— Bet Makhevins un viņa sieva?
Serafīnas brālis (ja tas tiešām bija brālis) iesmējās.
— Nu, tos jau neviens nemīl, — viņš teica.
— Kā tevi sauc?
— Mani? Umilvana.
— Un kur tu dzīvo?
— Tur, lejā, — sacīja Umilvana, norādīdams uz ieleju.
Turpat zem viņu kājām, divkārt mezdama varenu loku, izlocījās platā, akmeņainā Umgazi upes gultne, kam tikai pašā vidū dzirkstīja šaura straumīte. Un uz neliela pakalna vienā no krasta ielokiem bija redzamas vairākas zāļu būdas, kas atgādināja kupolus, lopu aploks no paērkšķiem un vēl kādiem dzelkšņotiem krūmiem un kukurūzas, sorgo un batātu lauki. Tur atradās Serafīnas māja. Šķita, ka tas ir pats mierpilnākais stūrītis visā pasaulē.
— Vai tu pavadīsi mani līdz turienei? — vaicāja Frents.
— Pavadīt tevi? Ko tu tur darīsi?
— Gribu redzēt tavu māju. Gribu redzēt Serafinu.
— Serafīnas tur nav.
— Nav? Kur tad viņa ir?
— Viņa kopā ar māti un tēvu uz dažām dienām aizgāja uz kalniem, lai apciemotu mūsu radiniekus. Mājās palika tikai vecene ar bērniem.
— Ak tā? — pārjautāja Frents un apklusa. — Ļoti žēl, — viņš pēc brīža piebilda. — Es gribēju satikt Serafinu.
Un piepeši viss apkārtējais atvirzījās kaut kur tālumā. Dabas ainava šķita kā no sapņu pasaules. Serafīna (vai tas patiesi bija viņas vārds?) likās tikai iedomu tēls, bet viņas radinieki gluži nereālas būtnes. Un pat draudzīgi smaidošais Umilvana pēkšņi šķita svešs un nepieejams.
— Jā, man ļoti žēl, — apdzisušā balsī atkārtoja Frents. — Bet man tomēr gribētos kaut kad jūs apciemot un nofotografēt Serafinu … un visu jūsu ģimeni.
Umilvana uzņēma šo priekšlikumu mazliet aizdomīgi, tomēr sacīja, ka viņi priecāšoties Frentu redzēt.
— Vai tu vari izpildīt manu lūgumu? — vaicāja Frents. — Paziņo man, kad Serafīna atgriezīsies. Pasaki Serafīnai, ka es gribu viņu redzēt. Pasaki, ka es atkal gribu viņu redzēt.
— All rightt — Umilvana ļoti laipni atbildēja angliski. Ar to viņa angļu vārdu krājums bija gandrīz izsmelts.
— Umilvana, tu esi mans draugs.
— All rlght! Vai tu iedosi man cigareti?
Frents pasmaidīja un atdeva viņam visas, kas bija līdzi. Umilvana izplūda pateicības apliecinājumos.
Varēja redzēt, kā pie Serafīnas mājas rotaļājas bērni. Tie izskatījās tik sīki kā skudriņas. Tālie kalni šķita bezgala zili un nepieejami; vieglas mākoņu ēnas rotāja to galotnes. Frentam atlika vienīgi doties atpakaļ uz Madurnbi.
