Viņa tūdaļ uzlika gredzenu uz kājas un grozījās un raudzījās, cik viņa tagad ir skaista.
— Vairākas dienas viņa sūkstījās par šo gredzenu, — Snorke sacīja. — Ikreiz, kad es gribēju parunāt par komētu, viņa tikai gvelza par savu kāju gredzenu. Vai jūs interesē komēta?
— Jā, — Susuriņš atbildēja.
— Ak, paldies Dievam! — Snorke atvieglots atteica. — Tad tūdaļ noturēsim sēdi. Piesēdieties!
Viņi apsēdās.
— Es sevi ievēlēšu par priekšsēdi un sekretāru, — Snorke turpināja. — Vai būtu kādi citi priekšlikumi?
Tādu nebija, un Snorke trīs reizes ar zīmuli piesita pie zemes.
— Vai tā bija brūnā skudra? — viņa māsa jautāja.
— Ciet klusu, tu traucē sēdi! — Snorke rājās. — Ko gan mēs zinām? Jā, ka tā pienāks piektdien, septītajā augustā, pulksten 8 un 42 minūtēs vakarā. Iespējams, četras sekundes vēlāk.
— Brūnā skudra, — trollītis Mumins izklaidīgi sacīja.-Viņš sēdēja un raudzījās uz Snorkes jaunkundzes «ponija» frizūru. Māmiņai tādas frizūras nebija. Viņš vēl nekad nebija redzējis «ponija» frizūru.
— Kāpēc nekad nav neviena, kas klausītos manos vārdos? — Snorke izmisis jautāja.
— To nu gan es nezinu. Vai tā bijis vienmēr? — Snifs taujāja.
— Tagad visi turiet mutes ciet un klausieties, ko sacīs Snorke! — Susuriņš pavēlēja. — Viņš vēlas, lai mēs izdomātu kādu iespēju izglābties.
— Mēs iesim uz mājām. Jūs taču nāksit mums līdzi? — trollītis Mumins vaicāja.
— To jautājumu mēs sīkāk apskatīsim nākamajā sēdē, — Snorke atteica.
— Kur tad tu dzīvo? — Snorkes jaunkundze painteresējās.
— Es dzīvoju ļoti skaistā ielejā kopā ar tēvu un māti, — trollītis Mumins atbildēja. — Māju tēvs uzcēlis pats, un tā ir zila. Tieši pirms mūsu aiziešanas es iesēju dārzā tev šūpuļtīklu . . .
— Nerunā niekus, toreiz jau tu viņu nemaz nepazini, — Snifs iebilda. — Pastāsti labāk par manu alu. Paklau! Tu, Snorkes jaunkundze! Vai tu zini, ka man ir kāds noslēpums, kas sākas ar burtu «K» un beidzas ar «S»? Un ka tas ir briesmīgi uzticīgs?
— Vai tad jūs nevarat reiz klusēt? — Snorke lūdzās un no jauna piedauzīja ar zīmuli. — Pirmkārt, vai mēs pagūsim nokļūt līdz tai ielejai pirms komētas atnākšanas, un, otrkārt, vai mums ir kādas izredzes paglābties citur?
— Līdz šim viss noritējis labi, — Snifs paskaidroja.
— Māmuļa visu nokārtos, — trollītis Mumins sacīja. — Tev jāredz mūsu smalkā ala.
— Mana smalkā ala! — Snifs iebilda.
— Sajā alā ir daudz pērļu, kuras es pats esmu izzvejojis, — trollītis Mumins turpināja.
— Pērles! — Snorkes jaunkundze izsaucās. — Vai no tām var darināt kāju gredzenus?
— Un kā vēl! — trollītis atbildēja. — Deguna riņķus un auskarus, un vēdera jostas, un diadēmas . . .
— Par to runāsim vēlāk, — Snorke izsaucās un nikni dauzīja ar zīmuli pa zemi. — Vai jūs gribat izglābties vai ne?
— Tu atkal nolauzi zīmuli, — viņa māsa aizrādīja. — Mēs taču varēsim paglābties tajā alā. Vai kāds no jums vēlas pusdienas?
— Protams, mēs paglābsimies alā. Cik tu esi gudra! — trollītis Mumins bilda.
— Manā alā! — Snifs izsaucās. — Ieejai mēs aizvelsim priekšā akmeņus un aizbāzīsim ar tiem jumtā spraugas, aiznesīsim uz turieni daudz ēdiena un mazu svecīti. Ak, cik aizraujoši!
— Protams, būs nepieciešama jauna sēde, — Snorke iebilda. — Padomājiet par darba sadali un tamlīdzīgi.
— Skaidrs, ka savu sēdi tu dabūsi! — Snorkes jaunkundze izsaucās. — Bet tagad man vajadzētu mazliet malkas un ūdeni zupai. Un puķes galdam.
— Kādā krāsā? — trollītis Mumins jautāja.
Snorkes jaunkundze paraudzījās uz sevi un
pamanīja, ka vēl joprojām ir dzeltena.
— Mēļā, — viņa sacīja. — Manuprāt, mēļi ziedi man vis'labāk piestāvēs.
Trollītis Mumins aizbrāzās uz mežu. Snorke un Snifs devās ceļā, lai atnestu malku un ūdeni zupai. Susuriņš aizdedzināja pīpi. Viņš nolikās uz muguras un raudzījās sārtajās debesīs.
— Jautājums par alu nav nemaz tik muļķīgs, — viņš ierunājās. — Vai tu baidies no komētas?
— Nē, — Snorkes jaunkundze atteica. — Ja vien es to neredzu un domāju par ko citu.
Snifs nebija atradis ūdeni. Viņš bija aizgājis līdz kādam akacim, bet tā dibenā bija tikai dubļi un visas ūdensrozes novītušas. Beidzot viņš izdzisušām acīm atgriezās un sacīja:
— Man liekas, ūdens izsusējis visā pasaulē. Ko tagad teiks zivis? Mums ir tikai sula.
— Tad vārīsim sulu zupu, — Snorkes jaunkundze teica. — Tas nu būtu skaidrs.
— Tas nemaz nav skaidrs, — viņas brālis iebilda. — Kādam iemeslam taču jābūt, ja viss ūdens pazudis . . .
Viņš apsēdās blakām paša atnestajai malkai. Žagari bija vienāda garuma, viņš tos bija izmērījis.
— Kādam iemeslam jābūt, — viņš sērīgi atkārtoja.
— Pēc manām domām, vainīga komēta, — Susuriņš paskaidroja.
Viņi pavērās debesīs. Bija iestājusies krēsla. Rietumu debesis bija pagalam tumši sārtas. Starp eglēm spīguļoja maza, sarkana, zvaigznei līdzīga dzirkstelīte. Bet tā nebija zvaigzne. Tā nemirkšķināja, tā nemirdzēja. Tā dega. Tā nekustējās, un aizmugurē tai bija aste.
— Tur tā ir, — Snorke sacīja.
Snorkes jaunkundzes purniņš pamazām kļuva zaļš.
Atbrāzās trollītis Mumins, nesdams ļoti mēļu ziedu pušķi.