— Tev taču pieder ala, — trollītis Mumins laipni aizrādīja.
Tad mazais dzīvnieciņš Snifs iesmējās un uzmeta gaisā visu saini. Tas iztaisīja varenu lēcienu starp klints šķautnēm, panna noskanēja kā fanfara.
— Lieliski! — izsaucās trollītis Mumins un aizsvieda katliņu sainim pakaļ. Izcēlās vēl smalkāks troksnis. Tikai pēc ilga laika pēdējā skaņa apklusa bezdibenī.
— Nu, vai tagad ir labāk? — Susuriņš vaicāja.
— Nēē, — Snifs atteica, un viņa purniņš nobālēja. — Tagad man griežas galva! — Viņš nogūlās zemē un atteicās iet tālāk.
— Vadzi, — trollītis Mumins sacīja. — Mums jāsteidzas. Man pēc iespējas ātrāk jāatrod šī mazā . . .
— Zinu jau, zinu, — Snifs viņu pārtrauca. — Tava jocīgā Snorkes jaunkundze. Bet labāk man nepieskaries, citādi es vemšu!
— Atstāj viņu kādu brītiņu mierā. Gaidot mēs varam velt akmeņus. Vai tu kādreiz esi vēlis akmeņus? — Susuriņš vaicāja.
— Nē, — trollītis Mumins atbildēja.
— Paskaties! — viņš izsaucās un tad sakusti nāja akmeni — viens, divi, trīs, — un akmens pazuda pāri malai. Viņi traucās pie bezdibeņa un raudzījās lejup. Tur ripoja akmens gluži kā negaisa mākonis, ap to virpuļoja oļi, un atbalss ilgi skanēja kalnos.
— Tas bija akmens nogruvums, — Susuriņš līksmi sacīja.
— Es arī gribu! — trollītis Mumins brēca un šāvās pie vēl lielāka klintsbluķa, kas balansēja uz bezdibeņa malas.
— Piesargies! — Susuriņš brīdināja.
Bet bija jau par vēlu, bluķis vēlās lejā, un tam pakaļ lidoja nelaimīgais trollītis Mumins.
Nebijusi viņam ap vēderu glābšanas virve, pasaulē par vienu trollīti Muminu būtu mazāk. Susuriņš tūdaļ atlaidās uz muguras un atspērās. Grūdiens bija varens, viņam likās — tas pārrāvis viņu vai pušu.
Lejā, bezdibenī, nevarīgi šūpojās trollītis Mumins, diezgan smags trollis. Susuriņš lēnām slīdēja aizvien tuvāk nogruvumam. Virve, kas saistīja viņu ar Snifu, savilkās un nu arī Snifu rāva pa zemi.
— Liecies mierā! Neaiztiec mani, es jūtos nelāgi, — Snifs ņerkstēja.
— Tu jutīsies vēl nelāgāk, ja pēc brītiņa novelsies lejā, bezdibenī, — Susuriņš aizrādīja. — Turies un velc!
Bet lejā vaimanāja trollītis Mumins:
— Palīgā! Velciet mani augšā!
Snifs pacēla purniņu, un viņa vaigs kļuva vēl zaļāks, šoreiz tas notika aiz bailēm. Viņš mēģināja rāpot, atspērās ar ķepiņām un asti pret klintīm, šūpojās šurpu turpu un tā pūlējās, ka virve sapinās klintīs, un viņš vairs neslīdēja.
— Tagad velc! — Susuriņš aizrādīja. — Kad es sacīšu, velc no visa spēka, bet patlaban vēl ne. Tagad! — Viņi vilka no visa spēka kādu laiciņu, un beidzot trollītis Mumins parādījās virs malas. Vispirms ausis, tad acis, tad purniņš, tad vēl
vairāk no purniņa un beidzot viss trollītis.
— Zvēru pie savas astes! To nu gan vajadzēja redzēt mātei! — viņš teica.
— Hei! — Snifs izsaucās. — Priecājos tevi redzēt. Tas biju es, kas apturēja tavu krišanu!
Viņi sēdēja diezgan ilgi, lai nomierinātos. Pēkšņi trollītis Mumins ierunājās.
— Mēs bijām muļķi, — viņš teica.
— Protams, jūs tādi bijāt, — Snifs piebalsoja.
— Nepiedodami muļķi! Noziedzīgi! — trollītis atsāka. — Iedomājieties, ja nu šie akmeņi uzkristu mazajai Snorkes jaunkundzei uz galvas!
— Tad no viņas tagad būtu palicis tikai slapjums, — Snifs piebilda.
Trollītis Mumins pietrūkās kājās.
o
— Mums jādodas tālāk! Tūliņ pat!
Un viņi traucās lejup, pār viņiem viegli sārtojās debesis un blāvo ja saules ripa.
Leja, kalna pakaje, starp akmeņiem teceja maza upīte. Tā bija gaužām sekla, un tās dibenā zaigoja
kaķu vizla. Murmulis, iebāzis ūdenī gurdās kājas, sēdēja un nopūtās. Viņam blakām bija nolikta grāmata ar virsrakstu «Ziemeļu puslodes kukaiņi, to tikumi un netikumi».
— Dīvaini, — murmulis prātoja. — Nav neviena ar sarkanu asti. Tai vajadzētu būt Diderofor- mia Fnatopogetes, taču tā ir visai parasta, un tai nav astes.
Viņš atkal nopūtās.
— Hei! — trollītis Mumins izsaucās un izlīda no klints šķautnes.
— Pū, kā es nobijos, — murmulis sacīja. — Un atkal jūs esat klāt. Domāju, ka tas ir klinšu nogruvums. Šorīt bija gauži baismīgi.
— Kas tad? — Snifs vaicāja.
— Klinšu nogruvums, protams, — murmulis atbildēja. — Gauži baismīgi. Akmeņi mājas lielumā lēkāja apkārt un saplēsa manu labāko stikla burku. Arī es lēkāju. Paskatieties uz punu manā galvā. Paskatieties uz to!
— Baidos, ka garām ejot, esam nogāzuši lejā dažus akmeņus, — Susuriņš sacīja. — Grūti to nedarīt, ja akmeņi ir varen lieli un apaļi . . .
— Un tu gribi sacīt, ka tas nebija klinšu nogruvums? — murmulis rāmi jautāja. — To man vajadzēja saprast. Protams. Man jau vienmēr licies, ka jūs nekas liels neesat, bet pēc šitā notikuma nav teikts, ka es gribētu būt ar jums ilgāk pazīstams.
Viņš novērsās un šļakstināja ūdeni uz savām gurdajām kājām. Pēc laiciņa viņš jautāja:
— Vai tad jūs vēl neesat aizgājuši?
— Mēs drīz iesim, — Susuriņš atbildēja. — Mēs tikai brīnāmies, ka tu neesi pamanījis, cik dīvaina ir debesu krāsa.
— Debesu krāsa? — murmulis pārsteigts atvaicāja.
— Jā, šī sārtenā krāsa, — trollītis Mumins teica.