9
Frents atgriezās mājās. Pēc divām dienām ieradās ari Makhe- vini, joprojām piktodamies uz Frentu, ka tas «kaut kādu untumu pēc» atteicies braukt viņiem līdzi; misis Makhevina turklāt vēl bija sākusi mocīties ar māgas traucējumiem. Un atkal dzīve iegāja parastajās sliedēs. Tomēr kaut kas bija mainījies. Frents tagad jutās daudz možāks. Viņš taču ne vien bija sācis rīkoties, ne vien redzējis Serafīnas māju un ieguvis viņas brāļa draudzību, bet turklāt vēl pavēstījis tam par savu mīlestību. Kad Serafīna atgriezīsies, viņš spers izšķirošo soli, kaut ari viņi abi ir «dažādi». Un, kaut gan Serafīnas ieilgusī prombūtne Frentu darīja nepacietīgu, viņš ik rītu modās ar cerību, ka šodien atnāks Umilvana un atnesīs vēsti par meiteni. Tomēr dienas ritēja cita aiz citas, bet Umilvana nerādījās. Frents jau prātoja, vai nesūtīt viņam ziņu, bet, tā kā to varēja tikai mutiski, viņš šo domu atmeta. Bet, kad viņš reiz sadūšojās un sāka interesēties par Umilvanu, lai uzzinātu, vai tas patiesi ir Serafīnas brālis, izrādījās, ka tie, ko viņš iztaujāja, nebija dzirdējuši ne par Umilvanu, ne par Serafīnu. Naktīs viņš gulēja, izmeties pilnīgi kails, sviedros mirkdams, mocīdamies ar domām par Serafīnu, atcerēdamies viņas kustības, viņas «skumjo skaistumu», saldo pieskārienu viņas augumam.
— Frentam vajadzēja braukt mums līdzi, — Makhevins sacīja sievai. — Viņam laiku pa laikam, nudien, izplūst žults.
— Tādā laikā jebkuram žults izplūdīs, — sieva atsaucās. — Es vienmēr esmu teikusi, ka janvāris ir pats nejaukākais mēnesis gadā. Viskaitīgākais laiks aknām. Bet man liekas, ka viņam nervi nav kārtībā, nevis aknas.
Nevarēja noliegt, ka janvāris Madurnbi vienmēr bija nepatīkams mēnesis, bet šogad tas likās sevišķi nelāgs. Jau daudzas nedēļas nebija lijis, un visa dzīvā daba mocījās slāpēs. Valdīja sauss, nomācošs karstums. Vēlāk no rītiem sāka lasīties kopā mākoņi, pusdienlaikā tie jau sedza visu debesi, paretam norūci- nāja pērkons, un reiz pat putekļainajās smiltīs nokrita pāris lāses gluži kā nelabā spļāviens no nesasniedzamiem augstumiem. Katrs rīts vēstīja negaisu, un Frents iztēlojās, kā smaržos lietus atveldzētā zeme, cik vēss kļūs gaiss, kā krēslas stundās parādīsies lidojošās skudras, taču katru vakaru mākoņi izklīda un lejup uz veidu1 nežēlīgi raudzījās tikai augstprātīgi mirdzošas zvaigznes vai nokveldēts mēness. No rīta Frents sev teica: «Umilvana atnāks šodien, bet varbūt atnāks pati Serafīna,» — taču vakaru viņš atkal sagaidīja vienatnē un mocījās, nekur nerazdams miera. Pat iezemieši kļuva savā starpā ķildīgi — sausums apdraudēja viņu sējumus. Gaiss šķita strāvojam elektrību, un nervi ikvienam bija ilgstošā sasprindzinājuma novārdzināti, saspringti kā stīgas, gaidot negaisu, kas joprojām kavējās.
Pat Makhevins sāka arvien biežāk skatīties debesīs uz lielajiem gubumākoņiem, kas dienā sapulcējās virs Madumbi. «Ja tuvākajās dienās nekas nemainīsies, būs slikti,» viņš arvien noteica.
Tā mēdz gaidīt zemestrīci, revolūciju, pastaro dienu. Baigi ir paredzēt neizbēgamo un nezināt, kad tas notiks. «Mums vajag tikai vienu lietusgāzi, un gaiss būs tīrs,» ik dienas atkārtoja misis Makhevina, un Frentam likās, ka viņš varētu to nosist. Sviedri straumītēm tecēja viņam pa muguru, pārkarsušās asinis iekvēlināja pārlieku satraukto iztēli, un viņš arvien sliktāk ēda un gulēja. Tirdzniecība gandrīz pamira, tagad vairs tikai retais spēja pieveikt stāvo kāpienu uz Madumbi, bet, kad veikaliņš bija tukšs, kļuva vēl grūtāk. Saule jau kopš rīta nokveldināja rievotā skārda jumtu, un telpā ne vien dienā, bet pat naktī valdīja neciešams karstums. Apmetni sasniedza valodas, ka no saules stariem, kas koncentrējušies tukšas pudeles fokusā, uzliesmojusi zāle un nodegušas vairākas būdas, ka pa vienu no Umgazi pietekām aizpeldējis augšup kāds jauns krokodilēns un tas atrasts mazāk nekā jūdzes attālumā no Madumbi — tāds gadījums nekad agrāk nebija dzirdēts, ka arestēta kāda iezemiete, kas dzemdējusi mazuli ar sešiem pirkstiem un tūlīt to nogalinājusi, uzskatīdama, ka šis kroplais radījums aizkavē lietu.
