— Pašreiz galvenais ir Latikainena pazušana un Kovaļska slimība, — sacīja Stonors.
— Tās ir reālas lietas. Un par tām mums jādomā pirmām kārtām. Kādi ir jūsu apsvērumi?
— Pa radio jāpaziņo par Toivo pazušanu un jālūdz palīdzība, — ierosināja Loks.
— Kamēr nav ieradušies palīgi, jāturpina meklējumi labirintā.
— Tava priekšlikuma pirmā daļa ir nereāla, Fred, — iebilda Stonors. — Neviens tagad nesūtīs lidmašīnu uz Antarktiku. Bez tam mums nepietiks spēka sagatavot nosēšanās laukumu smagajai lidmašīnai. Neaizmirsti, ka mūs atgādāja šurp ar helikopteriem. Kas attiecas uz Toivo meklēšanu labirintā, es… uzskatu to par veltīgu. Henrihs pirms samaņas zaudēšanas bija apskatījis labirinta augšējo daļu. Mēs ar Raselu izpētījām apakšējo. Labirintā Toivo acīmredzot nav. Viens viņš nevarēja aiziet tālu no ieejas. Es domāju, ka ir bijis tā. Toivo atgriezās, kad Henrihs bija labirintā. Atklājis, ka ala ir tukša un radio nedarbojas, viņš tad, kad vēl plosījās vētra, mēģināja tikt līdz Lielajai kabīnei. Viņš taču ir ģeologs: dabiski, ka viņš gribēja ātrāk paziņot mums par atradni… Taciņa bija aizputināta, un viņš apmaldījās . ..
— Toivo ir soms un ar savu ziemeļnieka apdomību gan nebija spējīgs uz kaut ko tādu, — teica ārsts.
— Arī man tas liekas maz ticams, — piezīmēja Loks. — Nav nekādu pierādījumu, ka viņš būtu izgājis no alas.
— Pēdas pie ieejas. Mēs ar Džeku tās redzējām.
Loks šaubīdamies nogrozīja galvu.
— Kādas ir tavas domas, Henrih? — jautāja Stonors.
— Nezinu… — ar pūlēm kustinādams mēli, nočukstēja polis. — Es visu atceros … kā pa miglu … Kaut kāds … aizsegs … tur. — Viņš pielika veselo roku pie pieres. — Cenšos … atcerēties visu … un … nevaru …
— Tas pāries, — mierināja ārsts.
— Varbūt… Nezinu … Toivo bija labs biedrs …
Iestājās klusums.
— Ir vēl viena pilnīgi reāla lieta, — pie
peši ieteicās Rasels. — Karalienes Modās Zemes noslēpumainie aborigēni.
— Bet, Džek, — pārtrauca Stonors, — vai tiešām ari tu? …
— Jā. Pārrautā un tālu no rāvuma vietas aizmestā aukla un pazudušais periskops ir reālas lietas. Sos nedarbus nevar būt pastrādājuši «spoki», par kuriem skandina ārsts. Un pat pingvīni, ja tiem ienāktu prātā apmeklēt mūs, diezin vai būtu spējīgi uz kaut ko tādu …
— Aukla varēja pārtrūkt pati no stipras savilkšanās. Rāpdamies pa labirinta stāvumiem, mēs taču turējāmies pie tās.
— Pieņemsim, lai gan tad mēs būtu manījuši, ka aukla pārtrūkst. Bet periskops?
— Viņi to ir nospēruši, tas ir skaidrs kā iesnu diagnoze, — sacīja ārsts. — Visu nakti viņi ložņāja ap Lielo kabīni un ņēmās gar durvīm. Tā bija šausmīga nakts.
— Kādi «viņi»? — aizkaitināts novaicāja Stonors. — Jūs, dakter, pat nevarat aprakstīt, kādi viņi izskatās.
— Protams, es nevarēju aplūkot viņus, kā nākas. Periskopā bija redzamas tikai ēnas. Neaizmirstiet, ka stipri puteņoja. Bet es labi dzirdēju klaudzienus pie durvīm. Kad viņi tuvojās durvīm, tās pat no iekšpuses sāka spīdēt.
