No mājas iznāca bizamžurka un tipināja pie tētuka šūpuļtīkla. Arī šūpuļtīkls bija pelēks. Žurka ierāpās tajā un raudzījās uz pelēkajām ābelēm.
— Paklau! — trollītis Mumins izsaucās. — Ko tas nozīmē? Kāpēc viss ir tik pelēks?
— Netraucē mani, — bizamžurka atteica. — Skraidi un rotaļājies. Rotaļājies, kamēr vēl vari. Darīt mēs tik un tā nekā nespējam, tāpēc gudrākais uzņemt visu filozofiski.
— Ko visu? — trollītis vaicāja.
— Zemes bojā eju, protams, — bizamžurka mierīgi paskaidroja.
Trollītis Mumins apgriezās un iebrāzās virtuvē, kur māmiņa gatavoja brokastu kafiju.
— Māmiņ! — viņš brēca. — Itin viss ir pelēks, un bizamžurka saka — zemei draudot bojā eja! Nāc paskaties!
Māte nocēla kafijas kannu no pavarda un izgāja ar trollīti dārzā.
— Tad šitā viss izskatās! No kurienes tik daudz putekļu? — viņa izsaucās. Viņa pārvilka ar ķepiņu pār kādu lapu, un ķepiņa kļuva gluži pelēka un maķenīt lipīga.
— Žurka teica, ka tas neesot bijis dabisks lietus, — trollītis Mumins sacīja. — Viņa teica, ka gaisā esot jūtams kaut kas dīvains un viņa savā pakausī jūtot saltas tirpas. Zeme esot ārkārtīgi maziņa . . .
— Bizamžurka laikam gan būs bijusi mazliet satraukta, — māte skaidroja. — Tā jau notiek, ja māja sagrauta un vēders salst. Pēc kafijas es mēģināšu te, ārā, daudzmaz noslaucīt putekļus. Esi mierīgs un neuztrauc Snifu.
Viņa iegāja istabā un meklēja trollīša Mumina tēvu.
— Vai esi redzējis, kā izskatās ārā? — viņa vaicāja.
— Protams! — tēvs aizrautīgi izsaucās. — Esmu arī paodis, un tur ož pēc fosfora. Gauži neparasta parādība.
— Bet bērni no tā baidās, — māte iebilda. — Un bizamžurka viņus vēl vairāk biedē. Vai tu nevari iestāstīt viņai, lai viņa runā par priecīgiem notikumiem vai ļaunākajā gadījumā cieš klusu.
— Pamēģināšu, — trollīša tēvs piekrita. — Tikai baidos, ka žurka pārāk ilgi nodzīvojusi viena pati un tagad saka tieši to, kas ienāk prātā.
Tēvam bija taisnība. Brokastu kafijas laikā bizamžurka uz verandas galda attēloja visu pasaules izplatījumu.
— Tā ir saule, — viņa sacīja, norādīdama uz cukurtrauku. — Un visi sausiņi ir zvaigznes. Sitā sausiņu drumsla ir zeme. Cik tā ir maziņa! Bet pasaules izplatījums ir tik liels un bezgalīgs. Tas ir
pilnīgi melns kā ogle. Tajā tumsā klaiņā debesu briesmoņi: skorpioni, lāči un auni . . .
— Ej nu ej! — tēvs viņu pārtrauca.
Bet bizamžurka pavisam mierīgi turpināja:
— Nākamajai saules sistēmai pat pietrūkst telpas uz verandas galda. Tā ir tur, ārā!
Un bizamžurka izsvieda ārā, dārzā, sviestmaizi.
— Nu vai zini! — ieteicās māte un pavirzīja projām sviestmaizes. — Vai tādu saules sistēmu ir daudz?
— Pietiekami, — bizamžurka apmierināta drūmi noteica. — Tagad jūs saprotat, ka nav gandrīz nekādas nozīmes, vai zeme aiziet bojā vai ne.
Māte nopūtās.
— Es negribu aiziet bojā! Esmu atradis alu! Es nepagūšu aiziet bojā! — Snifs brēca.
Tētuks paliecās pret bizamžurku un sacīja:
— Kā būtu, ja jūs nodotos pārdomām šūpuļtīklā? Tas nemaz nebūtu slikti.
— Tā jūs sakāt, lai tiktu no manis vaļā, — bizamžurka atcirta. Viņa uzpūta sausiņa drupačai, kas bija nokritusi uz galda, un drupača aizlidoja pār galda malu. Trollītis Mumins iespurcās.
— Iesim tūliņ uz upi, — trollīša māmiņa ierosināja. — Es jums parādīšu, kā no niedrēm var darināt laivas.
Visa šī diena vilkās aplam gausi. Snifam un trollītim Muminam nebija ne mazākās vēlēšanās iet uz alu, ja pa to laiku, kamēr viņi projām, var notikt zemes bojā eja. Zvejot pērles piepeši šķita pavisam nejēdzīgi. Viņi apsēdās uz verandas kāpnēm, kas savā ziņā likās drošas, un čukstēdami runājās par pasaules izplatījumu, kurš ir nevis zils, bet melns un kurā vesela saules sistēma nenozīmē vairāk kā aizmestu sviestmaizi.
— Mums jāraugās, lai viņi ar kaut ko nodarbotos, — māte noraizējusies sacīja trollīša Mumina tēvam. — Viņi pat nevēlas rotaļāties. Viņi nespēj domāt ne par ko citu kā par šo bojā eju, ar kuru bizamžurka viņus piemuļķojusi.
— Pēc manām domām, viņi uz kādu laiku aizsūtāmi projām, — tēvs atteica. — Bizamžurka stāstīja par kaut kādu observatoriju.
— Par ko? — māte jautāja.
— Observatoriju, — tēvs atteica. — Šķiet, ka tā atrodas maķenīt lejāk aiz upes. Tā ir vieta, no kurienes vēro zvaigznes. Ja nu puikas domā tikai par zvaigznēm, kādēļ lai viņi uz tām nepalū- kotos?
— Jā, tev taisnība, — māte atteica un joprojām slaucīja putekļus no ceriņkrūmiem.
Kad viņa ar savām domām bija galā, tad devās pie verandas kāpnēm.
— Mēs ar tētuku nolēmām, ka jums vajadzētu maķenīt izkustēties, — viņa teica.
— Mīļā māmulīt, nevar taču domāt par izbraukumu, ja zeme kuru katru brīdi var aiziet bojā, — trollītis Mumins atbildēja.
— Pasaules izplatījums ir ogļu melnumā un pārpilns ar bīstamām zvaigznēm, — mazais dzīvnieciņš Snifs murmināja.
— To es zinu, — māmuļa atbildēja. — Un tieši tāpēc jums jādodas aplūkot šīs zvaigznes. Bizamžurka stāstīja, ka te kaut kur netālu esot tāda vieta, no kurienes pētot zvaigznes. Mums, mājiniekiem, derētu noskaidrot, cik lielas ir šīs zvaigznes un vai pasaules izplatījums tiešām ir melns.
— Un tu domā, ka tad justos mierīgāka? — trollītis Mumins vaicāja.
— Noteikti, — māmuļa atbildēja.
Trollītis Mumins tūdaļ piecēlās un sacīja:
— Mēs to noskaidrosim. Tev nevajag uztraukties. Varbūt zeme ir daudz lielāka, nekā mēs domājam.
Snifam aiz uztraukuma saļodzījās kājas, un viņš nosprieda:
— Es varēšu iet līdzi. Neesmu tik maziņš, ka to nevarētu darīt.
Viņš pievērsās trollīša Mumina māmuļai un sacīja: