— Vai tu to darīji? — Snifs vaicāja.
— Nu protams. Man taču pret viņu nekādu dusmu nebija, — Susuriņš atbildēja. — Bet es pie viņa apdedzinājos. Nu jā, viņš nonāca zemē un pamazām atkal sāka liesmot. Viņš, protams, bija priecīgs. Un, iekams aizlaidās, iedeva man dāvanu.
— Kādu?! — Snifs sauca.
— Pudeli pazemes saules eļļas, — Susuriņš atteica. — Tādu, ar kuru uguns gari sevi ieziež, dodoties zemes viduspunktā.
— Un, ja tu ieziedies ar šo eļļu, tad vari iziet cauri ugunij? — Snifs vaicāja, paturēdams acīs pudeli.
— Protams, — Susuriņš atteica.
— Un tu to saki tikai tagad? — trollītis Mumins izsaucās. — Tad jau mēs visi izglābsimies! Kad nāks komēta, mums tikai jāpaņem . . .
— Bet man gandrīz vairs nekas nav palicis, — Susuriņš apbēdināts paskaidroja. — Saprotiet, esmu glābis mantas no degošām mājām. Es taču nezināju . . . Tagad pudeles dibenā palikusi tikai neliela lāsīte.
— Vai ar to pietiktu mazam dzīvnieciņam, nu, teiksim, tādam kā man? — Snifs jautāja.
Susuriņš paraudzījās uz viņu.
— Varbūt, — viņš teica. — Tikai astei nu gan ne. Tai jāļauj sadegt.
— Ak tā tu domā? Tad jau labāk lai sadegu es viss! — Snifs izsaucās. — Bet vai kaķēnam pietiktu?
Taču Susuriņš viņā vairs neklausījās.
Viņš sēdēja pavisam taisni un nemierīgi ošņāja.
— Upe . . . Vai jūs kaut ko manāt? — viņš prašņāja.
— Tā skan pavisam citādi, — trollītis Mumins atbildēja.
Tiesa, upe burbuļoja un šalca. Viņiem visapkārt ūdens meta vērpetes, un tās vairs nebija mazas.
— Noņemiet buru! — Susuriņš izrīkoja.
Upes plūsma bija kļuvusi ļoti strauja. Tā traucās tagad tik ātri uz priekšu kā cilvēks, kas bijis prom ilgā ceļojumā un tad pēkšņi nomanījis, ka ir jau tikpat kā mājās. Krasti tuvojās, un pāri tiem kalni pacēlās stāvāk un augstāk.
— Es gribētu izkāpt krastā, — Snifs ierunājās.
— Mēs nevaram izkāpt krastā. Mums jābrauc tālāk, kamēr upe pierims, — Susuriņš paskaidroja.
Bet straume nepavisam nepierima. Krasti spiedās mutuļojošajam ūdenim arvien tuvāk, izveidodami šauru spraugu. Viņi bija nokļuvuši Vientuļajos kalnos. Straume metās dziļā aizā, un debesu strēle virs viņiem kļuva šaurāka un šaurāka. Kaut kur kalnos draudīgi dunēja.
Trollītis Mumins palūkojās uz Susuriņu, lai redzētu, vai viņam ir bail. Susuriņam pīpe joprojām bija mutē, taču izdzisusi. Melnas, ūdens apšļakstītas viņiem garām traucās aizas sienas, dunoņa kļuva stiprāka, plosts palēcās un beidzot uzskrēja gaisā . . .
— Turieties no visa spēka, jo tagad mēs brāžamies lejup! — Susuriņš kliedza.
Dažus mirkļus ap viņiem bija tikai baltu putu virpuļi un straumes rūkoņa. Neviens nedzirdēja Snifa mežonīgos kliedzienus. Mazais plosts nobrīkšķēja un tad, ūdens kritumam beidzoties, izlīdzinājās. Viņi turpināja ceļu tumsā.
— Kāpēc tāda tumsa? — Snifs kliedza.
Neviens viņam neatbildēja.
