Neviens negāja pie malas palūkoties. Viņi klusi traucās garām. Tikai Snorkes jaunkundze pagriezās un nopūtās, jo tieši pie šās dzelmes atradās lielākais un skaistākais jūras gliemežvāks. Tas bija ļoti balts un zaigoja nokrēslī. Tajā šalca jūra.
— Nedomā par to, — trollītis Mumins brīdināja. — Te ir ļoti bīstami. Tur lejā ir tādi briesmoņi, kādus neviens nav redzējis. Tie dzīvo dūņās . . .
Pienāca vakars. Viņi visi saspiedās kopā, cik cieši vien varēja, un ieklausījās neparastajā klusumā. Viss bija mīksts un slapjš, un dīvaini kluss. Trūka parasto skaņu, kādas vakaros dzirdamas uz zemes: lapu čaboņa vējā, putnu vīterošana, steidzīgu soļu troksnis. Viņi nevarēja iedegt ugunskuru un baidījās aizmigt, jo viņiem varēja uzglūnēt nezināmas briesmas. Beidzot viņi uzrāpās kādā augstā klintī, kur jutās mazliet drošāki, un
apēda Snorku sausās maizes drupačas, kas vēl bija palikušas.
Trollītis Mumins piedāvājās būt par pirmo sargu un nolēma pieaicināt arī Snorkes jaunkundzi. Kamēr citi, cieši saspiedušies kopā, iemiga, viņš sēdēja un blenza nedzīvajā jūras dzelmē. Komētas gaismā tā sārtojās, bet visas ēnas bija melnas un samtainas.
Trollītis Mumins vēroja drūmo ainavu un domāja, kādas gan bailes izjūt zeme, redzēdama, ka tai tuvojas gaišā, ugunīgā ripa. Viņš domāja, cik ļoti mīl itin visu — mežu un jūru, lietu un vēju, saules mirdzumu un zāli, un sūnas, un saprata, ka dzīvot bez tā nemaz nav iespējams.
Taču tad viņam ienāca prātā, ka māmiņa gan zinās, kā visu paglābt.
Snifs atmodas un teica:
— Tā nāks rīt.
Viņi visi raudzījās uz komētu (arī Snorkes jaunkundze, tikai viņa paglūnēja no cirtu apakšas). Komēta bija kļuvusi šausmīgi liela. To apņēma trīsošu liesmu vainags. Ūdens garaiņi bija izgaisuši, un varēja redzēt tālu pāri jūras dzelmei.
— Labrīt! — iesaucās Susuriņš un uzvilka cepuri vēl vairāk uz ausīm. Tagad dosimies tālāk.
Brokastlaikā viņi satika kādu vāvuli, kas brauca ar divriteni, uzlicis uz muguras maisu ar savu mazuli. Uz bagāžas novietnes bija sakrautas somas un tarbas, un pie stūres rata šūpojās saiņi.
Vāvuļa seja bija gauži sārta, un viņš blenza uz viņiem, bet nesveicināja.
— Hei! — Susuriņš uzsauca. — Vai tad tu mani vairs nepazīsti? Vai tu pārvācies?
Vāvulis nokāpa no divriteņa un strauji sacīja:
— No Muminielejas aizvākušies itin visi. Vai gan tu domā, ka mēs paliksim un gaidīsim komētu?
— Kas tad teicis, ka komēta nokritīs Muminie- lejā? — Snorke jautāja.
— Bizamžurka, — vāvulis paskaidroja.
— Nu, bet tētuks un māmiņa! Viņi taču tur palikuši. Viņi gaida mani! — trollītis Mumins sauca.
— Jā jau, jā, — vāvulis nepacietīgi atbildēja. — Viņi sēž verandā, man gar viņiem nav nekādas daļas! Starp citu, tu nepagūsi pāriet mājās.
Un vāvulis brauca tālāk, viņa mati bija saslējušies gaisā.
Viņi labu laiciņu pavadīja vāvuli ar skatieniem.
— Somas, tarbas un saiņi. Sajā karstumā! — Susuriņš izsaucās. — Nu labi, iesim vien tālāk.
