Tagad viņu priekšā pletās nedzīvais jūras dibens. Tas izskatījās gaužām skumīgs. Visi skaistie aļģu vainagi, kas caurspīdīgajā ūdenī bija šūpojušies, gulēja novītuši un melni, un nedaudzajās peļķēs
nožēlojami spirinājās zivis. Smirdoņa bija briesmīga. Medūzas un mazās zivteles it visur cīnījās pēc elpas, un Snorkes jaunkundze skraidīja šurpu turpu un meta tās ūdens peļķēs.
— Tā, tā, tā, tā, — viņa teica, — tagad tev atkal būs labi . . .
— Man gaužām žēl, — trollītis Mumins sacīja. — Bet es domāju, ka visas mēs nepaglābsim.
— Taču dažas gan, — Snorkes jaunkundze atteica un nopūtās. Viņa uzkāpa savās ķekatās un sekoja citiem. Lejā komēta šķita daudz lielāka un, likās, pūta un elsa ūdens garaiņos. Kā sīki, garkājaini kukaiņi viņi devās jūras dzīlēs aizvien tālāk un tālāk.
Vietumis no smiltīm slējās vareni, tumši kalni, to virsotnes kādreiz bijušas nelielas salas un šēras, kurās iegriezušās laivas un kuru krastā plunčājušies mazie ķipari.
— Es nemūžam vairs neuzdrīkstēšos peldēt dziļos ūdeņos, — Snifs sacīja un nodrebēja. — Iedomājieties tikai, ka tas viss bijis zem vēdera.
Viņš paraudzījās kādā plaisā, kurā vēl atradās ūdens un rosījās noslēpumaina dzīve.
— Bet tas ir skaisti. Baismi un skaisti, — Susuriņš teica. — Un zināt, ka pirms mums te neviens nav bijis . . .
— Tur tā ir! — Snifs pēkšņi iekliedzās. — Mantu lāde! Tu teici, ka te atrodoties nogrimuši dārgumi . . .
Viņš nometa ķekatas un mežonīgi sāka kasīt smiltis ap lādi.
— Palīdziet! — viņš sauca. — Tā ir aizslēgta . . . Tā dziļi iegrimusi . .'.
— Līdzi mēs to nevaram paņemt, tā ir par lielu, — Snorke aizrādīja. — Mīļais Snif, pasteidzies! Tu atradīsi vēl daudz smalkākas mantas, iekams mēs nonāksim galā.
Un mazais dzīvnieciņš Snifs gāja tālāk, izmisumā saviebis purniņu.
Klintis slējās augstāk un kļuva mežonīgākas, un zeme bija vienās plaisās. Ķekatas visu laiku ķērās spraugās, un iešana kļuva aizvien gausāka. Lāgu lāgiem kāds pakrita uz purniņa. Viņi vairs nesarunājās, tikai gāja un gāja, un gāja. Piepeši viņu priekšā atradās nogrimis kuģis. Nabaga kuģis izskatījās aplam grūtsirdīgs. Masti bija nolūzuši, un sadragātās malas apaugušas ar jūras zāli un klātas ar gliemežvākiem. Takelāžu bija aizskalojusi jūras straume, taču kuģa zīme vēl bija redzama. Tā stingi blenza viņiem garām un it kā skumji sevī smaidīja.
io5
— Kā tev šķiet, vai jūrnieki izglābās? — Snorkes jaunkundze vaicāja.
— Protams, — trollītis Mumins atbildēja. — Viņiem taču bija glābšanas laivas. Nāc, iesim! Tā izskatās gauži skumja.
— Pagaidiet maķenīt! — Snifs sauca un nolēca no ķekatām. — Es redzu, ka tur kaut kas spīd! Zelts! — Viņš ielīda kuģa vrakā un sāka rakņāties jūras zālēs. — Duncis! — viņš sauca. — Tas ir zelta, un rokturis rotāts ar dārgakmeņiem.
Snorkes jaunkundze paliecās uz priekšu, lai paskatītos, un zaudēja līdzsvaru. Viņa šūpojās uz ķekatām uz priekšu un atpakaļ, spalgi iekliedzās un ielidoja melnajā kuģa vrakā. Trollītis Mumins metās viņu glābt.
Viņš uzlīda uz sarūsējušās enkura ķēdes, kājas viņam slīdēja pa jūras zālēm, un viņš raudzījās kravas tumšajās telpās.
