— Cik muļķīgi! — trollītis Mumins atmodies sacīja. Teltī bija aplam auksts.
Susuriņš noņēmās, vārīdams tēju.
— Šodien mēs uzkāpsim pašā augstākajā virsotnē, — viņš sacīja.
— Kā tu zini, ka tā virsotne ir īstā? — Snifs atvaicāja un pastiepa purniņu, lai saskatītu virsotni. Taču to slēpa smagi, pelēki mākoņi.
— Paraugieties, visapkārt cigarešu gali! Tos izsvaidījuši profesori, — Susuriņš aizrādīja.
— Ak šitā gan! — Snifs īgni attrauca, jo pats nebija tos ievērojis.
Viņi devās augšup pa līčloču kalnu eju, un starp viņiem vilkās glābšanas virve, kuru viņi drošības labad bija apsējuši ap vēderu.
— Iegaumējiet, ka mums atkal draud briesmas, — Snifs, iedams gājiena beigās, aizrādīja. — Un atcerieties manu auss iekaisumu.
Kļuva aizvien stāvāks un stāvāks, un viņi kāpa augstāk un augstāk. Viss ap viņiem bija pirmatnējs, gigantisks un vientulīgs, briesmīgi vientulīgs.
Starp kailajām klintīm burāja kondors ar izplestiem spārniem, tā bija vienīgā dzīvā radība, ko varēja ieraudzīt.
— Tik šausmīgi liels putns. Viņš te augšā laikam gan jūtas vientuļš, — Snifs prātoja.
— Viņam, protams, te kaut kur ir sieva un varbūt vesels bariņš mazu kondoriņu, — Susuriņš atbildēja.
Kondors majestātiski slīdēja tālāk, galvu ar saltajām acīm un līko knābi grozīdams no vienas puses uz otru. Kad putns atradās virs gājējiem, tam spārni drebēja un tas apstājās.
— Diez par ko viņš tagad domā? — Snifs vaicāja.
— Viņš izskatās negants. Man liekas, viņš domā par mums … — Susuriņš atbildēja.
Un tad Susuriņš iekliedzās:
— Viņš nāk! — Un viņi visi trīs metās pie kalna sienas. Šalcošām spārnu vēdām kondors traucās pie viņiem. Sadevušies rokās, viņi cieši saspiedās nelielajā kalna spraugā un lielās baismās gaidīja. Tad viņš nāca! Nāca kā vētra, varenie spārni sitās pret klinti, ap viņiem viss kļuva tumšs, tas bija baismīgi!
Pēkšņi atkal iestājās klusums. Trīsēdami viņi pabāza ārā purniņus. Dziļi lejā zem viņiem tumšajā bezdibenī kondors burāja lielā puslokā. Tad viņš strauji pacēlās augšup un aizlidoja kalnos.
— Viņš kaunas par savu neveiksmi. Kondori ir gauži lepni. Otrreiz viņš to neatkārtos, — Susuriņš skaidroja.
— Viņš ar saviem mazajiem kondorēniem. Ļoti aizkustinoši! Un tad šī milzu ķirzaka! — Snifs satraukts sauca. — Un ūdenskritums, kas gāžas tieši zemē. Pārlieku daudz notikumu tādam mazam radījumam, kāds esmu es!
— Lielākais notikums tevi vēl gaida, — trollītis Mumins aizrādīja. — Mūsu komēta.
Viņi visi trīs pavērās smagajos mākoņos.
— Kaut varētu saredzēt debesis, — Susuriņš sacīja. Viņš paņēma kondora pamesto spalvu un aizsprauda to aiz cepures.
— Nāciet! Mums jāiet tālāk! — viņš skubināja.
Pēcpusdienā viņi jau bija uzkāpuši tik augstu, ka atradās mākoņos. Uzreiz viņus apņēma salta migla, nekas cits kā pelēks tukšums. Kalni bija stāvi, un staigāt pa tiem bīstami. Viņi briesmīgi sala, un trollītis Mumins atcerējās vilnas bikses, kas patlaban gāja uz zemes centru.
— Es domāju, ka mākoņi ir mīksti un tajos būs patīkami staigāt, — Snifs ierunājās un nošķaudījās. — Viss šis nejēdzīgais ceļojums man jau līdz kaklam.
— Kas tas tāds! — trollītis Mumins izsaucās un apstājās. — Tur kaut kas guļ un spīd . . .
— Varbūt dimants? — Snifs vaicāja un atžirga.
— Man liekas, tā ir neliela rokassprādze, — trol- lītis Mumins teica. Viņš devās miglā.
— Piesargies! Tā guļ tieši bezdibeņa malā! — Susuriņš brīdināja.
Trollītis Mumins gāja tālāk gauži piesardzīgi. Pašā bezdibeņa malā viņš apgūlās uz vēdera un izstiepa ķepu.
— Turiet virvi! — viņš uzsauca.
Susuriņš un Snifs turēja, cik jaudāja, un trollītis vēl vairāk izstiepās pār malu. Beidzot viņš satvēra rokassprādzi un vilkās atpakaļ.
— Tā ir zelta. Vai tu neteici, ka Snorkes jaunkundzei ap kreiso kāju bija zelta gredzens? — viņš taujāja.
— Jā, — Susuriņš skumji atteica. — Un viņa bija tik daiļa. Viņa allaž devās uz bīstamām vietām puķes plūkt.
1 — Tagad no viņas būs palicis tikai slapjums, — Snifs bilda.
Grūtsirdīgi viņi tipināja tālāk un tālāk, augstāk un augstāk, aizvien vairāk nogura un sala. Beidzot viņi apsēdās atpūtināt kājas un klusi raudzījās slīdošajos, pelēkajos plīvuros. Tad mākoņos parā-
dījās plaisa. Pēkšņi viss mākoņu okeāns atradās zem viņiem. No šejienes tas izskatījās skaists, radās vēlēšanās iebrist tajā, ienirt un dejot.
— Tagad mēs atrodamies virs mākoņiem, — Susuriņš svinīgi paziņoja.
Tad viņi pavērsās pret debesīm, kuras sen nebija redzējuši.
— Kas tas tāds? — Snifs izbijies čukstēja.
Debesis vairs nebija zilas. Tās bija viegli iesārtas un šķita nedabiskas.
— Varbūt tas ir saulriets, — Susuriņš nedroši skaidroja.
— Nu protams. Saule riet, — trollītis Mumins piekrita.
Tomēr viņi zināja, ka tas nav saulriets. Rietumos pār debesīm savu sarkano gaismu lēja komēta. Tā bija ceļā uz zemi un pie visiem kustoņiem, kas dzīvoja uz zemes.
Augstu šķautnainajā kalnu grēdā atradās Observatorija, kurā tūkstošiem profesoru izdarīja tūk-
stošiem dīvainu novērojumu, smēķēja tūkstošiem cigarešu un dzīvoja vientulībā ar zvaigznēm. Tornim bija apaļš stikla jumts, to greznoja varavīk- šņaina stikla bumba. Tā visu laiku griezās gaužām lēni.
Trollītis Mumins gāja citiem pa priekšu. Viņš atvēra durvis un bijīgi apstājās uz sliekšņa. Viss tornis bija viena vienīga apaļa telpa, kurā pasaules dižākie zvaigžņu pētnieki nerimtīgi vēroja zvaigznes. Tornis lēnām griezās, vērdamies izplatījumā un sevī murrādams gluži kā kaķis.
Vesels nelielu profesoru bars rosījās visapkārt, viņi kāpa augšup un lejup pa spožām metāla kāpnēm, viņi kaut ko skrūvēja un mērīja, un lika, un lāgu lāgiem rakstīja piezīmju grāmatiņās. Viņi gauži steidzās un visi smēķēja cigaretes.