Kur ir Umilvana? Kur Serafīna? «Pagaidīšu līdz svētdienai,» Frents sev teica, «un, ja līdz tam neviens no viņiem neatnāks, es pats došos ar ieganstu, ka gribu viņus nofotografēt.» Taču līdz svētdienai gaidīt viņam nevajadzēja, jo laiks piepeši mainījās.
Dienvidāfrikas stepe.
Visgrūtākā bija mēneša četrpadsmitā diena.
— Nu, trakākas dienas vēl nav bijis, — pie vakariņu galda noteica misis Makhevina.
— To tu saki jau ceturto dienu pēc kārtas, — piebilda viņas vīrs.
Visas durvis un logi bija līdz galam vajā. Debesis līdz pat apvārsnim sedza mākoņi, viss šķita kā pamiris, tikai tauriņi, kas lidoja iekšā no dārza, sitās pret lampas papīra ietvaru un stikloto attēlu pie sienas vai ari krita zupā, un putekšņi no to spārniņiem sajaucās ar tauku plēvi. Lampa apgaismoja vīteņaugus uz terases un celiņu, bet tālāk valdīja visaptverošs klusums un smaga, tveicīga krēsla.
— Cstl Šķiet, ka pērkons? — iesaucās misis Makhevina.
— Tā tu saki katrās vakariņās, — atteica vīrs.
— Un tomēr tas ir pērkons, — viņa sacīja, pieliekusi galvu uz sāniem un atbīdīdama no auss noslīdējušu matu šķipsnu.
Jā, patiesi nodārdināja pērkons. Tagad to dzirdēja visi. Dobjš, ilgstošs pērkona grāviens.
— Tas ir kalnos, — teica Makhevins. — Nav labi, ja sākas tur. Ja patiesi būs negaiss, tas var aiziet garām… A, vai redzējāt zibeni? Jā, tas ir kalnos. Varu derēt, ka tur jau gāž kā ar spaiņiem. Nevaru ciest negaisu bez lietus. Tas ir daudz bīstamāks. Zibens var iespert kokā.
Frentam dobji un strauji sitās sirds, gluži kā jauzdama kādu nelaimi, kas skar personiski viņu, nevis dabas apstākļus kopumā. Viņš izgāja dārzā un apstājās, vērodams zibens rotaļu tālumā: šķita, ka šautras zib ne biežāk kā iepriekšējās naktīs. Tad viņš atgriezās mājā un mēģināja lasīt, citu aiz citas aizdedzināja vairākas cigaretes un pameta tās neizsmēķētas, klīda kā mēnessērdzīgs pa dārzu, lūkodamies tumsā, beidzot iegāja savā istabā un neizģērbies atlaidās gultā. Viņa dūres bija cieši sažņaugtas, nagi iecirtušies delnās. Viņš neko nejuta, vienīgi savus sirdspukstus. Viņš nedzirdēja Makhevinu un iezemiešu balsis un zaudēja jebkādu laika izjūtu. Viņš izslēdza gaismu un gulēja, sviedros mirkdams, kā cietumnieks, kas bez vainas ieslodzīts un notiesāts uz nezināmu laiku dzīvei cietumā, kam nebija restu un bultu.
