Komēta nāk
Vasara ir tāda, kāda tā mēdz būt Mumintroļļu ielejā —silta un bagāta patīkamiem notikumiem. Mazais dzīvnieciņš Snifs ir atradis pats savu alu, — tas ir ļoti liels notikums. Bet vēlu naktī uznāk vētra…
Ja tu esi ļoti mazs, tad ir grūti aptvert, ka pasaules telpa ir ogļu melnumā un nekad nebeidzas un ka zeme ir viena sīka, izzūdoša dzīves dzirkstele.
Piepeši — tālu prom tumsā iespīdas sarkana acs, — tā kļūst jo dienas, jo lielāka.
Tā ir komēta, kas nāk aizvien tuvāk un tuvāk Muminielejai! Debesis ir sarkanas, un jūra ielien paslēpties savās visdziļākajās dzīlēs: ikviens ķipariņš sasaiņo savas mantiņas un bēg. Bet Susuriņš paņem savas mutes harmonikas un uzspēlē dziesmu par piedzīvojumiem, kuri nav diezin cik lieli, bet gaužām vienreizēji, un tā viņi dodas taisni iekšā briesmās. Nāc līdzi!
MUMINTROĻĻU BIBLIOTĒKĀ varēs izlasīt šādas grāmatas:
Neredzamais bērns
Komēta nāk
Tētis un jūra
Burvju cepure
Bīstamā vasara
Trollīša ziema
Mumintēta memuāri
Vēlu novembrī
Tūve Jānsone savas mākslinieces gaitas sākusi kā zīmētāja un gleznotāja, liekot trollīša Mumina tēlu paraksta vietā. Bet, par prieku visu vecumu lasītājiem, trollītis Mumins sāk dzīvot pats savu dzīvi un drīz vien par viņu iznāk vairākas grāmatas.
Trollītis Mumins, mazā Mija, Svilpaste un visi citi Muminielejas iemītnieki priecē un saista ikvienu. Un apbur to bērnu, kas mīt katrā no mums.
Tūve Jānsone
KOMĒTA nĀk
Izdevniecība "Dio Nordik" Rīgā 1993
Tove Jansson KOMETEN KOMMER
Gebers Helsingfors 1968
No zviedru valodas tulkojusi ELIJA KLIENE
Autores ilustrācijas
Šī grāmata izdota ar Ziemeļvalstu Kultūras Fonda atbalstu
Tajā pašā rītā, kad trollīša Mumina tēvs pabeidza celt tiltu pāri upei, mazais dzīvnieciņš Snifs izdarīja atklājumu. Viņš atrada pavisam jaunu ceļu. Ceļš ievijās tumšajā mežā, un Snifs ilgi stāvēja, vērodams ceļu.
«To es pastāstīšu trollītim Muminam,» viņš domāja. «Mums šis ceļš jāizpētī kopīgi, jo viens pats es neuzdrīkstos.» Un viņš nolika krustiem divus zarus, lai atrastu ceļu, un tad, cik žigli vien spēja, joza uz mājām.
Ieleja, kurā viņi dzīvoja, bija ļoti skaista. Tā bija pārpilna ar sīkiem, laimīgiem ķipariem un lieliem, zaļiem kokiem. Pļavām šķērsām pāri tecēja upe, tā meta līkumu ap Muminu zilo māju un izzuda aiz citiem laukumiem, kur rosījās citi sīki ķipari, un tie brīnījās, no kurienes upe tek.
«Dīvaina padarīšana ir ar ceļiem un upēm,» Snifs prātoja. «Tu redzi, ka tās aizvijas garām, un
tevi pārņem briesmīga vēlēšanās būt kaut kur citur. Sekot upei un noskatīties, kur tā beidzas . . .»
Kad Snifs pārnāca mājās, trollītis Mumins ņēmās, rīkodams šūpoles.
— Sveiks! — Snifs sacīja. — Es atradu kādu pavisam īpašu ceļu. Tas izskatās bīstams.
— Cik bīstams? — trollītis Mumins vaicāja.
— Es pat gribētu sacīt — briesmīgi bīstams, — mazais dzīvnieciņš nopietni atbildēja.
— Tad mums jāpaņem līdzi sviestmaizes, — trollītis Mumins noteica.
— Un pudele ar sulu. — Viņš piegāja pie virtuves loga un sacīja: — Paklau, māmiņ! Mēs šodien ēdīsim zaļumos.
— Ak šitā, — māmuļa atbildēja.
— Jauki gan!—Viņa ielika sviestmaizes grozā, kas stāvēja blakām uz virtuves galda. Pēc tam viņa paņēma riekšu konfekšu no kārbas un divus ābolus no citas kārbas, četras iepriekšējās dienas desiņas un pudeli, kurā
jau bija ielieta sula un kura atradās uz virtuves plaukta.
— Lieliski, — sacīja trollītis Mumins. — Pagaidām sveika! Mēs pārnāksim — nu tad, kad pārnāksim . . .
— Sveiki, sveiki! — māte atbildēja.
Trollītis Mumins un Snifs gāja cauri dārzam, pāri pļavām uz pakalnu pusi, līdz pat tumšajam mežam, kur viņi nekad nebija bijuši. Tur viņi nolika grozu zemē un raudzījās lejup uz ieleju. Muminu māja izskatījās kā mazs punktiņš, bet upe kā šaura, zaļa lente. Šūpoles no šejienes vispār nevarēja saredzēt.
— Tik tālu prom no māmiņas tu nekad neesi bijis, — mazais dzīvnieciņš Snifs sacīja. — Es gan te esmu bijis gluži viens. Tagad tu redzēsi manu jauno ceļu, kuru es pats atklāju.
Viņš grozījās šurpu turpu, vēroja gaisu un ošņāja, pētīja saules stāvokli un izturējās varen nopietni, beidzot viņš sauca:
— Te! Es to atklāju! Nu? Ko tu tagad teiksi? Vai tas neizskatās bīstams? Tu iesi pa priekšu.
Trollītis Mumins ļoti piesardzīgi iegāja zaļajā tumsā. Viņus apņēma pilnīgs klusums.
— Tev jāvēro briesmas no visām pusēm, — Snifs čukstēja.
— Es uzreiz nevaru skatīties uz visām pusēm, — trollītis Mumins iebilda. — Tev jāskatās atpakaļ, jo es to nevaru.
— Nē, nē, tikai ne atpakaļ! — Snifs bailīgi izsaucās. — Ir daudz ļaunāk, ja kāds nāk no mugurpuses, nevis tieši pretī. Atpakaļ jāskatās tev!
— Nu tad ej tu pa priekšu, — trollītis Mumins izlēma.
— Arī to es negribu! — Snifs brēca. — Vai mēs nevaram iet blakām?
Tad viņi gāja cieši blakām tikai tālāk un tālāk mežā. Tas kļuva zaļāks un tumšāks. Sākumā ceļš vijās augšup, tad lejup, pēc tam kļuva aizvien šaurāks un šaurāks, līdz beidzot izbeidzās pavisam. Palika tikai sūnas un papardes.
— Ceļam kaut kur jābūt, — trollītis Mumins' sacīja. — Tā ir kļūda. Ceļš taču nevar tā uzreiz izbeigties. — Viņš paspēra dažus soļus sūnās.
— Bet ja nu mēs vairs neatrodam ceļu uz mājām? — Snifs čukstēja.