Taču neviens viņu nepamanīja. Tad viņš piesardzīgi pagājās uz priekšu un paraustīja tuvāko profesoru aiz svārkiem.
— Vai tu atkal esi te? — profesors izsaucās.
— Atvainojiet, bet es te nekad vēl neesmu bijis, — trollītis bikli paskaidroja.
— Tad tas bijis kāds visai līdzīgs tev, — profesors atbildēja. — Mūsdienās vairs nav nekāda miera. Mums nav laika noņemties ar cilvēkiem, kas skraida apkārt ar gredzeniem rotātām kājām, velns parāvis, un uzdod bērnišķīgus jautājumus. Sī komēta ir pats interesantākais, ko esmu pieredzējis savā mūžā . . . Ko tu gribi?
— Neko svarīgu, — trollītis Mumins murmināja. — Gribēju tikai noskaidrot, vai viņa bija spalvaina … es domāju to, kas bijusi pirms manis, varbūt aiz auss viņai bija puķe?
Profesors pacēla ķepas pret debesīm un nopūtās.
— Spalvas un puķes mani neinteresē, — viņš sacīja. — Arī kāju gredzeni ne. Vai tiešām tu domā, ka tam ir nozīme, ja kāda jaunkundze pazaudē kāju gredzenu, kad mēs gaidām komētu?
— Tas var gadīties, — trollītis Mumins nopietni atbildēja. — Lielais paldies.
— Nav par ko, — profesors atteica un aizsteidzās pie tālskata.
— Nu, ko viņš teica? — Snifs čukstēja. — Vai komēta nāks?
— Kad tā nolaidīsies? — Susuriņš interesējās.
— To es aizmirsu pajautāt, — trollītis Mumins atteica. — Bet te ir bijusi Snorkes jaunkundze. Viņa tomēr nav iekritusi bezdibenī.
— Tu esi jocīgs, — Snifs atcirta. — Tagad es iešu pavaicāt. Jūs varat pavērot apkārtni, kamēr es visu nokārtošu.
Tad mazais dzīvnieciņš Snifs piegāja pie kāda cita profesora un teica:
— Esmu dzirdējis daudz stāstu par to, cik smalki tēvocis prot atklāt komētas!
— Vai patiesi? — profesors priecīgi atvaicāja. — Sitā ir neparasti skaista komēta. Gribu ieteikt, lai to nosauc manā vārdā. Nāc un mazliet tajā paraugies!
Snifs sekoja profesoram pa visām kāpnēm. Viņš bija pirmais mazais dzīvnieciņš, kas dabūja paraudzīties pasaules lielākajā zvaigžņu pētīšanas tālskatī.
— Nu, vai tā nav skaista komēta? — profesors jautāja.
— Visums ir melns. Tas ir pilnīgi melns, — Snifs čukstēja. Viņš tā izbijās, ka mati uz pakauša sacēlās stāvus. Un šajā melnumā kā dzīvas pulsēja lielas zvaigznes. Tās bija tieši tik lielas, kā bija stāstījusi bizamžurka. Tālē starp tām kā ļauna acs zaigoja kaut kas sarkans.
— Tā ir komēta, — Snifs sacīja. — Sitā sarkanā ir komēta, un tā nāk šurp.
— Protams, tā nāk šurp, — profesors piekrita. — Tieši tas jau ir interesanti. Ar katru dienu mēs to saredzēsim labāk. Ar katru aizejošo dienu tā kļūs lielāka, sārtāka un skaistāka.
— Bet tā stāv uz vietas, un nekādu asti es tai nesaskatu, — Snifs atteica.
— Aste tai ir aizmugurē, — profesors paskaidroja. — Tā nāk tieši uz mums, tāpēc izskatās, itin kā būtu nekustīga.
— Nu jā, sarkanā krāsa, protams, ir jauka. Kad komēta atnāks te? — Aiz bailēm sastindzis, viņš vēroja mazo, sarkano dzirksteli tālskatī.
