Viņi paraudzījās (tikai Snorkes jaunkundze ne).
— Tā kļuvusi lielāka, vakar tā izskatījās pēc skudru oliņas, — Susuriņš prātoja. — Man gandrīz liekas . . .
— Bet tango tu taču proti? — Snorkes jaunkundze pārtrauca Susuriņu. — Solītis sāņus un divi atpakaļ.
— Tas izklausās viegli izdarāms, — trollītis piekrita.
— Mīļā, saldā māsiņ, — Snorke bilda. — Tu mūžam jauc apspriedes jautājumus.
— Mēs taču pašā sākumā runājām par dejām, — Snorkes jaunkundze atbildēja. — Tad tu pēkšņi ierunājies par komētu. Es joprojām spriežu par dejām.
Viņiem abiem pamazām mainījās krāsa. Tieši tajā brīdī at joņo ja Snifs.
— Viņa nevēlas. Viņa paglābšoties ievārījumu pagrabā, — viņš sauca. — Bet viņa lika visus pasveicināt un ikvienam no mums atsūtīja sūkājamo ledeni.
— Tu taču nelūdzi to? — trollītis Mumins painteresējās.
— Nemūžam! — Snifs satraukts atcirta. — Pēc viņas domām, mums tās pienācās, jo viņa palikusi mums parādā septiņdesmit četrus penijus. Es tikai piebildu, ka šajā ziņā viņai ir pilnīga taisnība.
Tad viņi soļoja tālāk, un ceļš soļoja viņiem līdzi. Tumšā saule nogrima eglēs, aizgāja un paslēpās aiz apvāršņa. Tās vietā uzlēca mēness, bet tas bija zaļgans un blāvs.
Komēta mirdzēja spēcīgāk, tā bija gandrīz tikpat liela kā mēness un ar savu sārto, nedabisko gaismu apmirdzēja visu mežu.
Dejas grīda atradās mazā noriņā. Tā bija izrotāta ar jāņtārpiņu vainagiem, meža ieplakā sēdēja liels sienāzis un skaņoja vijoli. Noriņa bija pilna ar ļaudīm, kas sēdēja un gaidīja, kad sāksies dejas. Mazi ūdensrēgi bija uzdrīkstējušies iznākt no izžuvušām slīkšņām un akačiem. Dejas grīda ņudzēja no sīkiem ķipariem, un zem bērziem sēdēja daudzi koku gariņi un mēļoja. (Koku gari ir mazas dāmi- ņas ar ļoti skaistiem matiem, tās dzīvo koku stumbros. Naktīs tās iznāk pašūpoties lapotnēs. Skuju kokos tās parasti nedzīvo.)
Snorkes jaunkundze paņēma spogulīti, lai izsukātu cirtas uz pieres un palūkotos, vai puķe aiz auss aizlikta pareizi. Trollītis Mumins sakārtoja medaļu. Viņi nekad vēl nebija bijuši tik lielā ballē.
— Kā tev liekas, vai sienāzis apvainosies, ja es mazliet paspēlēšu ar savām mutes harmonikām? — Susuriņš čukstus vaicāja.
— Spēlējiet vien abi, — Snorke atteica — Iemā-
ci viņam dziesmiņu «Visi mazie dzīvnieciņi pušķīti sien astītē.»
— Tas skanēs labi, — Susuriņš atteica. Tad viņš paaicināja sienāzi aiz krūma, lai iemācītu viņam jauno dziesmiņu.
Pēc brītiņa aiz krūma atskanēja klusināta dziedāšana, bet pamazām tā pieauga triļļos un locījumos. Mazie ķipari un koku gariņi, un ūdensrēgi sanāca pļaviņā klausīties mūziku.
— Tā jau skan pavisam labi. Pie šās mūzikas būs viegli dejot.
— Māmiņ, — kāds ķipariņš ierunājās un norādīja uz trollīti Muminu. — Tur stāv ģenerālis.
Visa ķiparu ģimene pienāca pie trollīša un apbrīnoja viņa medaļu.
— Cik tev ir smalka spalva, — viņi sacīja Snorkes jaunkundzei. Koku gariņi varēja pēc kārtas paraudzīties viņas spogulī ar rubīniem otrā pusē, un ikviens ūdensrēgs Snorkes burtnīcā varēja ierakstīt slapju savas mājas zīmi.
