Dziļi mežā aiz kokiem bija dzirdama viegla šalkoņa. Viņš pagāja vēl dažus soļus, paslēja purniņu un ošņāja. Vējš bija valgs, ar patīkamu smaržu.
— Tur ir jūra! — trollītis kliedza un sāka skriet, jo peldēties viņam patika vairāk par visu.
— Pagaidi! Nepamet mani vienu! — Snifs sauca.
Bet trollītis Mumins apstājās tikai tad, kad
ieraudzīja savā priekšā jūru. Tad viņš svinīgi apsēdās smiltīs un raudzījās uz viļņiem, kas vēlās cits pēc cita, rotāti baltām putu krēpēm. Pēc brītiņa no meža iznāca Snifs, apsēdās blakām trollītim Muminam un teica: — Tu mani pameti briesmās!
— Es esmu tik priecīgs. Es zināju par ieleju un upi, un kalniem, bet nezināju, ka mums ir arī jūra. Skaties, kādi viļņi! — viņš izsaucās.
— Tie izskatās salti un nikni, — Snifs sacīja. — Ja tu ienirsti viļņos, tad kļūsti slapjš, un, ja esi uz viļņiem, tevi pārņem nelabums.
— Vai tad tev nepatīk nirt? — trollītis Mumins izbrīnījies vaicāja. — Vai tu vari nirt ar vaļējām acīm?
— Es varu, bet negribu, — Snifs atcirta.
Trollītis Mumins piecēlās un devās tieši uz jūru.
— Lai tas notiek uz tavu atbildību! — Snifs brēca. — Nekad nevar zināt, ko tur ieraudzīsi.
Bet trollītis Mumins ienira lielā, saules caurspī- dētā vilnī. Sākumā viņš redzēja tikai zaļus gaismas burbuļus, tad aļģu mēžu, kas šūpojās virs smiltīm. Smiltis bija smalki nopulētas un izrotātas ar gliemežvākiem, sārtiem iekšpusē un baltiem ārpusē. Tālāk ūdens kļuva tumšāks un plūda pret kādu bezdibenīgu, melnu alu. Tad trollītis pagriezās, iešāvās vilnī, un tas viņu aiznesa pie krasta. Tur sēdēja Snifs un sauca pēc palīdzības.
— Domāju, ka tu esi nogrimis! — viņš kliedza.
— Jebšu tevi apēdusi haizivs! Ko es bez tevis būtu iesācis?
— Neesi muļķis, — trollītis Mumins atbildēja.
— Pie jūras es esmu pieradis. Un, būdams tur, es kaut ko iedomājos. Tā ir smalka un noslēpumaina doma.
— Vai briesmīgi noslēpumaina? Tikpat noslēpu maina, ka «lai tad velns mani parauj!»?
Trollītis Mumins piekrizdams pamāja.
— Lai velns mani parauj, — Snifs murkšķēja.
— Lai manus kauliņus grauž lijas un lai es nekad vairs neēdu saldējumu, ja es neturu slepenībā šo noslēpumu. Ko tu par to teiksi?
— Es kļūšu pērļu zvejnieks un paslēpšu pērles kastē, — trollītis Mumins sacīja. — Visi baltie akmeņi ir pērles. Visi tie, kuri ir apaļi un ļoti balti.
— Arī es būšu pērļu zvejnieks! — Snifs sauca.
— Es zvejošu krastmalā. Visa krastmala ir pilna ar baltiem un apaļiem akmeņiem.
— Tu nesaproti, — trollītis Mumins skaidroja.
— Tie ir pērles tikai tad, kad atrodas zem ūdens. Pagaidām paliec sveiks! — Un viņš no jauna iebrida viļņos.
— Bet par ko tad lai es kļūstu? — Snifs viņam nosauca aiz muguras.
— Tu vāri kļūt par tādu, kas meklē pērļu zvejniekam kasti, — trollītis Mumins atbildēja un ienira viļņos.
Snifs lēnītiņām cilpoja pa krastmalu.
— Tu atņem man visu, kas ir jauks, un tikai tāpēc, ka es esmu tik maziņš, — viņš murmināja.
Viņš izklaidīgi raudzījās pēc kastēm, bet tādu nebija. Tikai aļģes un daži nomaļi. Vientuļā krastmala aizstiepās tālu un beidzās ar augstu kalnu, kas bija iegrimis tieši ūdenī. Viss kalns bija viļņu putu apšļākts.
«Tas nu gan vairs nav jauki,» Snifs domāja. «Es nevēlos būt maziņš, un man nav vajadzīgs neviens, ar ko rotaļāties …»
Tieši tobrīd mazais dzīvnieciņš Snifs ieraudzīja kaķēnu, kas savā nodabā staigāja pa augsto kalnu. Kaķēns bija melnbalti raibs, ar tievu astīti, kas slējās taisni gaisā. Snifs tā priecājās, ka gandrīz vai juta sāpes.
— Mīļais kaķīt! — viņš sauca. — Mīļais kisimisi, nāc lejā un apsveic mani, es jūtos gauži bēdīgs!
Kaķēns pāri plecam uzmeta viņam dzēlīgu skatienu un tipināja tālāk. Tad Snifs sāka rāpties kalnā. Viņš rāpās un rāpās pa slapjo, stāvo kalnu un visu laiku sauca kaķēnu. Uzrāpies beidzot augšā, viņš bija nokļuvis tieši pie kādas aizas un tagad balansēja tai pāri pa šauru klints strēli.
— Nepamet mani! Es tevi mīlu! — viņš sauca.
Bet kaķēns gāja aizvien tālāk un tālāk. Lejā
dunēja jūra. Mazais dzīvnieciņš Snifs juta, cik nevarīgas kļūst kājiņas. Sirds strauji pukstēja.
Viņš rāpās kaķēnam pakaļ. Rāpās ļoti lēnām un visu laiku domāja: «Mazs, mīksts kaķītis, kas pieder man … un kas ir mazāks par mani … Ai, visi sīko dzīvnieciņu aizstāvji, esiet mīļi, esiet mīļi un ļaujiet man dabūt kaķīti, ļaujiet man pārsteigt trollīti Muminu …»
Tādas bailes un tādu drosmi viņš vēl nekad nebija izjutis. Pēkšņi viņa priekšā bija ala. Plaisa klints sienā un dziļāk īsta ala.
Alai bija smalku smilšu grīda un gludas, stāvas sienas. Augšā, jumtā, zaigoja zils debesu logs. Smiltis saulē bija sasilušas.
Snifs ielīda alā, apgulās uz vēdera saules strēlē un domāja: «Se es dzīvošu visu mūžu. Es iekārtošu mazus plauktiņus un guļvietu ierīkošu smiltīs, vakaros es aizdedzināšu sveci. Nez ko par to sacīs trollītis Mumins?»
Bet neparastais kaķēns bija pazudis.
Ceļš atpakaļ nelikās vairs bīstams. Kas gan varētu notikt ar tādu, kas nule bija atklājis alu?
Trollītis Mumins joprojām nodarbojās ar pērļu zveju. Viņš šāvās kā korķis viļņu bangās, un krastmalā jau atradās daudzi apaļi, balti akmeņi.
— Re, te tu esi! Bet kur ir kaste? — viņš vaicāja.
— Nāc krastā! Tūliņ nāc krastā! — Snifs kliedza. — Esmu kaut ko atradis! Kaut ko pavisam neparastu, un tas slēpj sevī vislielāko noslēpumu, vai vari iedomāties?
— Vai tā ir laba kaste? — trollītis Mumins jautāja, brizdams krastā, un viņa ķepiņas bija pilnas ar pērlēm.
— Kaste, kaste! — atsaucās Snifs. — Ej ratā ar savām vecajām kastēm! Kaut bezdibenis aprītu tevi ar visiem tiem niekiem, jo es esmu atradis alu! Pats sev alu!
— Vai tā ir īsta ala? — trollītis Mumins vaicāja. — Ar caurumu, pa kuru var ielīst? Ar klints sienām un smilšu grīdu?