— Kur tu esi? — viņš sauca.
— Te! — Snorkes jaunkundze pīkstēja.
— Vai tu sasities? — trollītis Mumins vaicāja.
— Nē, bet izbijos, — viņa atbildēja.
Trollītis Mumins ielēca kravas telpā. Ūdens sniedzās viņam līdz vēderam. Telpā nejauki oda pēc pelējuma.
— Es viņu saprotu, — Snorkes jaunkundze iebilda. — Man patīk rotaslietas un zelts, un pērles, un dimanti. Varbūt te tādi atrodas. Iespējams, ka mēs . . .
— Te ir pārlieku tumšs. Te var saskarties ar kaut ko bīstamu.
— Jā, — Snorkes jaunkundze atbildēja. — Izcel mani ārā, esi tik labs!
Trollītis Mumins uzcēla viņu uz kravas telpas malas.
— Nu, kā jums veicas? — Susuriņš sauca.
— Esmu atkal izglābta, — Snorkes jaunkundze līksmi sacīja un paņēma spogulīti, lai palūkotos, vai tas nav saplīsis. Bet, paldies Dievam, stikls bija vesels, tāpat arī visi rubīni spoguļa otrā pusē. Spogulī viņa saskatīja cirtas uz pieres, redzēja tumšo atveri, redzēja tur trollīša Mumina ausis un kaut kur tālu tumsā saskatīja ko citu — kaut ko, kas kustējās. Kas aizvien vairāk un vairāk tuvojās trollītim Muminam . . .
— Sargies! — viņa sauca. — Tev aiz muguras kāds lien!
Trollītis Mumins pagriezās.
Viņam tuvojās tintes zivs. Bīstamākais jūras briesmonis, milzu tintes zivs, kas lēnām slīdēja uz trollīša Mumina pusi.
Trollītis Mumins mēģināja uzrāpties augšā, taču dēļi bija satrunējuši. Lāgu lāgiem viņam paslīdēja kājas, un viņš noplunkšķēja ūdenī. Snorkes jaun
kundze sēdēja augšā un kliedza, spoguli viņa joprojām turēja ķepā.
Tintes zivs tuvojās.
Piepeši tā apstājās un mirkšķināja acis. Spogulis bija uztvēris komētas kvēli un meta lielus, žilbinošus saules zaķīšus tintes zivs sejā. Tintes zivs izbijās. Visu mūžu viņa bija dzīvojusi tumsā, jūras dzīlēs. Tagad tumsa bija pazudusi, jūra pazudusi. Bet visšausmīgākais, ka tieši acīs viņai iespīdēja nejauka sārta gaisma. Tintes zivs nopūtās un dziļi iegrima kravas telpā, apņēmusi galvu ar visām savām rokām.
— Snorkes jaunkundze, tu man izglābi dzīvību, — trollītis Mumins teica. — Turklāt tik inteliģentā veidā!
— Tas notika nejauši, — Snorkes jaunkundze atbildēja. — Bet es vēlētos vēlreiz tevi paglābt no tintes zivs!
— Ak jā, varbūt tāda vēlme būtu maķenīt pārspīlēta, — trollītis Mumins bilda. — Bet nāc! Es gribu tikt no šejienes prom.
Augu dienu viņi klīda pa vientuļo jūras ainavu aizvien tālāk un tālāk. Te bija milzīgi gliemežvāki, pavisam citādi nekā tie, kādus viņi atrada krastmalā. Tie bija rotāti ar dzeloņiem un vītnēm, un to krāsas bija spilgtas un skaistas.
— Tajos varētu dzīvot, — Snorkes jaunkundze teica. — Vai jūs dzirdat, kā tie šalc? Vai tajos kāds sēž un kaut ko čukst?
— Tā ir jūra, — Susuriņš atbildēja. — Gliemežvāks atceras jūru. — Viņā modās vēlēšanās spēlēt, un viņš paņēma mutes harmonikas. Taču no tām
neskanēja itin nekas, ūdens garaiņi bija aizslaucī- juši visus toņus.
— Tas nu gan ir nelāgi, — Susuriņš skumji sacīja.
— Kad pārnāksim mājās, tētuks to izlabos. Viņš prot itin visu, ja tikai viņu neviens netraucē, — trollītis Mumins stāstīja.
— Tagad mēs atrodamies tuvu pašai dziļākajai jūras dzelmei. Ejiet piesardzīgi! — Susuriņš aizrādīja.