— Smaragdus! Ģimenes dārgumus! Kaķītim! Ak, cik brīnišķīgi! Cik es esmu laimīgs! — Snifs sauca.
Tai pašā mirklī komēta skāra zemi, kvēlā un uguns apņemtā komēta skāra zemi. Petrolejas lampa apgāzās smiltīs un izdzisa. Pulkstenis bija tieši četrdesmit divas minūtes un četras sekundes pāri astoņiem.
Zem segas, kas bija ieziesta ar pazemes saules eļļu, zaigoja blāva, sārta gaisma, bet alā bija tumšs.
Viņi visi bija cieši saspiedušies kopā pašā tālākajā kaktā un dzirdēja, ka augšā pret vannu sitas meteora akmeņi. Bizamžurka bija iesprūdusi baļļā. Murmulis uzgūlies ar vēderu uz sava pastmarku albuma, lai to atkal neaizpūstu projām.
Kalns ap viņiem trīsēja un drebēja, un komēta spiedza itin kā aiz bailēm, bet varbūt tur spiedza zeme.
Sadevušies ķepiņās, viņi ilgi klusēja. Arā dimdēja sagrautu kalnu vai arī sabrukušas zemes atbalss. Laiks ritēja pagalam gausi, un ikviens no viņiem jutās vienots tikai pats ar sevi.
Kad daudzas mūžības bija aizritējušas, pasaulē valdīja pilnīgs klusums. Viņi klausījās un klausījās, bet ārā tiešām viss bija kluss.
— Māmiņ, vai zeme aizgājusi bojā? — trollītis Mumins čukstēja.
— Tagad tas jau pāri, — māmuļa atbildēja.
— Beidzot mēs esam aizgājuši bojā, bet katrā gadījumā tagad tas jau pāri.
— Visi esam aizgājuši bojā, — tētuks bilda, gribēdams būt asprātīgs.
Susuriņš iesmējās, bet tad viņi atkal apklusa. Māte atrada petrolejas lampu un aizdedzināja to. Viņi redzēja, ka kaķēns sēž smiltīs un mazgājas.
— Tas bija briesmīgi. Es nekad vairs neskatīšos pulkstenī, — Snorkes jaunkundze sacīja.
— Tagad dosimies pie miera, — māmuļa izlēma.
— Par komētu vairs nerunāsim un arī nedomāsim. Neviens nedrīkst skatīties, kas noticis ārpusē. To mēs pagūsim rīt.
Kad viņi bija apgūlušies un uzvilkuši pār purniņiem segas, Susuriņš paņēma savas mutes harmonikas. Pamanījis, ka visi toņi — kā smalkie, tā dobjie — atgriezušies, viņš sāka spēlēt šūpļa dziesmiņu. So dziesmiņu prata arī māmiņa, un tāpēc viņa pavisam klusītiņām dziedāja līdzi:
— Dusiet, bērniņi, melnas ir debesis.
Bez ceļa klīst komēta, nez kurp to aiznesīs.
Dusiet un sapņojiet,
mostieties, aizmirstiet.
Apņem jūs nakts un izplatījums salts.
Tajā iet jēriņu bariņš balts. —
Pamazām alā viss apklusa. Snifs uz brītiņu pamodās un juta kaut ko mīkstu pie purniņa. Tas bija kaķēns. Snifs to apskāva, un viņi abi reizē aizmiga.
Trollītis Mumins atmodās un nezināja, kur atrodas. Alu piepildīja blāva gaisma, un tajā oda pēc petrolejas. Tad viņš visu atcerējās un pietraucās sēdus. Citi vēl gulēja. Trollītis aiztipināja līdz durvīm. Piesardzīgi viņš pacēla segu un palūkojās ārā. Sārtā gaisma bija izzudusi. Debesis bija bezkrāsainas un visapkārt pilnīgs klusums. Trollītis Mumins izlīda ārā un apsēdās uz kalna. Viņš pacēla kādu komētas nosviestu meteora akmeni un aplūkoja to. Tas bija melns, šķautnains un ļoti smags. Viņš pameta skatienu uz garo, smilšaino krastmalu un tukšo jūru. Viss bija tikpat bezkrāsains un neskanīgs.
Trollītis Mumins bija domājis, ka zemē ieraudzīs šausmīgas bedres un briesmīgas pārvērtības. Viņš nezināja, ko lai domā, un jutās mazliet izbijies.
— Hei! — viņam uzsauca Susuriņš. Arī viņš bija iznācis no alas. Viņš apsēdās blakām trollītim un aizsmēķēja pīpi.
— Hei, hei! — trollītis atbildēja. — Vai tā jāizskatās pēc bojā ejas? Pilnīgs tukšums?
— Mēs neesam aizgājuši bojā, — Susuriņš atbildēja. — Man liekas — komēta tikai pieskārās mums ar savu asti. Un tad tā atkal aizlidoja pasaules izplatījumā.
— Un tev liekas — viss palicis savā vietā? — trollītis Mumins šaubīdamies vaicāja.
Susuriņš norādīja ar pīpi.
— Paskaties uz turieni. Uz jūru, — viņš teica.
Bija ataususi gaisma, un tālē pie apvāršņa kaut
kas kustējās, kaut kas dzīvs.
— Vai redzi, jūra plūst atpakaļ, — Susuriņš aizrādīja.
Nogaidīdami viņi sēdēja klusi, kamēr debesu gaisma kļuva spēcīgāka. Uzlēca saule, tā izskatījās gluži tāda pati kā parasti.
Tagad jūra vēlās atpakaļ pret agrākajiem krastiem; jo augstāk pacēlās saule, jo ūdens kļuva zilāks un zilāks. Viļņi slīdēja pār agrākajām dzīlēm un nomierinājušies kļuva zaļgani. Visas peldošās, slīdošās un rāpojošās radības, kas bija paglābušās dūņās, līksmi pacēlās caurspīdīgajā ūdenī. Aļģes un jūras zāles saslējās un tiecās pretī saulei. Tad pār jūru aizlidoja jūras bezdelīga, vēstīdama, ka atkal iestājies jauns rīts.
— Jūra atgriežas! — sauca trollīša Mumina tēvs.
Tagad visi bija piecēlušies un ziņkāri nāca ārā
no alas. Tikai murmulis nebrīnījās, ka zeme nav aizgājusi bojā. Viņš aiznesa uz krastmalu pastmarku albumu, lai to beidzot savestu kārtībā, drošības labad uzlika uz albuma malām meteora akmeņus.
Citi garā verzē apsēdās kalnā, pagriezuši purniņus pret sauli.
— Kā tavu kaķi sauc? — Snorkes jaunkundze painteresējās.
— Tas ir noslēpums, — Snifs atbildēja.
Kaķēns murrādams gulēja viņa klēpī un raudzījās uz sauli.
— Tagad, es domāju, mēs torti apēdīsim mājās verandā, — trollīša Mumina māmuļa izlēma. — Vai neiesim uz mājām? Kā jums liekas, vai mežs un dārzs, un māja vēl ir savā vietā?
— Pēc manām domām, itin viss ir savā vietā, - trollītis Mumins atteica.
— Nāciet, iesim un palūkosim!