Tiklīdz pērles ienesa alā, tās kļuva īstākas un baltākas. Trollītis Mumins un Snifs gulēja uz muguras baltajās smiltīs un raudzījās zilajā debesu logā. Lāgu lāgiem pa alas caurumu iešļāca sāļas šļakatas, un saules strēle kļuva platāka un platāka.
Snifam briesmīgi gribējās pastāstīt par kaķēnu. Bet tad viņš nolēma nogaidīt. Vispirms viņš kaķīti atradīs un sadraudzēsies ar to. Kaķītis viņam visur sekos. Un tad kādā jaukā dienā viņi abi ienāks verandā un trollītis Mumins teiks: «Vai tas iespējams? Vai tev ir kaķītis, kas itin visur tev seko?»
Dārzā var izlikt šķīvi ar pienu ik vakaru . . .
Snifs nopūtās.
— Esmu izsalcis, — viņš sacīja. — Iedomājies, ka aiz laimes var aizmirst pat ēšanu.
Bija vēla pēcpusdiena, kad trollītis Mumins un Snifs pārnāca ielejā zilajā mājā. Upe rāmi plūda pret rietumiem, un pāri tai daudzās krāsās zaigoja jaunais tilts. Trollīša māte kārtoja ap dobēm gliemežvākus.
— Vai jūs jauki pavadījāt laiku? — viņa jautāja.
— Mēs aizgājām vismaz savas desmit jūdzes, — trollītis Mumins stāstīja. — Es redzēju jūru! Ieniru varenajos viļņos un atradu kaut ko briesmīgi smalku, kas sākas ar burtu «P» un beidzas ar «E» . . . Taču šo noslēpumu atklāt nevaru!
— Bet es atradu kaut ko, kas sākas ar burtu «A» un beidzas ar burtu «A»! — Snifs sauca. — Vidū tam ir burts «L». Vairāk es nekā nevaru sacīt!
— Tas nu gan ir savādi, — Mumina māmiņa brīnījās. — Tik daudz lielu notikumu vienā dienā. Zupa atrodas siltajā kastē. Un pārāk netrokšņojiet, jo tētuks raksta.
Viņa no jauna kārtoja gliemežvākus — vienu zilu, divus baltus un tad vienu sārtu, iznāca ļoti jauki.
Viņa kaut ko klusi dungoja un prātoja, kā dārzs izskatās pēc lietus. Kokos nemierīgi šalkoja vējš, un tie nopūtās un šūpojās, apgriezdami augšup lapas. Debesīs burāja gari, pelēki mākoņi.
«Ceru, ka atkal nebūs plūdi,» trollīša Mumina māmuļa domāja. Viņa pievāca dažus atlikušos gliemežvākus un iegāja mājā tieši tajā brīdī, kad sāka krist pirmās lietus lāses.
Trollītis Mumins un Snifs bija aizmiguši salonā uz grīdsegas. Māte pārklāja viņiem segu un pati apsēdās pie loga, lai pavērotu lietu. Tas bija spēcīgs, pelēks lietus, kas atnesa sev līdzi agrīnu mijkrēsli. Tas klusi plīkšķēja pa jumtu, čabinājās dārzā, šalca mežā un pilēja tālajā Snifa alā.
Kaut kur slepenā un gluži personiskā slēptuvē neparastais kaķēns apmeta sev apkārt asti un aizmiga.
Vēlu naktī, kad visi jau gulēja, trollīša Mumina tēvs izdzirda žēlu skaņu. Viņš piecēlās un klausījās.
Lietus šalca notekās, un saplēstais augšistabas logs, kā parasti, vējā šķindēja. Tad žēlais sauciens atskanēja no jauna. Tētuks uzvilka rītasvārkus un devās apskatīt māju. Viņš pārlūkoja gaiši zilo telpu, pēc tam dzelteno un visbeidzot raibo, bet visur valdīja klusums. Tad tētuks atvēra verandas durvis un palūkojās ārā lietū. Ar kabatas laternīti viņš apgaismoja kāpnes un zāli, lietus lāses gaismā zaigoja kā dimanti. Pūta negants vējš.
— Nu saki viens cilvēks, kas tad tas! — trollīša tēvs izsaucās.
Jo tur ārā tupēja kaut kas slapjš un nožēlojams, ar ūsām un spožām, melnām acīm.
— Es esmu bizamžurka, — nožēlojamais radījums vārā balsī sacīja. — Bezpajumtes bizamžurka. Puse mājas sašķīda, kad jūs cēlāt tiltu pāri upei. Tam, protams, nav nekādas nozīmes. Otru pusi aizskaloja lietus. Tam ir vēl mazāka nozīme. Jo filozofam ir gluži vienalga, vai viņš dzīvo vai mirst, bet pēc šīs saaukstēšanās nepavisam nevar zināt, kas notiks ar mani . . .
