— Nē. Viņš ir gaužām patstāvīgs, — māmuļa atbildēja. — Tu redzēsi, ka viņš pats sevi izglābs. Kaķi vienmēr izglābjas . . .
Tieši tai brīdī piebrauca tēvs ar rībošiem divričiem.
— Tā būs pēdējā krava! — viņš aizrādīja.
— Pulkstenis drīz būs pusseptiņi, un mums jānostiprina alas griesti . . . Ko tad mēs iesāksim ar vannu!
— Tā ir pavisam jauna, — māmuļa aizrādīja.
— Tu taču pats saproti, cik jauki ir mazgāties, bez tam . . .
— Labi, — tēvs atteica. — Kāp iekšā vannā, es tevi aizvedīšu līdz alai. Kur ir murmulis?
— Viņš skaita savas pastmarkas, — skaidroja Snorkes jaunkundze, turēdama rokās ģimenes albumu. — Kā gan trollītis Mumins bērnībā varēja būt tik briesmīgi resns?
— Murmuli! Kāp vannā! Tagad sāksies. Komēta nāk! — tēvs sauca.
Murmulis paņēma pastmarku albumu, paklausīgi iekāpa vannā, un trollīša tēvs aizstūma divričus.
Pēdējais Muminieleju pameta Snifs. Visu ceļu cauri mežam viņš sauca kaķēnu. Beidzot viņš to ieraudzīja. Tas sēdēja sūnās un mazgājās.
— Hei, kā jūties? — Snifs čukstēja.
Kaķēns beidza mazgāties un pavērās Snifā. Snifs piesardzīgi devās tuvāk, izstiepis ķepu. Kaķēns maķenīt attālinājās.
— Es pēc tevis ilgojos, — Snifs sacīja, no jauna izstiepdams ķepu. Kaķēns palēcās tālāk. Ikreiz, kad Snifs gribēja to paglaudīt, kaķēns izvairījās, taču projām negāja.
— Komēta nāk, — Snifs skaidroja. — Tev jābēg mums līdzi uz alu, citādi no tevis paliks tikai slapjums.
— Nerunā niekus! — kaķēns atteica un nožāvājās.
— Vai apsoli, ka nāksi? Tas tev jāapsola. Pirms pulksten astoņiem! — Snifs stingri vaicāja.
— Jā jau, jā, iešu, kad man patiks, — kaķēns atteica. Un turpināja mazgāties.
Snifs nolika šķīvi ar pienu sūnās un kādu laiciņu raudzījās uz kaķēnu. Tad viņš aizjoza uz krastmalu. Tur viņi patlaban pūlējās iedabūt alā vannu.
— Turiet un velciet! — tēvs kliedza. — Citādi tā man uzkritīs uz ķepām. Nepalaidiet virvi!
— Tā raustās. To visu laiku aizķer ziepju trauciņš! — viņa dēls atteica.
Māmuļa sēdēja krastmalā un susināja pieri.
— Tā nu gan ir pārvākšanās, — viņa nopūtās.
— Nav liela nelaime! — Snifs izsaucās.
— Pati pārvākšanās ir par lielu, — māmuļa paskaidroja. — Vanna neiet alā. Snorke šai jautājumā gribēja noturēt sēdi, bet mums taču nav laika. Viņi grib to dabūt augšā, lai nosegtu jumtu. Ak vai, ak vai!
— Es satiku savu kaķīti. Viņš solījās ierasties alā pirms pulksten astoņiem.
— Tas ir labi. Varen jauki! Tagad es iešu alā sakārtot guļvietas, — māmuļa teica.
Izrādījās, ka vanna nosedza gandrīz visu jumtu, tikai četri centimetri palika vaļā. Viņiem nudien bija laimējies. Pamazām visus saiņus sanesa alā, un māmuļa aizklāja ieeju ar segu.
— Vai tu domā, ka tā izturēs? — trollītis Mumins vaicāja.
— Segu ieziedīsim, — Susuriņš ierunājās un izvilka no kabatas nelielu pudelīti. — Paraugieties! Mana pazemes saules eļļa! Tā izturēs jebkuru karstumu.
— Vai tā neatstāj traipus? — māmuļa painteresējās. Piepeši viņa saķēra ar ķepām purniņu un iesaucās: — Kur ir bizamžurka?
— Viņa negribēja nākt līdzi, — tēvs aizrādīja. — Viņa apgalvoja, ka šī pārvākšanās esot pavisam lieka. Tad es viņu pametu un atstāju arī šūpuļtīklu.
— Jā, jā, — trollīša Mumina māmiņa nopūtās un uz prīmusa ņēmās vārīt pusdienas. Pulkstenis bija bez piecām minūtēm septiņi.
Kad viņi pusdienās jau ēda sieru, pie alas ieejas kāds paskrāpējās un zem segas parādījās ūsains purns.
— Ak tad tu tomēr atnāci? — trollītis Mumins sacīja.
— Tajā šūpuļtīklā kļuva neganti karsts. Es iedomājos, ka alā varbūt tomēr būs maķenīt vēsāk, — bizamžurka sacīja.
Viņa cienīgi aizčāpoja uz alas kaktu un tur apsēdās.
— Vai ceļā tu neredzēji manu kaķi? — Snifs vaicāja.
— Nē. bizamžurka atteica.
Trollīša Mumina tēvs uzvilka pulksteni un
sacīja:
— Jā, jā, viss ir kārtībā. Pulkstenis ir astoņi.
— Tad mēs pagūsim ieēst arī desertu. Snif, kur tu noliki torti? — māmuļa jautāja.
— Kaut kur tur, Snifs atteica, norādīdams uz kaktu, kur bija novietojusies bizamžurka.
Kur gan? māmuļa vaicāja. — Es to neredzu. Vai bizamžurka nav redzējusi torti?
— Te nav ne kaķu, ne tortes. Es vismaz to neredzu, neesmu to nogaršojusi un neliekos par to ne zinis. Es domāju, bizamžurka skaidroja.
Murmulis smējās un joprojām līmēja albumā pastmarkas.
— Jums taisnība, — viņš čukstēja. — Kņada. Tikai kņada.
— Bet kur tā palikusi? Mīļais Snif, tu taču pa ceļam nebūsi apēdis visu torti? — māmuļa sauca.