Putojošais ūdens zaļgani laistījās, viss pārējais bija melns. Kalnu sienas saslēdzās ap viņiem kā tunelis, kurā ūdens vērpetes ierāva bezpalīdzīgo plostu. Dažkārt tas atsitās pret sienām un apgriezās. Ūdens krituma dunoņa aiz viņiem kļuva vājāka, un beidzot viņus apņēma tikai tumsa un klusums.
— Vai mēs vēl esam dzīvi? — Snifs trīsošā balsī vaicāja.
— Man liekas, esam gan,—trollītis Mumins atbildēja. — Par šito nu gan varēsim pastāstīt māmiņai!
Pēkšņi iezaigojās šaura gaismas strēlīte, Susuriņš bija atradis kabatas bateriju. Gaisma bailīgi šaudījās starp melno, plūstošo ūdeni un slapjajām akmens sienām.
— Man liekas, upe kļūst šaurāka un šaurāka, — trollītis Mumins vārā balsī runāja. — Vai tev neliekas, ka tā ir?
— Varbūt maķenīt, — Susuriņš atbildēja un pūlējās saglabāt mieru. Taču tas viņam neizdevās. Kaut kas nobrīkšķēja, un masts nokrita uz plosta.
— Palīdziet man pārsviest mastu pār klāju, bet žigli, — Susuriņš uzsauca.
Masts noplunkšķēja un pazuda. Cieši saspiedušies kopā, viņi nogaidīja. Pēkšņi Snifs juta, ka pie viņa ausīm kaut kas pieskaras.
— Manas ausis! — viņš kliedza. — Manas ausis atsitās pret jumtu!
Viņš nometās uz vēdera un ar ķepām apņēma purniņu. Tieši tad plosts nodrebēja un apstājās.
— Sēdiet mierīgi! Nekustieties! — Susuriņš aizrādīja.
Tunelī spīguļoja ļoti vāja, pelēka gaisma, viņi tik tikko varēja atšķirt savus izbijušos purniņus. Susuriņš aizdedzināja kabatas bateriju un paraudzījās ūdenī.
— Tas ir masts. Tas nogūlies šķērsām, un mēs esam atsitušies pret to. Paraugieties, no kā mēs esam izvairījušies!
Viņi raudzījās melnajā, spožajā garām plūstošajā ūdenī, kas tikai traucās tālāk un metās baismi šņācošajā bezdibenīgajā atvarā.
— Nu gan es esmu galīgi noguris no jums un jūsu brauciena, un jūsu komētām, un itin visa! — mazais dzīvnieciņš Snifs izsaucās un ieraudājās.
— Es jau teicu, ka tas ir bīstami. Es teicu, ka gribu kāpt krastā. Ja kāds ir tik mazs kā es, tad . . .
— Paklau, — Susuriņš viņu uzrunāja. — Es zinu, ka dēku stāstos vienmēr izglābjas. Paraugies labāk mazliet augšup.
Snifs nošņaucās ķepiņā un palūkojās. Viņš redzēja kalnā taisnu spraugu un augstu virs tās pelēku debess strēli.
— Nu un tad, — viņš purpināja. — Es taču neesmu muša. Pat ja es būtu muša, tas man nelīdzētu, jo jau kopš bērna kājas man pēc ausu iekaisuma reibuši galva.
Un viņš atkal raudāja.
Tad Susuriņš paņēma mutes harmonikas un spēlēja. Viņš spēlēja dziesmu par dēku, nevis diezgan lielu, bet aplam varenu, piedziedājums stāstīja par izglābšanos un lieliem pārsteigumiem. Pamazām Snifs nomierinājās un nosusināja ūsas. Bet dziesma pa spraugu uzlidoja kalnā un uzmodināja daudzus dzīvus radījumus un visbeidzot kādu murmuli, kas sēdēja aizmidzis, nolicis sev blakām tauriņu ķeramo tīklu.
— Kas tad tas? — murmulis izsaucās un lūkojās apkārt. Viņš pavērās debesīs un jūrā, tad noskrūvēja vaboļu kārbai vāciņu un paraudzījās tajā.