124447.fb2 Ledus tuksne?a spoki - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 12

Ledus tuksne?a spoki - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 12

—   Vai jurns neliekas, ka, lūk, šis padziļinā­jums atgādina basas kājas pēdu? Šis arī…

—   Laikam būs taisnība, — piekrita ārsts.

—    Lūk, īkšķa nospiedums, lūk, vēl viens pirksts, bet te papēdis.

—        Tās ir tādas pašas pēdas, kādas mēs redzējām aizvakar pie ieejas Ledus alā, — teica Rasels. — Diemžēl mēs tās izmīdījām, nepaguvuši aplūkot, kā nākas.

Stonors notupās un pētīja pēdas. Tad viņš klusi iesmējās.

Loks un ārsts izbrīnījušies saskatījās.

—        Mani draugi, viss ir skaidrs, — svinīgi paziņoja Stonors. — Pareizāk sakot, mūsu priekšā ir vēl viena brīnumaina Antarktīdas mīkla. Šīs pēdas atstājuši jeti — noslēpu­maini sniega cilvēki, kas, pēc dažu zināt­nieku domām, apdzīvo Himalajus. Pašreiz jeti Himalajos acīmredzot kļuvuši ārkārtīgs retums. Neviens eiropietis vispār tos nav re­dzējis. Taču es pats personiski esmu redzējis tādas pēdas Donkjala kalnu pārejā, rietumos no Everesta, pirms vairākiem gadiem. Di­viem dižiem atklājumiem mēs varam pie­vienot vēl trešo. Antarktīdā saglabājušies lielie antropoīdi. Mums jānoķer vismaz viens no tiem …

—   Spriežot pēc tā, ka viņi bez grūtībām saplēš gabalos metāla caurules, tas nebūs viegli, — sacīja ārsts.

—   …vai arī jānogalina!… Tā ir sensā­cija — jeti Karalienes Modās Zemē. Es ne­zinu, kas radīs lielāku iespaidu — labirints vai senie cilvēkveidīgie pērtiķi, ko mūsu eks­pedīcija atklājusi Antarktikas kontinenta vi­dienē.

—   Vai urāns, — piezīmēja Loks.

—   Par urānu būs jāklusē, Fred, — no­pūties teica Stonors, — toties jeti…

—  Vai pa radio var dot korespondenci par viņiem? — atdzīvojās ārsts.

—   Nekādā ziņā ne. Pagaidām … Vispirms jādabū rokā dzīvs vai miris jeti. Ja sacelsim troksni pirms laika, mums var aizsteigties priekšā. Līdz ziemošanas beigām ir apmēram trīs mēneši. Varbūt mums laimēsies un mēs dabūsim nevis vienu, bet vairākus ek­semplārus. Domāju, ka jeti izbāzenis maksās ne mazāk par miljonu dolāru.

—   Tātad jeti vakar ir aizstiepuši peri­skopu, bet pagājušajā naktī atnesuši to at­pakaļ? — jautaja Rasels, kas visu laiku bija klusējis.

—   Lieku galvu ķīlā, ka tieši tā bija.

—   Bet kam tas viņiem bija vajadzīgs?

Stonors noplātīja rokas.

—   Mans dārgais, kā es, varu zināt, kas nosaka Antarktikas pērtiķu rīcību? Intere­santi, ko tu domā?

—   Domāju, ka katra hipotēze ir jāsaskaņo ar faktiem. Bet fakti liecina, ka daudz kas no notikušā atgādina apzinātu rīcību …

—   Tuvākajās dienās tu, Džek, redzēsi, ka tā nebūt nav hipotēze. Bet kas attiecas uz faktiem… Fred, vai tu nebūtu tik laipns un neatnestu kinokameru? Drīzāk jānofotogrāfē šīs pēdas.

Trīs dienas Lielās kabīnes ziemotāji, ne­pacietīgā Stonora skubināti, medīja noslēpu­mainos Karalienes Modās Zemes aborigēnus.

