Un tā notika, ka murmulis devās viņiem līdzi uz Muminieleju. Viņš bija gauži apnicīgs, bet darīt tur nekā nevarēja. Reiz viņiem vajadzēja iet atpakaļ vairākus kilometrus, lai uzmeklētu kādu
pastmarku, ko viņš bija pazaudējis, un divas reizes viņš saķildojās ar Snorki, un neviens pat lāgā nezināja, kāpēc. (Viņi apgalvoja, ka tā esot diskusija, bet tas izklausījās pēc ķildas.)
Snifs gāja savrup un bija neparasti kluss. Viņš domāja par kaķēnu. Vai trollīša Mumina māmiņa būs atcerējusies izlikt viņam pienu? Un ja nu kaķēns nesaprot, ka viņam jāiemīl Snifs, bet viņš iemīļojis māmiņu? Vai viņš pieglaudīsies Snifam jebšu, saslējis asti, aizies savu ceļu? Ar kaķi nekad nevar justies drošs. Drošāk ir tikai dot mājienu, ka tu kaut ko briesmīgi mīli. Snifs ļoti lepojās, ka visu ceļojuma laiku nekā nebija teicis par kaķēnu.
— Uzmanību! — Susuriņš piepeši izsaucās un izņēma no mutes pīpi. — Sāk pūst stiprs vējš . . .
Viņi apstājās un klausījās. Tālu mežā bija dzirdama šņākoņa un tad spalgas gaudas. Taču koki palika nekustīgi.
— Skatieties! — Snorke iekliedzās.
Augsti pār koku galotnēm slīdēja varens mākonis, šis mākonis pacēlās, slīga lejup un aptumšoja sārtās debesis. Pēkšņi tas nolaidās tieši mežā. Tie bija siseņi, miljoniem lielu, zaļu siseņu, kas uzreiz metās rīt mežu. Viņi tā rija, ka knakšķēja, viņi nomizoja vienu koku pēc otra. Viņi rija un rāva, un plēsa, viņi ņudzēja un lēkāja, un ložņāja.
Snorkes jaunkundze bija uzkāpusi uz akmens un kliedza.
— Neuztraucieties, tie jau ir tikai siseņi, — Snorke teica. — Tu taču ballē satiki siseni, kas spēlēja vijoli . .
— Bet tie šeit ņudzēt ņudz! Viens pats sisenis nevar ņudzēt! To viņš nevar! — Snorkes jaunkundze brēca.
— Vai jūs domājat, ka viņi ēd arī pastmarkas? — murmulis vaicāja. Viņš stāvēja, turēdams ķepās pastmarku albumu.
— Ak, šis skaistais mežs! — trollītis Mumins sauca. — Skaties, kāds tas izskatās tagad!
Visi koki bija nomizoti un kaili. Zeme bija pilnīgi kaila. Tikai aiz Snorkes jaunkundzes auss vēl bija palikusi viena puķe. Tad milzīgais izsalkušo siseņu mākonis pacēlās gaisā un aizlidoja uz rietumiem. Mežā atkal iestājās klusums. Snorke sēdēja un rakstīja burtnīcā. «Katastrofa numurs viens,» viņš rakstīja.
— Vai jums zināms, ka komēta allaž nes sev līdzi katastrofas? . . .
1 Zviedru valoda grāshoppa nozīme «sienāzis» un ari «sisenis».
— Kas tā tāda? — Snifs jautāja.
— Siseņu bari, mēris un zemestrīce, — Snorke stāstīja. — Plūdi un cikloni, un tamlīdzīgas parādības.
— Vārdu sakot, trači. Nekad nav miera, — murmulis purpināja.
Viņi gāja tālāk pa izpostīto mežu.
«Ka tikai tie neapēd arī sakņu dārzus,» trollītis domāja. «Māmiņai tas briesmīgi sāpētu. Un tētu- kam tabakas lauks …»
— Mīļais Susuriņ, uzspēlē kaut ko, — viņš lūdzās. — Kaut arī skumju dziesmiņu.
— Manas mutes harmonikas ir saplīsušas, — Susuriņš aizrādīja. — No tām skan tikai daži toņi.
— Nu, spēlē kaut vai tos, — trollītis neatlaidās.
Tad Susuriņš spēlēja Villervallerrā dziesmiņu:
— Vili……… vali . . .
Mūsu……… skan tā . . .
Gurdas kājas …
. . . mājās . . .
— Tā jau skan drausmīgi, — murmulis sacīja.
Un viņi gurdi soļoja tālāk. Sākumā bija tikai
parasts, pikts vējš. Bet tas pieauga spēkā līdz piecām sešām ballēm. Drīz vien jau pūta septiņas balles, un tad pār viņiem plosījās vētra.
— Katastofa numurs divi! — Snorke sauca un vicināja burtnīcu. — Tagad sāksies ciklons!
Tad augstu gaisā uzlidoja viņa burtnīca ar visām piezīmēm par to, kā izsargāties no komētas.
— Mūs aizpūtīs uz mājām! Paldies Dievam, ka vējš pūš pareizā virzienā! — trollītis Mumins kliedza.
Vētra gaudodama nesa viņus pāri slīkšņai. Tā pūlējās noraut Susuriņa cepuri, tā apgāza Snifu, paķēra trollīša Mumina medaļu un uznesa to debesīs.
— Man bail! Turi mani pie ķepiņas! — Snorkes jaunkundze sauca.
Trollītis Mumins cieši satvēra viņas ķepiņu.
«Bijis man liels balons, mēs pārlidotu mājās,» viņš domāja, «tiešā ceļā pie māmiņas un tē- tuka …»
Tad murmulis iekliedzās ļaunāk nekā nelaimes sirēna. Vētra bija sagrābusi viņa pastmarku al bumu, un tas tagad aizlidoja pasaulē ar visiem pareizajiem un nepareizajiem zīmogiem, tas šūpojās kā putns un kļuva aizvien mazāks un mazāks . . . Murmulis joņoja tam pakaļ. Viņa brunčus purināja un plosīja vētra. Murmulis plandīja virs zemes kā liels papīra pūķis, līdz beidzot aizķērās aiz kāda krūma. Tur viņš apsedza galvu ar brunčiem un atmeta visas cerības.
Pēc laiciņa viņš juta, ka viņu kāds rausta aiz piedurknes.
— Lieciet mani mierā! Esmu murmulis, kas pazaudējis savas pastmarkas, — viņš brēca.
— To es zinu, — trollītis Mumins atteica. — Tas ir gauži bēdīgi. Bet mums diemžēl jāaizņemas tava kleita. Mēs no tās iztaisīsim balonu. Mums jātiek mājās. Komēta nāk! Esi tik labs un novelc kleitu …
— Liecieties mierā! — murmulis neprātīgi kliedza.
— Un nerunājiet par komētu! Es ienīstu komētas!
Tagad vētra jau bija sasniegusi desmit balles. No apvāršņa šurp slīdēja melns spirālveida mākonis. Tas virpuļodams nāca tuvāk un tuvāk.
— Velc nost kleitu! — Susuriņš pavēlēja. Neviens nedzirdēja, ko murmulis atteica, un tas varbūt bija labi, jo viņš teica kaut ko gauži nejauku. Nākamajā mirklī viņi bija norāvuši viņam pār galvu kleitu. Tā bija milzīga, ar volāniem rotāta kleita, un murmulis bija to mantojis no mātesmāsas. Atlika tikai aizsiet kakla izgriezumu un piedurknes, un iznāca lielisks balons.
Melnais mākonis traucās tuvāk. Tas bija jau pavisam tuvu.
— Turiet un nepalaidiet vaļā! Nu mēs lidosim pēc tava pastmarku albuma, — Susuriņš sauca.
Viņi visi pieķērās pie murmuļa kleitas volāniem, vētra iešāvās tajos un pacēla viņus gaisā; tagad aiz viņiem joņoja, šņāca un krāca melnais mākonis. Zem viņu ķepiņām pazuda zeme, un visapkārt iestājās tumsa. Viņi lidoja tālu, tālu uz rietumiem, tieši nokrēslī un naktī.