— Jus nesaprotat?
— Nē.
— Atļauju saistīties ar padomju staciju. Var gadīties, ka arī viņu ārsts būs bezspēcīgs, bet tā ir pēdējā cerība …
Stonors sadrūmis klusēja.
— Jums nav tiesību atteikties! Ja viņš nomirs, grēks gulsies uz jūsu sirdsapziņas.
Stonors nosmīnēja.
— Un ko tad, ja viņš nomirs padomju ārsta rokās?
— Mēs vismaz zināsim, ka esam izmēģinājuši visus pieejamos līdzekļus.
— Vājš mierinājums.
— Varbūt. Bet izredzes ir. Es zinu, ka krievi pēdējos gados guvuši lielus panākumus dažādu paralīžu ārstēšanā. Padomju stacijas ārsts ir pazīstams zinātnieks. Ne jau tāds kā es …
Stonors atkal nosmīnēja un uzsita Ziro uz pleca.
— Ko tu gribi piekrāpt, Rišār?
— Piekrāpt?
— Visa tava diplomātija nav sniega saujas vērta. Tu gribi tikt vaļā no atbildības, lai varētu teikt: «Ne jau es viens aizraidīju viņu uz labāku pasauli. Es apspriedos ar kolēģi.» Esi mierīgs, neviens tevi nevainos, ja viņš nomirs. Viņš nav nekāds izcilais zinātnieks … Pie tam vēl polis …
— Viņš ir mūsu biedrs, Ralf!
— Jā, jā, protams… Bet šajā gadījumā tas vairs nav galvenais… Tu esi darījis visu iespējamo, pret tevi nebūs nekādu pretenziju. Apsolu kā ziemas nometnes priekšnieks …
— Vari iztulkot, kā gribi, manu uzstājību, Stonor, — klusi sacīja ārsts. — Pat tā vai vēl ļaunāk. Kad esmu skaidrā, es vērtēju sevi pārāk zemu, lai apvainotos par kaut ko tādu … Padomā tik, kāds zemiskuma bezdibenis apslēpts katrā no mums!… Starp citu, ir pat labāk, ka mēs tik pamatīgi esam iepazinuši cits citu. Varam iztikt bez kon- vencionalitātēm. Tātad es gaidu atbildi, Stonor, bet tiešu, bez aplinkiem.
— Šis tonis jums nepiestāv, dakter. Jūs vairs neesat pats.
— Tā nav atbilde.
— Citas atbildes nebūs. Rūpējieties par savu slimnieku. Par pārējo lai gādā dieviņš.
— Tātad jūs atsakāties?
— Es uzskatu to par nevajadzīgu.
— Bet es kā ārsts uzskatu to par nepieciešamu.
Stonora apaļā seja kļuva sarkana.
— Ja atmiņa mani neviļ, ziemas nometnes priekšnieks esmu es.
Ārsts bēdīgi nošūpoja galvu.
— Ak vai! Tieši tāpēc es runāju ar jums.
— Diezgan! Es uzskatu jautājumu par izsmeltu.
— Bet es ne. — Ārsta balss kļuva spiedzīga un griezīga. — Un es esmu spiests izteikt jums ultimātu. Ja jūs līdz rītam ne- piekritīsiet, es pats pa radio lūgšu stacijas «Solņečnaja» ziemotājus.
— Pamēģini tikai.
— Pamēģināšu arī. Rasels ir manā pusē.
— Bet Loks manā … Padomā par sekām!
Sniega vētra sākās drīz pēc tumsas iestāšanās. Vējš kļuva ar katru stundu stiprāks. Pusnaktī ap Lielo kabīni plosījās reti stiprs viesulis. Norāva prožektoru, aizķepēja ar sniegu periskopa objektīvu. Rasels mēģināja nolaist cauruli, bet vējš bija to sašķiebis un stingri ieķilējis turētājā.
Traucējumi pārrāva radiosakarus. Ārsts neiznāca no kabīnes, kurā gulēja Henrihs. Slimnieks nespēja vairs parunāt. Tikai mirdzošās acis un sejas labās puses viegla raustīšanās liecināja, ka dzīvība vēl nav pilnīgi atstājusi viņa paralizēto ķermeni.
Loks un Stonors, kas bija mēģinājuši kārtējo reizi apiet apkārt Lielās kabīnes kupolam, atgriezās, novārtījušies ar sniegu no galvas līdz kājām.
— Veltīgi, — nosēca Loks. — Nav iespējams noturēties pat četrrāpus, un redzamība arī — absolūtā nulle. Var ieskriet krūtīs tiem pašiem jeti un nesaredzēt viņus. Ne visai piemērots laiciņš sniega cilvēku medībām.
— Vai neierīkot slēpni aerokamanu kabīnē? — ierosināja Stonors. — Tās ir stingri piesietas. No kabīnes ir laba pārredzamība, bet, ja ieslēgs apsildi, sniegs neaizķepēs rūtis.
— Pirmkārt, tu netiksi līdz aerokamanām, otrkārt, neatvērsi durtiņas, treškārt, ja arī atvērsi, kabīni piedzīs ar sniegu ātrāk, nekā tu ielīdīsi tajā.
— Tā mēs nekad nevienu nenoķersim, Fred, — teica Stonors un atmeta ar roku.
— Es tomēr būtu mēģinājis.'
— Varu saderēt, ka tādā laikā pat Antarktikas pērtiķi nebāzīs degunu ārā no savām paslēptuvēm, — sacīja meteorologs. — Arī viņiem dzīvība ir dārga.
— Pamēģināt vajag, — piepeši iejaucās Rasels. — Ja nevar izmantot periskopu, kamanas ir vienīgā iespēja turpināt novērojumus.
— Kā, Džek, — pārsteigts iejautājās Loks,
— vai tev arī sagribējies nopelnīt miljonu dolāru?
— Viņš domā, ka šejienes- jeti vislabprātāk pastaigājas tieši tādā laikā, — paskaidroja Stonors. — Un, šķiet, tur ir sava loģika.
— Vai tiešām tu tā domā, Džek?
Rasels pamāja ar galvu.
— Tad var mēģināt, — sarosījās meteorologs. — Riskēt ir cēli, kā teicis kāds karavadonis, gatavodamies zaudēt.
Pirmais mēģināja Loks.