Beidzot Frents piecēlās un piegāja pie loga. Atkal bija parādījies mēness. Gandrīz pilns tas mirdzēja augstu debesīs un izlēja gaismu pa visu apkaimi. Dienvidos virs meža drūzmējās lielas mākoņu grēdas, palaikam tām pārzibēja zibens strēle, kam sekoja klusināts pērkona rūciens. Šķita, ka nekustas ne lapiņa, taču drīz Frents sajuta, ka ceļas viegla vēsma un sadrebina attālo koku galotnes. Tad sašūpojās mimozas pie mājas, izstiepdamas zarus pretī mēnesim, un zālei pārskrēja trīsas, it kā to būtu noglāstījusi kāda neredzama roka. Vējš kļuva dzestrāks, mākoņi kāpa arvien augstāk, blīvēdamies cits pie cita, mēness ietinās caurspīdīgā peldošās miglas tīmeklī, arvien stiprāk dunēja pērkons, arvien biežāk uzliesmoja zibens. Mēness it kā pielija ar zaļganu gaismu, un, padebešiem kļūstot arvien smagākiem, mežs kā kontrastēdams vērtās vieglāks un dzidrāks; biezie krūmāji un milzīgo koku stumbri bija skaidri saskatāmi — sausi, zaigojoši un draudīgi; augšējos zaros jau palēnām sāka šalkt un drebēt lapas. Satrauktās gaidas, kas bija pārņēmušas zemi un debesis, un visas apkārtnes — pat māju un to ēnu — iekļaušanās tuvojošā negaisa grandiozajā simfonijā radīja tik piesātinātu ainu, ka grūti bija ticēt tās patiesīgumam.
Tagad pērkona grāvieni nemitīgi sekoja cits citam. Virs kalniem nepārtraukti plaiksnījās rūsa, it kā pāri šai zemes daļai būtu pacēlies uguns aizsegs, kas nemitīgi plandās, neredzamu spēku vadīts. Ap māju sāka gaudot vējš, raudams no kokiem lapas un sīkos zarus, netālu sagāzās dēļu kaudze. Mēness gandrīz pazuda tumšo mākoņu ielenkumā. Zibens strēles un trijžuburi, tēraudzili vai pelēksarkani, garāki un spožāki, nekā Frentam jebkad bija gadījies redzēt, cits ar citu mijoties, žilbinošiem uzplaiksnījumiem apgaismoja visu apkārtni. Pērkons dārdēja viņam gandrīz virs pašas galvas, negaisa mākoņu pulki virzījās arvien tuvāk kā atriebēju armija, māja nodrebēja, iedžinkstējās stikli. Frents pieskārās kvēlojošai pierei; asinis pulsēja viņam deniņos, sirds neganti dauzījās, pār seju un augumu lija sviedri; viņam likās, ka nupat, nupat plīsīs dzīslas. Pēkšņi viņš ieraudzīja baltu zirgu, kas nez kādi bija atrāvies no valga. Pavadu vilkdams, tas kā neprātīgs aulekšoja pa tuvējā pakalna nogāzi, krēpēm un astei plandoties vējā. Tas izskatījās kā pašas uguns radīta būtne, kad, galvu atmetis, vairīdamies no negaidītiem šķēršļiem, auļoja uz virsotni. Tur tas uz brīdi apstājās, mainīgo zibens uzliesmojumu apgaismots, drebēdams aiz šausmām un piepūles, un tad dižens un lielisks savā brīvajā skrējienā nozuda skatienam.
— Es ne mirkli vairs nevaru palikt mājā! — skaļi iesaucās Frents un, paķēris kabatas lukturīti, izsteidzās dārzā.
Pūta stiprs, spirgts vējš, taču zemē nenokrita neviena lietus- lāse. «Laikam Makhevinam bija taisnība … negaiss, šķiet, pagājis garām ..Viņš pats nesaprata, kāpēc paņēmis lukturīti, ja visapkārt nemitīgi kā plašs, liesmojošs tīkls plandās zibens šautras.
— Tas esat jūs, Frent?
Tas bija Makhevins, kas uzsauca viņam no mājas.
— Jā. Nevaru aizmigt. Drusku pastaigāšos. Seit ir daudz svaigāks gaiss.