— Bet tā ir liela un bīstama komēta, — trollītis Mumins atsāka.
Tad murmulis piecēlās, savāca savas mantiņas un brida pāri uz otru krastu.
— Iesim! Viņš vēlas palikt viens pats, — Susuriņš sacīja.
Pa zemi tagad bija patīkami iet, to sedza lava un sūnas, un vietumis auga puķes. Mežs jau bija itin tuvu. Laiks bija ļoti silts.
— Kurā pusē jūs dzīvojat? — Susuriņš vaicāja. — Jo tagad mums jāiet pa taisnu ceļu, ja gribam nokļūt mājās pirms komētas.
Trollītis Mumins palūkojās uz kompasu.
— Tas ir tik dīvains. Tikai griežas un griežas. Kā tev liekas, vai kompass baidās no komētas?
— Var jau būt, — Susuriņš atteica. — Iesim pēc nojausmas. Es nekad neesmu ticējis kompasiem. Tie tikai bojā cilvēkam debesu pušu dabisko izjūtu.
— Man patlaban ir dabiska izjūta ēst. Kāpēc mēs tik ilgi neesam ēduši? — Snifs vaicāja.
— Tāpēc, ka ēdiens izbeidzies, — Susuriņš paskaidroja. — Dzer sulu un mēģini domāt par kaut ko patīkamu.
Pamazām viņi bija pienākuši pie neliela ezera. Ūdens tajā bija pavisam saplacis un nejauki smirdēja, krastmalā vīta ūdenszāles, zaļas un gļotainas. Peldēties šajā ezerā vairs nebija patīkami.
— Laikam gan tam dibenā ir caurums. Un viss ūdens aizplūst, — Snifs prātoja.
— Murmuļa strautiņš arī izsusējis, — trollītis Mumins skaidroja.
Snifs paraudzījās sulas pudelē.
— Sula arī saplakusi! — viņš iesaucās.
— Tu pats to esi izdzēris, neizturies kā ēzelis, — trollītis aizrādīja.
— Tu pats esi ēzelis! — Snifs atcirta, jo viņš bija noguris, izbijies un izsalcis. Tieši tajā brīdī viņi izdzirda palīgā saucienus.
Mežā kāds kliedza. Tie bija ļoti spalgi un skaļi kliedzieni, un visiem trim gājējiem mati saslējās stāvus. Trollītis Mumins traucās uz priekšu kā lielgabala šāviņš.
— Pagaidi! — Snifs iekliedzās. — Es nespēju tev sekot. O! Ak! — Viņa vēderu sažņaudza glābšanas virve, viņš nokrita uz purniņa, un viņu kliedzošu vilka tālāk. Bet abi ceļabiedri neapstājās, iekams nebija nonākuši pie kāda koka un pat pašāvušies tam garām.
— Ņem nost šo sasodīto virvi! — trollītis Mumins pikti sauca.
— Nelamājies! — Snifs atcirta.
— Nu un tad! —'trollītis brēca. — Pēc palīdzības sauc Snorkes jaunkundze! Es zinu, ka tā ir viņa!
— Nomierinieties jūs abi, — Susuriņš sacīja. Viņš izvilka nazi un pārgrieza virvi.
Trollītis Mumins atkal traucās uz priekšu, cik jau nu ar īsajām kājelēm spēja. Pēc maza gabaliņa viņš satika Snorki, tas aiz baismām bija gluži zils un kliedza:
— Kāds briesmīgs krūms aprij manu māsu!
Viņam bija taisnība.
Indīgais, bīstamais Angostura krūms bija sagrābis Snorkes jaunkundzes asti un pamazām vilka to sev klāt, kamēr viņa, protams, gluži mēļa aiz šausmām kliedza tādā balsī, kādā nekad Snorkes jaunkundze nebija kliegusi.
— Es nāku! Es nāku! — trollītis Mumins sauca.
— Drošības pēc paņem līdzi šo, — Susuriņš teica un iedeva trollītim nazi (ar korķu velkamo un skrūvi). — Un pamēģini viņu sakaitināt. Angos- tura krūmi gauži ātri apvainojas.
— Sumpurnis! Grīdas lupata! — trollītis Mumins sauca.
Angostura krūms nelikās ne zinis.
— Naktspoda suka! — trollītis Mumins lādējās. — Vecā mēra žurkas aste! Tu jau esi īstais lietuvēns, kas nedod miera pat nosprāgušam sivēnam. Vanckars tāds!
Tad Angostura krūms pagriezās ar visām savām zaļajām acīm pret trollīti un palaida vaļā Snorkes jaunkundzi. Viena no viņa garajām rokām izstiepās kā čūska un aptinās ap trollīša purniņu.
— Turies! — Susuriņš iekliedzās.
— Utubunga! — trollītis sēca un — knips knaps — nogrieza Angostura roku. Skatītāji sauca «urā». Trollītis, nikni kustinādams asti, lēkāja
šurpu turpu, uzbrukdams Angostura krūmam vai saukdams jaunu lamu vārdu.
— Tu nu gan zini! Tik daudzus nejaukus lamu vārdus! — Snifs līksmoja. Kautiņš kļuva aizvien mežonīgāks. Angostura krūms trīsēja aiz uzbudinājuma, un trollīša seja bija gluži pietvīkusi aiz dusmām un piepūles. Beidzot varēja saskatīt tikai roku, astu un kāju ņudzekni.
Snorkes jaunkundze bija atradusi lielu akmeni un meta ar to indīgajam krūmam. Bet viņai nebija nekāda acumēra, un viņa trāpīja trollītim pa vēderu.
— Ak šausmas! — viņa kliedza. — Es viņu esmu nonāvējusi.
— Tā jaunkundzes mēdz darīt! — Snifs bilda.
Bet trollītis Mumins bija dzīvāks nekā jebkad
un turpināja savu uzvaras kautiņu, kamēr no Angostura krūma bija palicis tikai stumbrs (sīkākās rokas viņš ļāva tam paturēt). Tad viņš savāza nazi un teica:
— Tā. Tas nu ir darīts!
— Ak, cik tu esi drosmīgs! — Snorkes jaunkundze čukstēja.
— Ai, ko nu, tā es daru ik dienas, — trollītis starp citu atbildēja.
— Savādi gan. Es nekad to neesmu redzējis, — Snifs ieteicās. Tad viņš iekliedzās, jo Susuriņš bija iespēris viņam pa potīti.
— Kas tad tas! — Snorkes jaunkundze izsaucās un palēcās, jo viņa vēl joprojām bija satraukta.
— Nebīsties! — trollītis Mumins sacīja. — Tagad es esmu šeit un varu tevi aizsargāt. Lūdzu, tev maza dāvana!
Un viņš iedeva Snorkes jaunkundzei zelta gredzenu.