Bet tad aiz krūma atskanēja dziesmiņa «Visi mazie dzīvnieciņi pušķīti sien astītē». Neviena takts nebija pagaisusi, un uz priekšu panācās Susuriņš un sienāzis, spēlēdami no visa spēka. Kad dzīvnieciņi sev meklēja partnerus, tad tikai sākās burzma un mudžeklis. Pēc brītiņa ikviens bija atradis to, ar ko labprāt vēlētos dejot, un visi griezās dejā.
— Bet tu taču dejo pavisam labi, — Snorkes jaunkundze teica. — Kas tā ir par deju?
— Mana paša. Es to nupat izdomāju, — trollītis Mumins atteica.
Snorke bija izvēlējies nāru ar aļģēm matos, un viņam bija mazliet pagrūti ieturēt takti. Snifs griezās dejā ar sīku ķiparu un pats sev šķita varen liels. Skaidri bija manāms, ka ķipars viņu apbrīno. Odi dejoja atsevišķi, un no visiem meža kaktiem rāpodami, ložņādami, līzdami nāca jauni viesi noraudzīties dejā. Itin neviens nedomāja par komētu, kas vientuļa un kvēloša lidinājās melnajā naktī.
Aptuveni pulksten divpadsmitos pļaviņā tika atripināta liela ābolvīna muca, un ikviens dabūja tukšot tāss kausiņu.
Jāņtārpiņi saspiedās čupiņā pašā dejas laukuma vidū, visapkārt sēdēja citi, ēda sviestmaizes un piedzēra vīnu.
— Tagad stāstīsim pasakas, — Snifs ierosināja. — Vai tu kādu zini, ķipariņ?
— Nēēē, — ķipariņš ļoti apmulsis atbildēja. — Varbūt vienu . . .
— Tad stāsti to! — Snifs neatlaidās.
— Reiz dzīvoja meža žurka, vārdā Pampa, — ķipariņš purpināja, bikli raudzīdamies pa ķepiņu starpu.
— Nu un tālāk, — Snifs skubināja.
— Ar to pasaka beidzās, — ķipariņš čukstēja un paslēpās sūnās. Visi smējās, cik jaudāja, un ūdensrēgi sita ar astēm pa bungām.
— Spēlē kaut ko tādu, ko var pavadīt ar svilpieniem! — izsaucās trollītis Mumins.
— Spēlēsim Villervallerrā dziesmu, — Susuriņš sacīja.
— Bet tā ir tik sērīga, — Snorkes jaunkundze iebilda.
— Tomēr spēlē to, — trollītis Mumins izlēma. — Tā ir smalka svilpošanas dziesma.
Susuriņš spēlēja, trollītis svilpoja, un visi citi dziedāja piedziedājumu:
— Villervallerrā, Mūsu dziesma skan tā: Mēs mazi esam, Smagas somas nesam; Mūsu gurdās kājas Vairs neatrod mājas.—
Snorkes jaunkundze nopūtās.
— Nu es jūtu grūtsirdību. Ar mums ir tieši tāpat. Mēs esam mazi, un mūsu gurdās kājas neatrod mājas.
— Kājas ir nogurušas, jo tu tik daudz dejoji, — Snorke piebilda un iztukšoja kausu.
— Skaidrs, ka tiksim mājās, — trollītis Mumins sauca. — Neļaujies grūtsirdībai! Mēs pārnāksim mājās, māte būs sagatavojusi pusdienas un sacīs: «Re nu, jūs tomēr tikāt galā.» — Un mēs atteiksim: «Tev nav ne jausmas, ko visu mēs pieredzējām!»
— Un es dabūšu kājas gredzenu ar pērlēm, — Snorkes jaunkundze čukstēja. — Vienu pērli atstāsim tavai kaklasaitei.
— Jā, — trollītis atbildēja. — Lai gan es reti valkāju kaklasaiti.
— Vienu pērli es uzkarināšu kaklā savam noslēpumam, — Snifs sacīja. — Man ir noslēpums, kas sākas ar burtu «K» un beidzas ar «S», un šis noslēpums man visur sekos. Visu laiku, kamēr es biju prom, tas ilgojās pēc manis . . .
— Varbūt tas beidzas ar diviem «S»? — Snorke vaicāja.