«Tie laikam ir gauži neparasti kukaiņi,» murmulis nodomāja. «Laikam gan reti sastopami vai pat vēl neatklāti!»
Sī doma murmuli ļoti uzbudināja, un viņš iebāza lielo degunu spraugā, lai labāk redzētu.
— Skatieties! Murmulis! — trollītis Mumins izsaucās.
— Glāb mūs! Glāb mūs! — Snifs vaimanāja.
— Tas jau nu galīgi zaudējis jēgu! — murmulis purpināja un iebāza spraugā tīklu. Tas bija gaužām smags, kad murmulis to vilka augšā. Murmulis vilka un vilka un beidzot palūkojās, kas tad tajā ielīdis.
— Gauži savādi, — murmulis teica, izkratīdams no tīkla trollīti Muminu, Susuriņu, Snifu, telti un divas mugursomas.
— Tūkstoškārt pateicos! Tu mūs izglābi pēdējā brīdī, — trollītis Mumins sacīja.
— Ak tad es jūs esmu izglābis? — murmulis pārsteigts attrauca. — Tas nemaz nebija mans
nolūks. Es tikai meklēju dažus neparastus kukaiņus, kuri tur lejā taisīja kņadu. (Murmuļi vispār ir diezgan neapķērīgi, taču labsirdīgi, ja viņus nekaitina.)
— Vai tie ir Vientuļie kalni? — Snifs vaicāja.
— To es nezinu, bet te atrodas ļoti interesanti naktstauriņi.
Ap viņiem slējās milzīgas kalnu grēdas, bezgala vientuļas un pelēkas. Bija ļoti kluss un auksts.
— Nu, kur tad atrodas mūsu Observatorija? — Snifs jautāja.
— Arī to es nezinu, — murmulis satraukts atbildēja. — Bet, ko zināt jūs par naktstauriņiem, to gan es gribētu noskaidrot.
— Mēs tikai meklējam komētas, — Snifs atteica.
— Vai tās ir neparastas? — murmulis ar interesi vaicāja.
— Tā tiešām ir, — Susuriņš atbildēja. — Viena pati parādās apmēram gadsimta ritumā.
— Kaut kas nedzirdēts! Tādu gan vajadzētu satvert. Kā tā izskatās? — murmulis tincināja.
— Sarkana un ar garu asti, — trollītis Mumins atbildēja.
Murmulis paņēma piezīmju grāmatiņu un tajā kaut ko pierakstīja.
— Tā laikam gan būs Filicnarcus Snufsigalonica sugas, — viņš murmināja. — Vēl viens jautājums, mani skolotie draugi, — ar ko barojas šis dīvainais kukainis?
— Ar murmuļiem, — Snifs smīkņādams atbildēja. Murmuļa seja pietvīka.
— Ar zinātni nejoko, — viņš atcirta. — Ardievu! Man ir gods atvadīties.
Tad viņš pievāca visas kārbas, paņēma tauriņu ķeramo tīklu un aizgāja savu ceļu, tieši Vientuļajos kalnos.
— Viņš domāja, ka komēta ir vabole vai kas tamlīdzīgs, — Snifs sajūsmināts sauca. — Tik muļķīgi! Tik brīnišķīgi! Bet tagad es gribu kafiju!
— Kafijas kanna palika uz plosta, — Susuriņš atbildēja.
Trollītis Mumins, kas labprāt dzēra kafiju, metās pie spraugas un lūkojās lejup.
— Plosts ir pazudis! — viņš izsaucās. — Kafijas kanna nobraukusi pazemē! Kā mēs iztiksim bez kafijas?
— Ēdīsim pankūkas, — Susuriņš mierināja.
Tad viņi aizdedzināja ugunskuru un cepa pankūkas, un tūliņ apēda katru izcepto, jo tā jau tikai jāēd pankūkas.
Kad visas pankūkas bija apēstas, viņi izvēlējās augstāko kalnu virsotni un lēnām virzījās uz to. Jo Observatoriju taču ceļ tik tuvu zvaigznēm, cik vien iespējams.
Bija vēls vakars. Pirmatnējie kalni slējās svinīgi un sapņaini, virsotnes lūkojās cita uz citu pāri bezdibenim, no kura cēlās blāva, ledus salta migla. Lāgu lāgiem neliels mākoņu kumšķītis atrisa no smagajiem mākoņu vāliem un lēnītiņām slīdēja pāri kalnu sienai, kur ērgļi un kondori bija iekārtojuši ligzdas.
Vienā kalna virsotnē vizēja mazītiņa gaismas strēle. Pienākot tuvāk, varēja saredzēt dzeltenu, no iekšpuses apgaismotu telti. Susuriņa mutes harmonikas skanēja pavisam skumji šajā vientulīgajā ainavā, un iztālēm hiēna bija pacēlusi purnu un klausījās. Viņa agrāk nekad nebija dzirdējusi mūziku. Tad viņa iegaudojās baismīgi un stiepti.
— Kas tur ir? — Snifs sauca, virzīdamies tuvāk gaismai.
— Nekas bīstams, — Susuriņš paskaidroja. — Tagad dziedāsim dziesmiņu par lapseni, kas devās uz masku balli. — Un viņš no jauna spēlēja.
— Tā bija jauka dziesmiņa, — trollītis Mumins sacīja. — Taču nepalika skaidrs, kā lapsenei veicies un vai masku ballē bija jautri. Labāk pastāsti mums kaut ko!
Susuriņš brītiņu padomāja. Tad viņš teica:
— Vai lai stāstu kaut ko par Snorkēm, kurus satiku pirms dažām nedēļām?
— Nē, — trollītis Mumins atteica. — Kas tie Snorkes tādi ir?
— Vai tiešām tu nezini, kas ir Snorkes? — Susuriņš izbrīnījies vaicāja. — Tie laikam ir jūsu radinieki, jo izskatās tieši tādi kā tu. Tu gan esi balts, bet viņi ir krāsaini, turklāt satraukumā maina krāsu.
Trollīša Mumina acis kļuva niknas.
— Nē, mēs gan neesam radinieki. Man nav tādu radu, kas maina krāsu. Ir tikai viena troļļu Mu- minu dzimta, un tie ir balti.
— Tie Snorkes tomēr bija ļoti līdzīgi tev, — Susuriņš rāmi klāstīja. — Es domāju pēc apveidiem. Snorkem patika kārtot un pētīt lietas, bieži vien viņš bija visai apnicīgs. Viņa māsiņa viņam paklausīja, bet man liekas, viņa domāja par kaut ko citu. Varbūt pati par sevi. Viņa visa bija apklāta ar smalku, mīkstu spalvu, un pieri sedza sprogas, kuras viņa nemitīgi sukāja.
— Smieklīgi, — trollītis Mumins piebilda.
— Bet kā tas beidzās? — Snifs painteresējās.
— Ak, nenotika nekas sevišķs, — Susuriņš turpināja. — Viņa no zāles auda mazus paklājiņus un, ja sāpēja vēders, vārīja gardas zupas. Aiz auss viņai bija puķe un ap kreiso kāju — zelta gredzens.
— Bet tas taču nav nekāds stāsts! Tam trūkst sprieguma! — Snifs iesaucās.
— Vai tad tev neliekas satraucoši pirmo reizi mūžā ieraudzīt Snorki, kas turklāt maina krāsu? — Susuriņš atvaicāja un joprojām spēlēja.
— Jaunkudzes ir jocīgas — un tu tāpat, — trollītis Mumins sacīja un ielīda guļammaisā, pagriezis purniņu pret telts sienu.