— Manuprāt, labāk tas būtu bijis dzeltens, — viņa sacīja. — Jo, kā redzi, tagad es esmu zaļa.
— Vai lai atnesu citu? — trollītis jautāja.
— Nē, — viņa atbildēja. — Bet aizklāj kaut ko priekšā komētai, citādi es nevaru izvārīt zupu.
Mumins aizkāra komētai priekšā segu. Tad Snorkes jaunkundze nomierinājās un vārīja riekšu zirņu mazā katliņā. Pēc tam sadalīja sauso maizi, jo Snorkēm nekā cita nebija.
Pēc pusdienām viņi uzrāpās uz zāļu paklājiņa, ko Snorkes jaunkundze bija nopinuši. Ugunskurs pamazām izdzisa, un iestājās nakts.
Bet pāri dusošajam mežam spīguļoja komēta, karsta un draudīga.
Visu nākamo dienu viņi soļoja pa mežu tieši uz Muminieleju. Susuriņš spēlēja mutes harmonikas, lai viņus mazliet uzmundrinātu. Aptuveni ap pulksten pieciem viņi nonāca pie kāda neliela ceļa ar lielu plakātu. Uz plakāta bija rakstīts: «Dejas grīda. Pa šo ceļu. Veikals.»
— Ai, es gribu dejot! — Snorkes jaunkundze izsaucās un plaukšķināja ķepiņas.
— Mums taču nav laika dejot, kad pasaulei draud bojā eja, — Snorke iebilda.
— Bet tieši tāpēc mums tas jādara! — Snorkes jaunkundze izsaucās. — Klausies, mīļais! Bojā eja būs tikai pēc divām dienām.
— Varbūt tajā veikalā var dabūt limonādi, — Snifs prātoja.
— Un ceļš aizlokās tieši uz mūsu māju pusi, — trollītis Mumins bilda.
— Uz to dejas grīdu mēs varētu tikai paskatīties, — Susuriņš sacīja. — Tā, garām ejot . . .
Snorke nopūtās. Tad viņi iegriezās pa šauro celiņu. Tas bija jauks celiņš, kas vijās līču loču, taisīja pagriezienus uz visām pusēm un lāgiem aiz tīrās pārgalvības locījās pats ap sevi. Pa tādu celiņu staigāt nav nogurdinoši, un, ejot pa to, laikam gan drīzāk tiek uz priekšu nekā pa taisnu un garlaicīgu ceļu.
— Tā vien liekas — mēs kuru katru brīdi būsim mājās, — trollītis Mumins sacīja.
— Pastāsti mazliet par savu ieleju, — Snorkes jaunkundze lūdzās.
— Tajā ielejā var justies pilnīgi drošs, — trollītis stāstīja. — Rītos atmostoties tu jūties līksms un tikpat līksms vakarā apgulstoties. Tur ir kāds kupls koks, kurā es uzcelšu māju, un kāda pavisam noslēpumaina vieta, kuru es tev parādīšu. Māte visas dobes izrotājusi ar gliemežvākiem, un verandā vienmēr spīd saule. Tur smaržo tik jauki. Tētuks uzcēlis mums pašiem savu tiltu, un pār to var braukt ar divričiem. Esmu atklājis arī jūru, un šīs jūras gabaliņš pieder mums . . .
— Agrāk tu vienmēr mēdzi teikt, cik jaukas ir tās vietas, kurās tu neesi bijis, — Snifs iebilda.
— Tas bija toreiz, — trollītis Mumins sacīja.
Ceļš no jauna iegriezās līkumā, un tur atradās
veikals — gauži smalks veikals. Ap to ziedēja krāšņas puķes, un uz kāda staba bija uzlikta sudraba bumba, kurā spoguļojās viss mežs un baltā māja ar zāli apaugušo jumtu. Vietumis karājās izkārtnes, kas stāstīja, ka veikalā var dabūt mazgājamos līdzekļus, lakricu un pirmšķi rīgu saules eļļu.
