— Medaļas, — Snorkes jaunkundze atkārtoja. — Greznas zvaigznes, kādas kungi labprāt pakar kaklā.
— Nu kā tad, protams, protams! — vecīte sauca. — Medaļas, nu jā.
Viņa ielūkojās visos plauktos un zem letes, apskatīja visu veikalu.
— Vai krustmāmiņai tādu nepavisam nav? — Snorkes jaunkundze jautāja, un viņas acīs sariesās asaras.
Vecīte izskatījās gauži nelaimīga, bet tad viņai kas iešāvās prātā, un pa kāpnēm viņa nokļuva pie paša augšējā plaukta. Viņa izvilka kārbu ar Ziemsvētku eglītes rotājumiem un no tiem piesardzīgi izcēla lielu, košu zvaigzni.
— Re, cik jauki! Te man tomēr atradās viena medaļa, — viņa teica.
— Ai, cik tā skaista! — Snorkes jaunkundze čukstēja. Viņa pievērsās trollītim Muminam un sacīja:
— Tā tev. Par to, ka tu mani izglābi no indīgā krūma.
Trollītis Mumins aiz pārsteiguma zaudēja valodu. Viņš nometās ceļos, un Snorkes jaunkundze aplika ap viņa kaklu medaļu. Tā lieliski zaigoja.
— Tev vajadzētu palūkoties, cik tu izskaties smalks, — viņa piebilda.
Tad trollītis Mumins izvilka spoguli, kuru bija turējis sev aiz muguras.
— Tas tev, — viņš sacīja. — Nu tu vari mani tajā atainot.
Un, kamēr viņi spoguļojās, nošķindēja durvju zvaniņš un veikalā ienāca Susuriņš.
— Manuprāt, būs labāk, ja bikses vēl kļūs maķenīt vecākas, — viņš sacīja. — Tām nav mana apveida.
— Zēl gan! — vecīte atsaucās. — Taču jauna cepure tev gan būtu vajadzīga.
Susuriņš uzvilka savu veco zaļo cepuri vēl dziļāk pār ausīm un izskatījās izbijies.
— Tūkstoškārt pateicos! Bet tieši nule man iešāvās prātā, cik bīstami ir iegādāties pārlieku daudz mantu,—viņš skaidroja.
Snorke visu laiku bija sēdējis un rakstījis burtnīcā. Nu viņš piecēlās un teica:
— Viens gan ir svarīgs — ja runa ir par komētām, nestāvēt pārlieku ilgi un neizmeklēties veikalā. Snif, tūdaļ izdzer savu limonādi!
Snifs iegāza visu pudeles saturu mutē, un limonāde ielija balssrīklē. Atskanēja dīvaina šņākoņa, un Snifs visu šķidrumu izpūta uz paklāja.
— Man kļuva nelabi! — viņš izsaucās.
— Tā viņš allaž rīkojas, — trollītis Mumins paskaidroja. — Nu, vai pamazām kļūst labāk?
— Cik tas viss maksā? — Snorke vaicāja.
Vecīte sāka skaitīt, un, kamēr viņa skaitīja,
trollītim Muminam ienāca prātā, ka naudas viņam nav. Viņš ar acīm vaicāja citiem un pēc to purniņiem saprata, ka arī viņiem tās nav. Tā nu gan ir ķeza!
— Burtnīca maksā četrdesmit penijus, limonāde — trīsdesmit četrus penijus, — vecīte sacīja. — Zvaigzne — trīs markas un spogulis — piecas markas, jo tā otra puse rotāta ar rubīniem. Tātad kopā iznāk astoņas markas un septiņdesmit četri peniji.
Neviens nebilda ne vārda. Snorkes jaunkundze, smagi nopūzdamās, nolika spoguli uz letes, un trollītis Mumins sāka raisīt vaļā medaļu. Snifs lūkojās uz paklāju, kas bija notašķīts ar limonādi. Un Snorke prātoja, vai burtnīca kļūst dārgāka vai lētāka, ja tajā jau ierakstīts.
Vecīte raudzījās viņos pāri briļļu stikliem.
— Jā, jā, mani mīļie bērniņi, — viņa sacīja.
— Un tad nu vēl paliek tās vecās bikses, ko Susuriņš nevēlas. Tās maksā tieši astoņas markas. Tādējādi viens nolīdzina otru, un īstenībā jūs man neko neesat parādā.
— Vai tas būs pareizi? — trollītis Mumins atvaicāja.
— Nu skaidrs, ka pareizi, — vecīte atbildēja.
— Bikses taču paturu es.
Snorke mēģināja saskaitīt galvā, bet tas viņam neveicās. Tad viņš ierakstīja savā burtnīcā tā: Burtnīca 40 peniji
Limonāde (izšļakstīta) 34 peniji Medaļa 3 markas
Spogulis (ar rubīniem) 5 markas Kopā 8 markas 74 peniji. Bikses 8 markas
8 = 8 bez 74 penijiem.
— Tas taču saskan, — viņš pārsteigts sacīja.
— Bet pāri pāliek septiņdesmit četri peniji, — Snifs iebilda. — Tos mums vajadzētu samaksāt.
— Neesi sīkumains, — Susuriņš atcirta. — Teiksim, tas saskan.
Viņi palocījās vecītei, un sevišķi zemu palocījās Snorkes jaunkundze. Durvīs viņa vaicāja: — Vai līdz dejas grīdai vēl tālu?
— Nē, — vecīte atbildēja. — Bet dejas sākas tikai, kad uzlēcis mēness.
Meža vidū trollītis Mumins apstājās un teica:
— Veikaliņa zāļu jumts neizskatījās visai stiprs. Varbūt viņa grib nākt mums līdzi un paslēpties mūsu alā?
— Manā alā, — Snifs iebilda. — Vai lai eju un viņai pajautāju?
— Dari to, — Susuriņš sacīja.
Snifs joza atpakaļ, un viņi apsēdās ceļmalā pagaidīt.
— Vai tu proti dejot šito jauno, zini, nu kā taču to sauc? — Snorkes jaunkundze jautāja.
— Nē, — trollītis Mumins atbildēja. — Man patīk valsis.