pārsteigti, kad Frents atteicās — ne tādēj, lai paliktu apsargāt viņu īpašumu, bet tāpēc, ka tuvējā pilsēta, ar kuru viņš caurbraucot jau bija iepazinies, ne ar ko viņu nesaistīja. Turklāt Frentam bija citi plāni. Viņš nejuta ne mazāko vēlēšanos iet uz sporta spēlēm vai dejām, kur liekuļotas labvēlības un banālas jautrības gaisotnē baltie iedzīvotāji reizi gadā centās uz brīdi aizmirst «baltā cilvēka misiju». Makhevini nosprieda, ka Frents gluži vienkārši nav pie pilna prāta.
— Bet kur tad jūs te liksities? — viņi vaicāja.
— Es lieliski pavadīšu laiku, — Frents atbildēja.
Viņi juta, ka ar jaunekli kaut kas nav kārtībā.
— «Pāriezemojies» esat, vai? Kas jums noticis? — iesaucās Makhevins. — Ziniet, jums tiešām vajadzīga pārmaiņa.
Frents vienmēr bija labi paveicis savu darbu, un; tā kā viņš izturējās neatkarīgi, Makhevini viņu cienīja un pat drusku baidījās no viņa. Arī šoreiz viņi neielaidās ar jaunekli strīdā, tikai mazliet sačukstējās savā starpā. Un tā ziemsvētku priekšvakarā tīri nomazgātais fords sprauslādams izkustējās no vietas un nozuda skatienam, atstādams aiz sevis smirdoņu un zilus dūmu mutuļus. Bet drīz vien izklīda arī tie. Makhevini bija projām, un Frents atviegloti uzelpoja. Cik patīkami uz brīdi aizmirst šīs apnikušās, spalgās balsis, šīs sejas — vienu īgnu un sarkanu, otru dzeiteni pelēku kā mīkla, sejas, ko viņš vairs nespēja uzlūkot bez aizkaitinājuma! Cik patīkami, ka radusies iespēja redzēt un dzirdēt visu, kas notiek apkārti Atšķirībā no balto vairākuma Frentam nebija ne bises, ne stipra dzeramā. Viņš nejuta pēc tiem vajadzības. Pirmo reizi viņš pavadīs ziemsvētkus vienatnē. Nebūs ne dāvanu apmaiņas, ne pieēšanās, ne mākslotas jautrības, ne augstprātīgu radinieku. Šoreiz viņa laiks pieder viņam pašam.
veikaliņu pēc jaunas paciņas. Telpās, kas svētku dēļ bija cieši aizdarītas un aizslēgtas, valdīja nepanesams karstums. Bija skaidrs rīts, ! un saule, nokveldējusi skārda jumtu, vērta iekštelpas līdzīgas krāsnij. Frents sameklēja cigaretes un, ārā iedams, aplaida skatienu vietai, kur aizritēja viņa dienas. Viscaur nodrebējis, viņš aizslēdza aiz sevis durvis. Tīksminādamies par cigareti, par sauli, par ēnu, par iespēju neredzēt viņu sejas, nedzirdēt viņu balsis, Frents devās projām pa taku, kas veda uz mežu cauri nolaistam dārzam, kas savulaik bija iekopts pirmās apmetnes vietā. Tur joprojām varēja redzēt agrākos mājas pamatus, taču pats dārzs bija pārvērties par īstiem džungļiem. Spēcīgākās kultūras tomēr bija izdzīvojušas, un dažas no tām vēl aizvien pretojās meža ienācējiem, kas tiecās tās pārmākt. Savvaļas kadiķu un bar- belāju audzes pacēlās kā draudīga siena, kam cauri tikt nebija iespējams: iezemieši uzskatīja, ka tur mītot ļauni gari. Cūskābe- les, šie negantie koki, kam ik dzinums ir ērkšķis, ik auglis — kroplīgs sīpols, pilns sausu, indīgu putekšņu, stiepa savus zarus pāri sadrupušajām mūra atliekām. Nevaldāmi saaugušās mimozas spēcīgām saknēm šķēla zemi tur, kur reiz stiepās taciņa, un ar katru vasaru, ar katru mēnesi augstāk pret debesīm izslēja gludos stumbrus un pūkainās lapotnes. Kāda vientuļa, vēl šeit saglabājusies juka stiepa vienīgo atvasi, cieši nosētu baltiem zvaniņiem, kas šūpojās kalnu vējā, it kā būtu no papīra. Jujubas stīgas, ko šur un tur rotāja lipīgi, sarkani ziediņi, un pasifloras karājās visneiedomājamākās vietās — zālē vai augstu gaisā kadiķu pudurī, līdzās ovālai, robotai granadillai, no kuras to drīz vairs nevarēs atšķirt.
Izgājis cauri dārzam, Frents pa taciņu devās uz mežu. Ar grūtībām spraukdamies cauri jaunajām saaudzēm, šķirdams liānas, saraudams zirnekļu tīklus, kas bija tik biezi, ka varēja dzirdēt, kā tie plīst, līdz potītēm stigdams trūdošajās lapās, ērkšķu saskrambāts, viņš nokļuva līdz izcirtumam, kur mēdza kavēties arī agrāk, savos skumju brīžos. Izcirtumam pa vidu tecēja pasekls. dzidrs strautiņš ar smilšotu dibenu; milzīgi koki slēpa to no karstās saules.
Seit, tāpat kā agrāk, Frents nometās pie zemes, atdodamies koku, ūdens un miera valstībai. Viņš gulēja uz muguras un, plakstus pievēris, raudzījās koku galotnēs, vērodams krītošās lapas, ieklausīdamies putnu saucienos, ūdens burbuļošanā, kukaiņu dūkoņā. Viņa roka atdusējās uz caurspīdīgām, izkaltušām lapām, virs galvas epifītu orhidejas pleta savas iezaļganās rīkles pār vecvecu satrupējušu resnu zaru, ko bija izvēlējušās sev par balstu, un laiku pa laikam vējš uzvēdīja tikko jaušamu, acij neredzamu jasmīnu vai lauru smaržu. Dziļā paēnā ziedēja klīvijas, kas dzīvoja un mira klusībā, slēpdamās no skatieniem un padodamās savam liktenim. Nezin no kurienes uzradās kolibri putniņš, kas, medu meklēdams, laidelējās virs katra atplaukuša zieda, spārnus kā tauriņš plivinādams un zaigodams gluži kā dārgakmens, un zibenīgi iecirta ziedkausā aso, izliekto knābi. Dabā viss pakļauts nepieciešamības likumam — šis akmens guļ uz tā tur, tāpēc ka viņam tur jāguļ; kokveida papardes lapas atritina savas sprogas pie samtainā stumbra; jebkura dzimšana un bojāeja ir neizbēgamas un ne no viena gribas neatkarīgas. Dabai piemīt savdabīga pretrunu harmonija, un varbūt tieši tā arī noveda Frentu pie lēmuma, kas jau sen būtu nobriedis, ja puisis nebūtu tik vientuļš. Frents gluži kā pamodās no ilga miega. Viņš sāks rīkoties, drosmīgi rīkoties. Metīs pie malas piesardzību, apdomību, šaubas, vilcināšanos, aizmirsīs Makhevinus, tirgošanos, savu nākotni, nebēdās par tenkām, sekām, labo slavu. Viņš salauzīs sava cietuma restes. Jau šodien pat viņš nokāps ielejā un paviesosies pie Sera- fīnas. Viņš spēlēs atklātu spēli, neko neslēps. Viņš jau pierādījis darbos, ka ir «baltais cilvēks», viņš būs drosmīgs un pierādīs to arī mīlestībā.
Tāds bija Frenta lēmums, taču izrādījās, ka īstenot to nav tik vienkārši. Frents izgāja no mājas drīz pēc pusdienlaika, paņēmis līdzi fotoaparātu un nūju gadījumam, ja ceļā sastaptu čūskas. Viņš gāja ātri, piemirsis tveici, tomēr tā drīz atgādināja par sevi. Sākumā viņa ceļš veda pa pauguraino plakankalni, kas maz atšķīrās no Madumbi apkaimes. Taču apmēram pēc stundas Frents nonāca pie kraujas nogāzes («Kalns ir augsts un stāvs,» bija teikusi Serafīna.) un sāka iet lejup pa taciņu, kas vijās starp akmeņiem un paērkšķu puduriem. Sī taciņa izveda viņu nelielā laukumiņā, un Frenta priekšā piepeši atklājās nepārredzama ainava: tieši zem viņa stiepās Umgazi upes ieleja, kur dzīvoja Serafīna. Viņš apsēdās pupu koka ēnā atpūsties un patīksmināties par skaisto skatu.