Laiks bija labvēlīgs meklējumiem. Saule kāpa ar katru dienu augstāk. Vēja nebija. Pat naktī temperatūra nenokrita zemāk par div­desmit grādiem zem nulles.

No angāra izvilka aerokamanas, un Rasels, izmantojot izdevību, aizbrauca tālu uz dien­vidaustrumiem, turp, kur, pēc viņa domām, vajadzēja būt nokritušām bolīda šķembām. Tomēr neizdevās atrast ne meteorītus, ne jeti, pat ne viņu pēdas.

Ziemotāji redzēja sniegā tikai aerokamanu slieču atstātās vagas. Sniega cilvēki bija gluži kā ledū iekrituši.

—   Trīs dienas nav bijusi sniega vētra, — teica Stonors, kopā ar Raselu aerokamanās atgriezdamies no kārtējā maršruta. — Viņu pēdām vēl vajadzēja būt, bet te… nekur nekā nav. Un galvenais — naktīs viņi vairs nenāk tuvumā Lielajai kabīnei. Kas noticis?

—   Varbūt viņi uzrodas tikai sliktā laikā,— ieminējās ģeofiziķis, strauji nobremzēdams aerokamanas apledojuša sniega vaļņa priekšā.

—   Dīvaina doma!

—   Bet faktiski tā arī bija, — turpināja Ra­sels. — Pēdējā naktī viņi, redzams, parādīju­šies tikai pret rītu, kad bija sacēlusies sniega vētra un mēs bijām aizgājuši gulēt. Viņu iepriekšējās vizītes arī notika sliktā laikā. Un tas izskatās pēc maskēšanās… Ir jāpagaida sniega vētra, Ralf.

Aerokamanas izbrauca ne visai augstā plato, kas no ziemeļiem norobežoja Ledus alas aizu. Apakšā, lēzenās nogāzes galā, kā no sniega izauguši parādījās Lielās kabīnes mastu gali.

Pie meteoroloģiskās būdiņas viņus gaidīja Loks.

—   Kā sviežas, Fred? — vaicāja Stonors, kad bija apklusis motors un nosēdušies aero- kamanu varenā propelera saceltie sniega pu­tekļi.

—   Neka jauna. Ne… Henriham atkal kļuva sliktāk. Ārsts saka, ka slimība progre­sējot. Baidos, ka mums būs jāzaudē arī otrs biedrs, Stonor.

—   Vai Ledus alā bijāt?

—       Jā. Tur viss pa vecam. Es pat riskēju nokāpt kādus trīssimt metrus labirintā.

—   Viens?

—        Dakteris palika par sargu pie atvērtās lūkas, un mēs visu laiku sasaucāmies kā mežā.

—   Nu, un kas?

—   Bija baisi. Bet vispār nekā interesanta.

—   Kā ar laiku, Fred?

—   Barometrs krītas.

—   Būs sniega vētra?

—   Laikam gan.

—   Rasels uzskata, ka tā ir labāk …

—        Gluži manas domas. Vismaz mēs atpū­tīsimies pēc bezmērķīgās brišanas pa sniegu. Esmu šajās dienās noguris kā kājnieks pēc forsēta pārgājiena.

Pēc vakariņām ārsts iesauca Stonoru vir­tuvē.

—   Kaut kas ir steigšus jādara, šef!

—       Par ko jūs runājat? — jautāja Stonors, skatīdamies uz otru pusi.

—        Par Henrihu, protams. Ja tā turpinā­sies, ilgāk par trim dienām viņš neturēs.

—   Jūs labāk zināt…

—        Bet es esmu bezspēcīgs! — iesaucās ārsts. — Saprotiet, bezspēcīgs! Esmu izmēģi­nājis visu, kas man ir. Lai ārstētu, ir jāzina slimības cēlonis. Tas nav zibens, vismaz pa­rastais zibens nekādā ziņā ne, tas nav arī radioaktīvais izstarojums. Es neprotu darīt brīnumus …