Gabaliņu tālāk viņi ieraudzīja vairākus simtus balto zalkšu, kas devās uz austrumiem. Visa jūras dzelme mudžēt mudžēja no bēgļiem. Mazi ļautiņi, dažnedažādi ķipari, sūnu troļļi un meža dzīvnieciņi — itin visi steidzās projām no Muminielejas. Vairums no viņiem gāja kājām, tie, kas bija visvairāk uzbudināti, skrēja, bet lielākās ģimenes bija iegādājušās divričus un pat ratus, dažas ģimenes bija paņēmušas līdzi mājas. Viņi visi izbiedētiem skatieniem vērās debesīs, un neviens nespēja pateikt kaut ko vairāk kā tikai «Hei!».
— Dīvaini gan, — trollītis Mumins skumji sacīja. — Daudzus es no viņiem pazīstu, un mēs tik sen neesam redzējušies. Tieši tagad būtu daudz ko pārrunāt.
— Viņi baidās, — Susuriņš paskaidroja.
— Ko niekus! Mājās nekas nevar būt bīstams, — trollītis Mumins atteica.
— Laikam gan mēs esam aplam drosmīgi! — izsaucās Snifs un vicināja savu dunci tā, ka dārgakmeņi spīguļoja.
— Nedomāju, ka mēs būtu sevišķi drosmīgi, — trollītis Mumins prātoja. — Mēs tikai esam pieraduši pie šīs komētas. Gandrīz vai ar to iepazinušies. Mēs pirmie par to izdibinājām un redzējām, ka tā pieaug aizvien lielāka. Padomā, cik gan tā jūtas vientuļa . . .
— Jā, — Susuriņš piekrita. — Cik tu justos vientuļš, ja visi no tevis bītos.
Snorkes jaunkundze pieķērās pie trollīša Mumina.
— Kamēr tu nebaidies, arī es katrā ziņā nebaidīšos, — viņa sacīja.
Beidzot viņi bija nonākuši otrā krastā. Viņi aizmeta ķekatas, valstījās zālē, joņoja pa mežu, klaigāja, smējās un apkampās.
— Mēs esam gandrīz vai mājās! — trollītis Mumins sauca. — Pasteidzieties! Pasteidzieties! Tētuks un māmiņa sēž un mūs gaida!
Taču ceļš līdz majam bija daudz garaks, neka viņi bija domājuši.
Mežā viņi satika murmuli, kas tupēja un viens pats šķendējās, turēdams klēpī pastmarku albumu.
— Kņada un auļošana. Kņada un tracis, bet neviens nevar paskaidrot, kas tad īsteni noticis.
— Hei! — trollītis Mumins uzsauca. — Vai tu esi radinieks tam murmulim, kas ķer naktstauriņus?
— Tas ir mans brālēns no tēva puses, — nespēdams noslēpt dusmas, atbildēja murmulis. — Gatavais ēzelis! Mēs vairs neesam radi, esmu atteicies no mūsu pazīšanās.
— Kāpēc? — Snifs vaicāja.
— Viņš bija vienpusīgs, — murmulis atbildēja. — Interesējās tikai par kukaiņiem, kukaiņiem, kukaiņiem! Viņa dēļ pat zeme varēja sabrukt.
— Bet tieši tas jau notiks, — Snorke paskaidroja. — Precīzāk izsakoties, rītvakar pulksten astoņos četrdesmit divās minūtēs.
— Ko? Tātad šausmīgs jandāliņš! — murmulis izsaucās. — Veselu nedēļu es kārtoju savas pastmarkas, pārbaudīju katru zīmogu, un kas notiek tagad? Ķipari aizskrien projām ar galdu. Aizrauj prom krēslu. Aiztaisa visu māju! Un te nu es sēžu ar savām pastmarkām, un neviens man nevar pateikt, kas noticis.
— Mīļais murmuli, — Susuriņš teica rāmi un ļoti skaidri. — Tas notiks rīt, zemi skars komēta.
— Skars zemi! Vai tam kas kopējs ar pastmarku kolekciju? — murmulis jautāja.
— Nē, tam nav nekas kopējs. Runa ir par mežonīgu zvaigzni ar asti, — Susuriņš atbildēja. — Kad tā atnāks šurp, no tavām pastmarkām nekas nepaliks pāri.
— Dievs, stāvi man klāt! — murmulis izsaucās un pievāca savus brunčus. (Murmulis valkā brunčus, kāpēc — to neviens nezina. Varbūt viņš nekad nav iedomājies, kā būtu, ja valkātu bikses.)
— Ko lai es iesāku? — murmulis uztraucās.
— Nāc mums līdzi. Tu varēsi ar savām pastmarkām paslēpties smalkā alā, — Snorkes jaunkundze mudināja.