— Sāka spīdēt?
— Jā, violetā gaismā.
— Tas ir gaužām dīvaini, — teica Loks. — Tātad mums ir bijušas vienādas halucinā-
cijas. Ledus alā mēs ar Henrihu ari redzējām violetu gaismu. Es pat gribēju šaut…
— Tu gribēji šaut ari uz mani un Džeku, kad mēs nācām atpakaļ, — pārtrauca Stonors. — Tas tikai pierāda, ka mums visiem nav kārtībā nervi.
— Tas pierāda, ka mūsu ziemas nometnes tuvumā notiek kaut kas mums pagaidām nesaprotams, — klusi teica Rasels. — Nesaprotamo nedrīkst neņemt vērā.
— Ko tad tu iesaki, Džek?
— Izeja ir viena. Mēs esam sadūrušies ar parādībām, kuras nespējam izskaidrot, esam atklājuši labirintu, ko nespēsim līdz galam izpētīt. Neskaidros atpstākļos ir pazudis mūsu biedrs. Izeja ir viena, Ralf. Ir jāsaistās ar padomju staciju. Tā nav tālu. Viņiem ir lidmašīna.
— Nekad! — iekliedzās Stonors. — Nekad! Lūgt palīdzību padomju zinātniekiem! Tu esi aizmirsis, ka mēs atklājām urāna atradnes. Visu, ko vēlies, tikai ne to.
— Pagaidiet, Stonor, — pacēlis galvu, ierunājās ārsts. — Mūsu godājamam meteoru ķērājam ir taisnība. Krieviem ir labs ārsts. Divatā mēs varētu ātrāk palīdzēt Henriham. Par urānu viņiem nemaz nav jāstāsta.
— Nē! — cieti noteica Stonors. — Izmetiet šo domu no prāta. Ja meklēšanu organizētu kopīgi, būtu jāparāda viņiem labirints. Bet tur arī ir urāns. Nē, labāk lūgt palīdzību kontinentam …
— Tikko mēs lūgsim palīdzību, Ralf, pir
mie būs klāt tieši krievi, — zobgalīgi sacīja Loks. — Viņi ir tuvāk par visiem. Atsaucīgi un … drosmīgi puiši, velns parāvis.
— Tad mēģināsim izgrozīties paši, — errīgi izgrūda Stonors.
Atkal iestājās klusums.,
— Kāds tad ir rīcības plāns? — beidzot jautāja Loks.
— Ir… jāturpina… meklēt… Toivo… — skaidri nočukstēja Kovaļskis.
— Protams, — piekrita Stonors. — Pamēģināsim meklēt uz ledāja … starp Ledus alu un Lielo kabīni. Dienas pirmajā pusē iesim mēs ar Fredu, pēcpusdienā — Rasels ar ārstu. Līdz tumsai visiem jābūt Lielajā kabīnē. Naktī dežūras pēc kārtas. Džek, pamēģiniet līdz naktij uztaisīt jaunu periskopu ar horizontālu pārskatu.
— Un labu prožektoru, — piebilda Loks.
— Bet ko pārraidīt pa radio? — jautāja Ziro, cītīgi aplūkodams savus nagus.
— Neko… Jeb nē: paziņojiet, ka vētras laikā pazudis ģeologs Toivo Latikainens. Līķis pagaidām nav atrasts.
— Hm, līķis … Un tas ir viss?
— Viss.
Ārsts pastūma uz pieres bereti un nošūpoja galvu.
Meklējumi Lielās kabīnes apkārtnē neko nedeva. Stonors un Loks vēlreiz aizslēpoja līdz Ledus alai. Tur viss bija savā vietā.
Toivo adresētā zīmīte joprojām gulēja pie radioraidītāja. Stonors pacēla labirinta lūkas vāku un ilgi raudzījās tumsā. Ledus koridorā bija tumšs un kluss, pretim dvesa aukstums.