— Tātad tu tomēr to ēdi?! — trollītis Mumins kliedza.
— Tikai pašu augšu, un tā bi ja pārlieku cieta! — Snifs atcirta un palīda zem matrača. Viņš tos vairs negribēja ne redzēt. Uz tortes bija rakstīts: «Manam mīļajam trollītim Muminam», nevis «Manam
mīļajam Snifam». Kaķēns arī nebija atnācis, lai gan pulkstenis jau bija pāri astoņiem.
— Ak vai! Ak vai! — trollīša Mumina māmuļa izsaucās un apsēdās uz krēsla, jo viņa jutās gauži nogurusi. — Posts un bēdas!
Snorkes jaunkundze skarbi uzlūkoja bizamžurku.
— Piecelies mazliet! — viņa pavēlēja.
— Es sēžu un sēdēšu, — bizamžurka atcirta.
— Tu sēdi uz trollīša Mumina tortes, — Snorkes jaunkundze brēca.
Tad bizamžurka strauji piecēlās, un — ai! — kāda izskatījās viņas sēžamvieta! Un — ak vai! — kāda izskatījās torte!
— Tas nu gan nebija labi darīts. Tā apieties ar torti, kas gatavota man par godu!
— Tā ir jūsu vaina! — bizamžurka ārdījās.
— Apmierinieties, apmierinieties! — māmuļa izsaucās. — Torte taču ir tā pati, lai gan tās veids vairs nav tāds … — Neviens viņā neklausījās.
Susuriņš smējās. Snifs, domādams, ka smejas par viņu, izlīda no matrača un kliedza:
— Es nospļaujos uz jūsu torti! Tā domāta trollītim Muminam, nevis man! Un nevienam neienāk prātā, ka kaķiem arī garšo krējums! Tagad es iešu
ārā pēc sava kaķīša, jo tas vienīgais domā par mani!
Viņš izlīda no matrača apakšas un izšāvās ārā.
— Briesmīgi! — trollīša Mumina māmiņa sacīja. — Protams, uz tortes vajadzēja būt arī «Manam mīļajam Snifam». Kā gan es varēju . . .
— Nu tev jāiedod viņam kaut kas smalks, — tēvs nopietni aizrādīja.
Trollīša Mumina māmiņa piekrizdama pamāja. Viņa nolēma iedot Snifam vecāsmātes smaragdus. Tā kaķēnam būs lieliska kakla rota . . .
Susuriņš pavilka segu un paraudzījās ārā.
— Varbūt man vajadzētu aiziet pēc viņa? — viņš sacīja.
— Pagaidi maķenīt! Kas zin, viņš brītiņu vēlējās būt viens. Gan viņš drīz atnāks, — māmuļa sacīja.
— Nu, kā tad paliek? Vai nevienam neinteresē, kā es izskatos? — bizamžurka taujāja.
— Nē! — trollītis Mumins vaļsirdīgi atteica. — Mums jādomā par daudz ko, un mums ir vien alga, kāda tu izskaties.
Snifs jutās tik apbēdināts un pikts, ka, tikai iegājis mežā, atcerējās, ka viņu māc bailes. Koki izskatījās kā izgriezti no sarkana papīra. Mežs bija pilnīgi nekustīgs, nebija nevienas ēnas, zeme bija karsta un kraukstēja zem viņa soļiem. Vienīgais mierinājums, ka viņa aiziešana laikam gan citus būs izbiedējusi un viņi jutīs sirdsapziņas pārmetumus.
Pukstošu sirdi viņš gāja dziļāk mežā un domāja, cik nelāgi tie pret viņu izturējušies. Tagad tie sēdēja viņa alā, mielodamies ar veco torti. Un viņš, Snifs, vienīgais visā pasaulē nebija paslēpies, lai gan juta bailes. Viņš nelikās par tiem ne zinis. Viņš ne par ko nelikās ne zinis. Ne par komētu. Ne par kaķiem. Itin ne par ko.
Un tad viņam pretī nāca kaķēns, asti saslējis gaisā.
— Hei! — Snifs salti noteica un pagāja kaķēnam garām.
Pēc brītiņa viņš juta, ka pie viņa kājas glaužas kas mīksts.
— Ak tu tas esi! — viņš sacīja. — Tu solīji nākt, bet neatnāci. Un es par tevi negribu nekā zināt.
— Hei, hei! — kaķēns sauca. — Palūko, cik es esmu mīksts!
Snifs klusēja. Kaķēns murrāja. Tā bija vienīgā skaņa, ko varēja dzirdēt klusajā mežā. Snifs palū-
kojās apkārt, un viņa kājas saļodzījās. Ceļš nebija redzams, tikai sūnas. Viņš vairs nezināja, kurā pusē atrodas viņa ala.
Nevienam negribējās ēst desertu, un tur nebija vainojamas spalvas, kas atradās tortē. Bizamžurka sēdēja ar siltu ūdeni pielietā traukā, un minūtes ritēja.
— Cik ir pulkstenis? — trollītis Mumins vaicāja.
— Divdesmit piecas minūtes uz deviņiem, — tēvs atbildēja.
— Man jāiet viņu uzmeklēt, — trollītis Mumins izlēma. — Iedod pulksteni, lai varu uzmanīt laiku.
— Nē! Tu nedrīksti iet! — Snorkes jaunkundze sauca.
Taču māmuļa sacīja:
— Tas ir nepieciešams! Steidzies, cik ātri vien vari!
Trollītis Mumins izslīdēja no alas. Gaiss virs tukšās krastmalas bija karsts kā uguns. Trollītis skrēja un skrēja un visu laiku sauca Snifu. Nekad viņš nebija juties tik vientuļš. Viņš paraudzījās
pulksteni, tas rādīja vienu minūti pāri pusdevi- ņiem, tātad viņam atliek vienpadsmit minūtes.
Trollītis Mumins brāzās pa sārto mežu. Paskrējis septiņus soļus, viņš sauca Snifu, atkal paskrēja septiņus soļus un atkal sauca . . .
Tad no tālienes atskanēja vārs sauciens. Trolli tis Mumins aizlika mutei priekšā ķepiņas un sauca no visa spēka:
— Snif!!!
Mazais dzīvnieciņš Snifs tagad atbildēja jau tuvāk.
Satiekoties viņi pat neuzsauca viens otram v<Hei!». Viņi tikai brāzās. Aiz viņiem ļepoja kaķēns. Pār viņiem virs izbiedētās un gaidu pilnās Muminielejas traucās komēta.
Vēl tikai sešas minūtes . . . Skriet pa smiltīm bija grūti, tas vilkās tik gausi kā nelabā sapnī. Karstais gaiss svilināja acis, un kakls bija pavisam izžuvis . . . Beidzot izslējās kalns, gluži sārts, un tur stāvēja māmuļa, vicināja ar ķepām un nez ko kliedza . . . Nu bija palikušas tikai trīs minūtes! Piepeši viņus apņēma vēsums, viņi atradās alā, un tur dega petrolejas lampa, itin kā nekas nebūtu noticis.
— Vai drīkstu jūs iepazīstināt ar savu kaķi? — Snifs trīsošā balsī jautāja.
Trollīša Mumina māmiņa strauji atteica: