Lielajā ceļojumu dienā trollītis Mumins atmodās gauži agri un pieskrēja pie loga, lai paraudzī- tos ārā. Debesis joprojām bija apmākušās. Pār nogāzi zemu slīga mākoņi, un dārzā nekustējās ne lapiņa.
— Snif! Celies! Mums jādodas ceļā! — trollītis sauca. Viņš traucās lejup pa kāpnēm pārgalvīgs un briesmīgi stiprs.
Māmuļa patlaban kārtoja ceļa piederumus. Viņa bija sagatavojusi sviestmaizes, un uz salona galda gulēja sakrautas daudzas mugursomas, grozi un kārbas.
— Mīļo mammucīt, mēs nekādā ziņā nevaram to visu ņemt līdzi. Par mums smiesies, — viņš sacīja.
— Vientuļajos kalnos ir auksts, — māte atbildēja un iesaiņoja divus svīterus un cepamo pannu. — Vai tev ir kompass?
— Nu protams, — trollītis Mumins atbildēja.
— Bet vai tu nevari izņemt vismaz šķīvjus? Mēs domājam ēst uz zaļajām lapām.
— Kā vēlies, mīlulīt, — māmiņa atteica un izņēma šķīvjus. — Tētuks patlaban kārto plostu. Bizamžurka guļ. Kur ir Snifs?
— Te! — Snifs samiegojies īgni sacīja. Viņš bija tik miegains, ka purniņš savilkās vienās grumbās. Viņš iztipināja uz kāpnēm, palūkojās piena traukā un tad uzreiz kļuva možāks. Trauciņš vairs nebija pilns, Snifs bija pārliecināts, ka piens ir saplacis. Tātad te bijis kaķēns. Tas nāks atkal un varbūt tupēs un gaidīs, kad pārnāks Snifs. Tad viss pasaules izplatījums var likties uz auss.
Upmalā atradās plosts ar uzvilktu buru.
— Turieties upes vidū, — tētuks pamācīja.
— Un, ja jūs ieraudzīsit ko savādu, ar apaļu jumtu, tā būs Observatorija. Bizamžurka stāstīja, ka tur esot daudz profesoru, kas interesējoties vienīgi par zvaigznēm. Gan par lielām, gan mazām un tik daudzām, cik jums vajag. Paņemiet tauvu. Un pagaidām sveiki!
— Sveiki, sveiki! — sauca trollītis Mumins un Snifs. Plosts jau slīdēja pa straumi.
— Lai jums būtu jauks brauciens! — trollīša Mumina māmiņa sauca. — Un atgriezieties svētdien, tad mums pusdienā būs debessmanna! Neaizmirstiet uzvilkt vilnas bikses, kad paliek auksts! Vēderzāles atrodas sānu kabatā . . .
Plosts jau bija aizpeldējis garām pirmajam līkumam, un viņu priekšā pletās upe, vientulīga un vilinoša tā plūda pretī nezināmajam.
Pamazām krasti kļuva kraujāki, tālē kā ēna pret debesīm slējās Vientuļie kalni. Upe bija tikpat pelēka kā debesis, un visapkārt bija klusums. Nedziedāja neviens putns, un neviena zivs nešļakstījās ūdenī. Nebija manāma arī Observatorija.
Mazais dzīvnieciņš Snifs no visas sirds bija gribējis stūrēt, bet viņš ātri nogura.
— Vai mēs drīz būsim pie mērķa? — viņš vaicāja.
— Sis ir aplam varens un svarīgs brauciens, — Mumins atbildēja. — Tādā braucienā nevar piedalīties daudzi dzīvnieciņi.
— Bet nekas taču nenotiek, — Snifs bilda. — Tikai vienmuļi, pelēki krasti un nekāda darba. Mēs būtu varējuši zvejot pērles un darināt alā plauktiņus . . .
— Pērles, — trollītis Mumins sacīja. — Tie jau bija tikai balti oļi. Bet tagad ir nopietnība, vai tu saproti? Zeme var aiziet bojā kuru katru brīdi, un
mēs dodamies noskaidrot, vai kaut ko šai ziņā ņevar darīt. Vakar tu varēji runāt tikai par bīstamām zvaigznēm.
— Tas bija vakar, — Snifs atteica.
Upe plūda tālāk pelēka un klusa. Mijkrēslī viņi saskatīja kādus piecdesmit baltos zalkšus, kas devās uz austrumiem.
— Šoreiz viņi ceļo tik vēlu, — trollītis. Mumins prātoja. — Vai tu kādreiz viņus esi redzējis tuvumā? Viņi nebilst itin nekā un ne par ko neinteresējas. Tikai iet un iet un vicina ķepas, un blenž uz apvārsni. Tētuks saka — viņi nekad nenonākot tur, kur gribot, un allaž kaut kur ilgojoties nokļūt . . .
Snifs raudzījās uz baltajiem zalkšiem. Tie bija ļoti mazi un balti, un tiem nebija sejas.
— Nē, — viņš sacīja, — es tos neesmu redzējis tuvumā un nemaz negribu redzēt. Vai mēs' drīz būsim pie mērķa?
Trollītis Mumins nopūtās un stūrēja plostu ap nākamo līkumu. Tad viņš ieraudzīja kaut ko dīvainu lejā, upmalā, kaut ko, kas bija līdzīgs gaiši dzeltenai cukurgalvai. Tā bija pirmā līksmā krāsa, ko viņš šajā dienā ieraudzīja.
— Kas tas tāds? Vai Observatorija? — Snifs jautāja.
— Nē, — trollītis Mumins atbildēja. — Tā ir telts. Dzeltena telts. Un tajā deg gaisma . . .
Piebraukuši tuvāk, viņi dzirdēja, ka teltī kāds spēlē mutes harmonikas. Trollītis Mumins ievilka airi, plosts lēnām pagriezās pret krastu un tur apstājās.
— Hallo! — trollītis piesardzīgi sauca. Mūzika apklusa. No telts iznāca Susuriņš, galvā
viņam bija veca zaļa cepure un mutē pīpe.
— Hei! — Susuriņš izsaucās. — Pasviediet šurp tauvu! Vai jums uz klāja gadījumā nav kafija?
— Vesela burka! — Snifs atsaucās. — Cukurs arī. Es esmu Snifs un esmu ceļojis vismaz simt jūdzes un lielāko ceļa daļu stūrējis. Mājās man ir noslēpums, kas sākas ar burtu «K» un beidzas ar «S»! Sis te ir trollītis Mumins. Viņa tēvs uzcēlis veselu māju.
— Ak šitā, — Susuriņš atbildēja un paraudzījās uz viņiem. — Es esmu Susuriņš.
Telts priekšā viņš iekūra nelielu ugunskuru un uzlika vārīties kafiju.
— Vai tu dzīvo gluži viens? — trollītis Mumins vaicāja.
— Dzīvoju brīžiem te, brīžiem citur, — Susuriņš atbildēja un izņēma trīs tasītes. — Šodien esmu te, bet rīt — jau citur. Vai jūs kaut kur braucat?
— Jā. Uz Observatoriju, — trollītis nopietni atbildēja. — Mēs aplūkosim zvaigznes un noskaidrosim, vai pasaules izplatījums tiešām ir melns.
— Ceļš būs tāls, — Susuriņš atteica. Pēc tam ilgi klusēja.
Kad kafija uzvārījās, viņš to ielēja tasītēs un teica:
— Ar komētām nekad nav skaidrības. Tās nāk un iet, kā tām tīk. Varbūt tā nemaz neatnāks šurp.
— Kas tā komēta tāda ir? — Snifs vaicāja, un viņa acis satumsa.
— Tu to nezini? — Susuriņš atteica. — Jūs taču braucat, lai aplūkotu bīstamas zvaigznes? Komēta ir vientuļa zvaigzne, kas zaudējusi jēgu un ar ugunīgu asti traucas pasaules izplatījumā. Visām citām zvaigznēm ir savi noteikti ceļi, bet komēta var parādīties jebkuru brīdi. Arī te.
— Un kas tad notiek? — Snifs čukstus vaicāja.
— Nelaime, — Susuriņš atbildēja. — Visa zeme var sašķīst druskās.
— Kā tu visu to zini? — trollītis Mumins strauji vaicāja.
Susuriņš paraustīja plecus.