— Jūtos briesmīgi vainīgs, — trollīša tēvs sacīja. — Nezināju, ka jūs dzīvojat zem tilta. Taču nāciet vien iekšā. Mana sieva noteikti kaut kur jums iekārtos gultu.
— Par gultām es nekā liela neiztaisu, tās ir liekas mēbeles, — bizamžurka skumji sacīja. — Es dzīvoju tikai vienā alā, taču jutos tur labi. Protams, filozofam ir vienalga, vai viņš jūtas labi vai ne, tomēr katrā gadījumā tā bija jauka ala.
Viņa nopurinājās un vērīgi ausījās.
— Kas šitā ir par māju? — viņa vaicāja.
— Pavisam parasta Mumina māja, — tētuks atbildēja. — Es to uzcēlu pats. Kā būtu ar glāzi ābolu vīna pret saaukstēšanos?
— Tas nu gan ir lieki, — bizamžurka atbildēja. — Bet varbūt tomēr . . .
Mumina tēvs iegāja virtuvē un, neaizdedzinājis gaismu, atvēra skapi. Viņš stiepās pēc ābolu vīna pudeles, kas atradās augšējā plauktā, un te uzreiz nogrūda zemē šķīvi, tas sacēla briesmīgu šķindoņu.
Visa māja atmodās, atskanēja saucieni un durvju blīkšķi, un tūdaļ atsteidzās Mumina māte, turēdama ķepās sveci.
— Ak tas esi tikai tu, — viņa teica. — Domāju, ka mājā ielavījies zaglis.
— Es gribēju paņemt ābolu vīnu, bet kāds ēzelis nolicis uz plaukta malas šķīvi, — tēvs skaidroja.
— Labi vien, ka tas saplīsa, tas bija gauži neglīts, — Mumina māte atbildēja. — Uzkāp uz krēsla, tad labāk varēsi aizsniegt, un paņem man arī vienu glāzi.
Tēvs uzkāpa uz krēsla un paņēma pudeli un trīs glāzes.
— Kam tad tā trešā? — māte brīnījās.
— Bizamžurkai, — tēvs atbildēja. — Viņas māja sagruvusi, un tagad viņa dzīvos pie mums.
Tad viņi aizdedzināja verandā petrolejas lampu un saskandināja glāzes. Arī trollītis Mumins un Snifs drīkstēja palikt, kaut gan bija pusnakts. Bet viņi dzēra pienu. Lietus joprojām dejoja uz jumta, un vējš bija pieņēmies spēkā. Tas gaudoja dūmenī, un krāšņu durvis bailīgi klinkšķēja.
Bizamžurka pacēla purnu pret verandas logu un blenza tumsā.
— Tas nav nekāds dabisks lietus, — viņa teica.
— Ak tas nav dabisks lietus? — Mumina tēvs atvaicāja. — Vai drīkstu piedāvāt vēl mazlietiņ?
— Varbūt maķenīt, — bizamžurka piekrita. — Paldies, paldies! Nu jau jūtos labāk. Lielā bojā eja mani pārlieku nenomāc, bet savā ziņā negribas aiziet bojā ar saltu vēderu.
— Nu, protams, ne, — māte piekrita. — Bet tas taču nebūs plūdu lietus.
Bizamžurka iespurcās.
— Kundze nezina, par ko es runāju, — viņa teica. — Vai jūs pēdējā laikā neesat novērojuši gaisā kaut ko dīvainu? Vai jums nav bijušas nojausmas? Vai dažkārt neesat jutuši pakausī aukstas tirpas?
— Nu nē, — Mumina māmuļa pārsteigta atbildēja.
— Vai tas ir kaut kas bīstams? — Snifs čukstēja un blenza uz bizamžurku.
— Nekad neko nevar zināt. Pasaules izplatījums ir milzīgs, bet zeme tik šausmīgi maza un nožēlojama … — bizamžurka murmināja.
— Domāju, ka laiks doties pie miera, — māmuļa strauji ierunājās. — Nekad nav labi nakts laikā runāt par bīstamiem notikumiem.
Pēc brītiņa gaisma bija izdzēsta un visa māja iegrimusi miegā. Bet lietus un vētra nerimās līdz nākamajam rītam.
Nākamajā dienā debesis bija apmākušās. Trollītis Mumins atmodās un izgāja ārā slapjajā, klusajā dārzā. Vētra bija rimusi, lietus vairs nelija. Bet nekas nebija tāds kā parasti. Ilgi viņš stāvēja un ošņāja, iekams apjauta, kas tas ir.
Viss bija pelēks. Ne vien debesis un upe, bet arī koki, zeme un māja. Viss bija gluži pelēks, un tas izskatījās tik baismīgi, itin kā viss būtu kļuvis nedzīvs.