Kāds nāca pa taciņu augšup. Tas bija iezemiešu jauneklis. Tipisks lembu: gandrīz kails, ja neskaita zvērādas gurnu apsēju un kreļļu rotājumus, stalts, vingrs un spēcīgs. Viņš gāja platiem soļiem, jautri dziedādams, viņa augums spīdēja no sviedriem un eļļas, katrā kustībā jautās iekšēja pašcieņa. Vienā rokā viņš turēja nelielu vairogu, nūju un bozi, otrā — milzīgu, melnu lietussargu, zem kura slēpās no saules. Kad jauneklis ieraudzīja Frentu, viņa sejā atspoguļojās pārsteigums, taču viņš sveicināja angli ar plašu, draudzīgu žestu. Frents bija redzējis viņu jau agrāk un sirsnīgi atsaucās sveicienam.
— Ko tu te dari? — jauneklis vaicāja. — Vai tev ir svētki?
— Jā, — atbildēja Frents. — Man ir svētki.
— Kāpēc tu neesi uz zirga?
— Man nav zirga.
— Bet baltie nestaigā kājām.
— Man patīk staigāt kājām.
Iezemietis likās pārsteigts.
— Vai tas ir fotoaparāts? — viņš jautāja.
— Jā.
— Vai tu nofotografēsi mani?
— Labi. Ej nostājies, lūk, turi Tikai aizver lietussargu!
— Vai aizvērt lietussargu?
Stāvēdams zem pupu koka, kam zemi visapkārt klāja pavērušās pākstis ar nelielām, melni sarkanām pupām, Frents nofotografēja iezemieti; tas smaidīja, un āda tam laistījās saulē.
— Vai tu mani pazīsti? — noprasīja jauneklis,
— Jā, — atteica Frents.
— Vai tu Serafīnu pazīsti?
Frents nodrebēja.
— Jā, — vfņš teica, nespēdams noslēpt pārsteigumu.
— Viņa ir mana māsa.
— Kā? Vai tu esi Serafīnas brālis?
— Jā.
— Skat, kā!
— Tu patīc Serafīnai, — teica viņas brālis.
«Bet vai viņš ir tās brālis?» Frentam uzzibēja doma. Iezemieši šādus jēdzienus lieto diezgan brīvi. Varbūt tas ir sāncensis, kas grib dabūt viņu pie malas? Frents atmeta šo pieļāvumu, jo jauneklis izturējās ļoti draudzīgi. «Tu patīc Serafīnai,» viņš bija teicis. Bet lembu valodā «patikt» un «mīlēt» apzīmē ar vienu vārdu. Varbūt viņš gribēja teikt: «Serafīna tevi mīl.»
— Man patīk Serafīna, — Frents sacīja.
— Tas ir slikti, — teica jauneklis. — Slikti, ja baltam vīrietim patik melna meitene.
Viņa balsī nebija ne nosodījuma, ne draudu, viņš nemēģināja paust nekādus augsti morālus uzskatus. Sacīdams šo, pēc viņa domām, vispārzināmo patiesību, jauneklis smaidīja.
— Kāpēc?
— Kā lai es zinu? Bet tā tas ir.
Frents gribēja pavaicāt: «Vai tu dusmotos, ja tava māsa apprecētu balto?» — bet viņš taču nedomāja meiteni precēt, un jautāt: «Vai tu dusmotos, ja tava māsa gulētu ar balto?» — šķita pārāk rupji. Tāpēc viņš atbildēja:
— Visi mēs esam cilvēki.
— Jā, visi esam cilvēki, tikai dažādi.
— Man patīk lembu cilvēki.
— Es zinu. Bet tu dzīvo Lembulendā, un tev tuvumā nav balto, ko mīlēt.