Trollītis Mumins uzkāpa lievenī un atvēra durvis, tad mājā ieskanējās zvaniņš. Viņi visi iegāja veikalā, tikai Snorkes jaunkundze palika ārpusē un spoguļojās sudraba bumbā. Aiz letes sēdēja vecīte ar spožām peles actiņām un sirmiem matiem.
— Paskat, cik daudz bērnu! — viņa teica. — Ko tad jūs vēlētos?
— Limonādi — un vislabāk sārtu! — Snifs sauca.
— Vai jums ir burtnīcas ar līnijām vai rūti-
ņām? — Snorke jautāja. Viņš bija nodomājis visu pierakstīt, kad notiks sadursme ar komētu.
— Protams, ir, — vecīte atteica. — Vai burtnīcai jābūt zilai?
— Labāk būtu kādā citā krāsā, — Snorke atteica, — jo zilas burtnīcas lieto tikai gauži maziņi Snorkes.
— Man, kazi, vajadzētu jaunu bikšu pāri, — Susuriņš ierunājās. — Bet tās nedrīkst būt par jaunām. Es jūtos labi tikai tādās, kurām ir mani apveidi.
— Tiesa kas tiesa, — vecīte piekrita. Tad viņa pakāpās un noķeksēja no griestiem bikšu pāri.
— Tās izskatās gaužām jaunas. Vai vecāku jums nav? — Susuriņš prasīja.
— Tās ir pašas vecākās, kādas man ir, — vecīte atbildēja. — Bet rīt tās jau būs vecākas, — viņa cerību pilnā balsī piemetināja un pāri brillēm palūkojās uz Susuriņu.
— Nu labi. Es varu paiet aiz stūra un tās pielaikot. Tikai baidos, vai tām būs mans apveids, — Susuriņš sacīja un pazuda dārzā.
Snorke sēdēja un rakstīja jaunajā zaļajā burtnīcā.
— Un ko labu vēlas trollītis? — vecīte vaicāja.
— Diadēmu, — trollītis Mumins nopietni atteica.
— Diadēmu! — vecīte izbrīnījusies izsaucās. — Ko tu ar to iesāksi?
— Viņš to dāvās Snorkes jaunkundzei! — sauca Snifs, kas, sēdēdams uz grīdas, ar salmiņu sūca limonādi. — Viņš ir kļuvis pavisam jocīgs, kopš to saticis.
— Tas nemaz nav jocīgi — pasniegt dāmai dāvanu, — vecīte aizrādīja. — Tu esi pārāk mazs, lai to saprastu, bet rotaslieta ir īstā dāvana dāmai.
— Ak vai! — Snifs iesaucās un paslēpa purniņu limonādes glāzē.
Vecīte izmeklējās visos plauktos, taču diadēmu neatrada.
— Varbūt zem galda, — trollītis Mumins ieteicās.
Vecīte paraudzījās arīdzan tur.
— Nē, nav, — viņa skumji sacīja. — Padomā, man nav nevienas diadēmas. Bet varbūt derēs mazi Snorkes cimdiņi?
— To es lāgā nezinu, — trollītis Mumins atteica un izskatījās gluži noskumis. Tai brīdī ieskanējās durvju zvaniņš, un veikalā ienāca Snorkes jaunkundze.
— Labdien! — viņa teica. — Krustmāmiņai dārzā ir tik lielisks spogulis. Kopš esmu pazaudējusi savu spoguli, varu spoguļoties tikai ūdens peļķēs, un tajās seja izskatās tik jocīga.
Vecīte pamirkšķināja trollītim. Viņa kaut ko paņēma no plaukta un žigli iespieda to trollīša ķepā. Trollītis paraudzījās: tas bija mazs, apaļš spogulītis ar sudraba maliņu un sarkanu rubīnu rozi otrā pusē. Viņš pavērās vecītē un iesmējās.
Snorkes jaunkundze nekā nebija manījusi.
— Vai krustmāmiņai varbūt ir kādas medaļas? — viņa jautāja.