— Pēc mana aprēķina tai vajadzētu pieskarties zemei septītajā augustā pulksten 8.42 vakarā. Iespējams, ka četras sekundes vēlāk.
— Un kas tad notiks? — Snifs prašņāja.
— Kas notiks? — profesors atvaicāja. — Par to man nav bijis laika padomāt. Bet notikuma norisi es sīki pierakstīšu.
Snifs ļodzīgām kājām devās lejup pa kāpnēm. Pusceļā viņš piepeši apstājās un jautāja:
— Kas šodien par dienu?
— Trešais augusts, — profesors atbildēja. — Un pulkstenis ir tieši 7 un 53 minūtes.
— Nu tad man liekas — mums jādodas uz mājām. Pagaidām palieciet sveiki! — Snifs izsaucās.
Mazais dzīvnieciņš Snifs bija kļuvis krietni prāvāks, kad viņš nonāca pie saviem ceļabiedriem.
— Tas ir melns. Melns kā ogle, — viņš sacīja.
— Kas tad? — trollītis Mumins vaicāja.
— Pasaules izplatījums, protams, — Snifs paskaidroja. — Un komēta ir sarkana, aizmugurē tai ir aste. Tā pieskarsies zemei septītajā augustā pulksten 8.42 vakarā. Varbūt kādas četras sekundes vēlāk. Profesors un es to izrēķinājām.
— Tad mums jāsteidzas uz mājām, — trollītis Mumins sacīja. — Kas tad svētdienā bija tik svarīgs?
— Debessmanna, — Snifs pavirši atbildēja. — Tīrās bērnišķības. Vismaz tādam, kas lūkojies zvaigžņu pētīšanas tālskatī.
— Bet mums katrā ziņā jāsteidzas, — trollītis Mumins nomurmināja. Viņš atrāva durvis un izbrā- zās ārā.
— Tikai mieru! — Susuriņš izsaucās. — Sitā skrienot, mēs viegli iegāzīsimies bezdibenī. Komēta taču ieradīsies tikai pēc četrām dienām.
— Komēta un atkal komēta! — trollītis Mumins izsaucās. — To visu nokārtos tētuks un māmiņa, ja tikai mēs pārnākam mājās . . . Bet mums jāatrod Snorkes jaunkundze! Viņa taču nezina, ka esmu uzgājis viņas kāju gredzenu!
Viņš pazuda mijkrēslī un aiz virves vilka citus sev līdzi.
Baismā, iesārtā gaisma debesīs pieauga. Mākoņi bija izklīduši, un visa kalnu ainava gulēja atklāta neparastajā vakara apgaismojumā. Tālē mirgoja šaurā upes lente un vīdēja tumšie meža plankumi.
«Nu jā,» Susuriņš domāja. «Labi vien būs, ka viņi pāries mājās. Vai nu komēta nāk, jebšu ne. Snorkes jaunkundze ar gredzenu kājā laikam gan ir labāka par tādu, kam nav gredzena.»
Ceturtajā augustā debesis vairs nebija apmākušās, taču sauli klāja savāda ēna. Vienu brīdi tā izskatījās melna — tieši tad, kad ripoja pāri Vientuļajiem kalniem un ieslīdēja sārtajās debesīs. Gaiss bija kļuvis siltāks. Visu nakti viņi bija tikai gājuši un gājuši. Snifs sāka ņerkšķēt.
— Esmu noguris. Noguris no visa. Tagad man jānes telts. Un cepamā panna, — viņš sūrojās.
— Telts ir laba, — Susuriņš iebilda. — Taču jāsargās pārlieku iemīlēt mantas. Labāk sviediet tās prom. Arī cepamo pannu. Mums tik un tā nav ko tajā cept.
— Vai tu runā nopietni? — Snifs pārsteigts vaicāja. — Mest lejā bezdibenī?
Susuriņš pamāja.
Snifs piegāja pie bezdibeņa malas.