— Nu?
Atvilcis elpu, meteorologs saka lādeties.
— Vai līdz kamanām aizrāpoji?
— Ja, velns pārāvis, bet nevareju attaisīt durtiņas.
Rasels apsēja ap vidu virvi, uzmeta plecā futrāli ar telefonu un ienira sniega viļņos.
Loks nokāpa lejā Lielajā kabīnē. Stonors palika pie ieejas Viens un satraukts gaidīja.
Pamazām tinās vaļā virve, ar ko bija apsiets ģeofiziķis. Vētras šņākoņā un kaucienos neko nevarēja sadzirdēt.
Aerokamanas bija nostiprinātas metru piecdesmit no ieejas, virs ieputinātā angāra. Var būt, ka ap tām jau ir sadzītas augstas kupenas un no kabīnes nekas nebūs redzams.
Virve vairs netinās. Stonors vēl drusku pagaidīja, tad divas reizes paraustīja virvi. Drīz viņš juta atbildes rāvienu. Rasels ziņoja, ka viss ir kārtībā.
Atvērtajā lūkā triecās durstīga sniega strūklas. Stonors nolaida vāku, atstājot tikai šauru spraugu, pa kuru mēģināja saskatīt kaut ko tumsā. Brīdi viņam likās, ka viņš redz uzliesmojam gaismu tai pusē, kur stāv aerokamanas. Vai patiešām Rasels ticis iekšā kamanu kabīnē un ieslēdzis reflektorus? Sto- nora skatiens saspringti urbās tumsā. Nē, laikam būs tikai rādījies. Viņš jau grasījās vēlreiz signalizēt, paraustot virvi, bet šai mirklī lejā pavērās durvis un kļuva dzirdama Loka balss.
Stonors nolaida lūkas vāku, aizgrūda aizbīdni un nokāpa lejā.
— Viņš ir kamanu kabīnē, — sacīja Loks,
sniegdams Stonoram telefona klausuli. — Vari parunāt ar viņu.
— Hello, Džek! — Stonors kliedza telefonā. — Kā iet?
— Sēžu kabīnē, — atbildēja Rasels.
— Vai reflektori ir ieslēgti?
— Jā.
— Kada redzamība?
— Daži metri.
— Vai nav auksti?
— Nē.
— Mēs pēc kartas dežurēsim pie telefona. Ja kaut kas gadās, zino!
— Jā.
Pagaja apmēram divas stundas. