Susuriņš vaicāja:
— Kā jūs jūtaties?
— Es esmu te, — pati mazākā ēna atbildēja.
— Vai nu tas esmu es, vai kāds cits nožēlojams ķipars, ko atnesusi vētra. Es jau teicu, ka jūs par to atbildēsit.
— Protams, tas esi tu, — murmulis īgni atteica. — No tevis tik viegli vis vaļā netiksi. Tagad es gribētu zināt, vai ir kāda iespēja atdabūt kleitu.
— Lūdzu, un paldies par aizdevumu, — Snorke sacīja.
— Kur ir Snorkes jaunkundze? — trollītis Mumins vaicāja.
— Te, — tumsā atskanēja viņas balss. — Spogulis man nav pazudis.
— Mana cepure arī ne, — Susuriņš teica un smējās. — Un mutes harmonikas. Un spalva manā cepurē!
Murmulis uzvilka kleitu pār galvu.
— Liekas, jūs esat lieliskā omā, — viņš bilda.
— Bet man riebjas saburzīti volāni.
Pēc tam neviens nekā vairs nevarēja sacīt. Viņi aizmiga lielā koka zaros. Viņi bija tā noguruši, ka atmodās tikai otrā dienā pulksten divpadsmitos.
Piektdien, septītajā augustā, laiks bija pilnīgi rāms un briesmīgi karsts. Neviens nezināja, cik pulkstenis, viņi tikai nojauta, ka ir jau daudz.
Komēta bija milzīga, un skaidri varēja redzēt, ka tā tēmē uz Muminieleju. Liesmas ap to bija baltas un gaisma aplam spēcīga.
Trollītis Mumins pirmais norāpās no koka. Viņš piesardzīgi paraudzījās apkārt un paošņāja. Tad sauca:
— Te ir zaļš! Visapkārt ir lapas un puķes!
Mežs nebija izpostīts, tas izskatījās kā jau mežs.
Un pat likās — mājas vairs nav tālu.
Šodien ikviens ķipars un sīkākā skudriņa bija paslēpušies zemē, cik dziļi vien varēja, un putni gaidīdami klusi sēdēja kokos.
— Nu, mīļā mās, vai tev šodien nevajag puķi aiz auss? — Snorke jautāja.
— Cik jauki, ka tu par to domā, — Snorkes jaunkundze atbildēja. — Bet man nav nekādas patikas. Es baidos.
Snifs staigāja apkārt un domāja par savu kaķēnu. Nez vai tas tupēs uz verandas kāpnēm? Vai tas viņam kaut ko sacīs jeb vai tikai murrās? Ja nu kaķēns ir tik maziņš, ka Snifu vairs nepazīs? Viņu pārņēma aizvien lielāks nemiers, un beidzot viņš sāka dungot.
— Gan viss būs labi, tu redzēsi, — Susuriņš mierināja. — Bet pamēģini soļot mazliet žiglāk. Jo tagad mums jāsteidzas . . .
— Jāsteidzas, kā tad! — murmulis izsaucās. — Visiem jāsteidzas. Visi ceļ traci. Zemes virsū nav nekāda miera! — Viņš staigāja apkārt, meklēdams pastmarku albumu, un viņa seja aiz bēdām bija kļuvusi grumbaina. Bija briesmīgi karsts, un viņiem vairs nebija ne ēdamā, ne dzeramā. Viņi tikai gāja un gāja.
«Cik dīvaini tu jūties, ja tu ej un pēc kaut kā ilgojies,» trollītis Mumins domāja. «Es noteikti saožu tīkamu tikko ceptu maizīšu smaržu.» Viņš nopūtās un gāja tālāk. Pēc brītiņa viņš apstājās un, pacēlis purniņu, ošņāja. Tad viņš metās skriet.
Koki kļuva retāki. Tikko cepto maizīšu smarža kļuva spēcīgāka. Pēkšņi viņa priekšā pavērās Mu- minieleja ar zilo Muminu māju, tikpat rāma un ikdienišķa, kāda tā bija, viņam aizbraucot. Un mājā māmiņa patlaban vienā mierā cepa piparkūkas.
— Mēs esam mājās! Mēs esam mājās! — trollītis Mumins sauca. — Es taču zināju, ka mums veiksies labi. Nāc un paraugies!
— Tur ir tilts, par kuru tu stāstīji. Un tas tur, bez šaubām, ir koks, kurā tu kāpi. Māja ir smalka un veranda skaista, — Snorkes jaunkundze sacīja.
Snifs paskatījās uz verandas kāpnēm. Bet tur netupēja neviens kaķēns.
Trollīša Mumina māte sēdēja virtuvē un greznoja torti ar sārtu putu krējumu. Tortei apkārt vijās skaistas šokolādes vītnes — «Manam mīļa-
jam trollītim Muminam», un tortei pašā augšā bija graudu cukura zvaigzne.
Māte klusi svilpoja un lāgu lāgiem paraudzījās pa logu. Tēvs klunkurēja no istabas istabā un bija visai noraizējies.
— Kādēļ viņi nenāk? Pulkstenis drīz būs pusdivi, — viņš teica.
— Gan viņi pārnāks, — māte viņu mierināja. — Tev nevajag uztraukties. Esi tik laipns, pacel torti, lai es to varu nolikt uz tortes papīra. Snifs varēs izlaizīt bļodu, tas viņam tīk . . .
Tēvs nopūtās un pacēla torti.
— Mums nevajadzēja ļaut viņiem iet, — viņš sacīja. — Bet mēs nesapratām . . .
Tai brīdī ienāca bizamžurka un apsēdās uz malkas kastes.
— Nu, kā veicas ar komētu? — māte jautāja.
— Tā nāk, cik aši vien spēj. Ir gan īstais laiks cept kūkas, — bizamžurka pikti sacīja.
— Vai drīkstu piedāvāt vienu piparkūku? — trollīša Mumina māmuļa vaicāja.
— Nu jā, varbūt vienu, kamēr mēs gaidām, — bizamžurka atteica.
Apēdusi trīs piparkūkas, viņa sacīja:
— Tā vien liekas, ka pār tiltu brāžas kundzes dēls. Viņam līdzi ir visai raiba sabiedrība.
— Trollītis Mumins! — māmuļa izsaucās un iesvieda kūku lāpstiņu samazgu spainī. — Un to jūs man sakāt tikai tagad?
Viņa izskrēja ārā, un tēvs izbrāzās aiz viņas.
— Tur jau viņš nāk — un aiz viņa Snifs … — Un vēl daudz ļaužu, kurus tētuks un māte nekad agrāk nebija redzējuši.
— Ai, kā es tevi gaidīju! — māmuļa sauca.
— Nāc manās skavās! Cik jūs esat vāji un netīri! Nē, tas tik ir jauki . . . Vai tā ir patiesība?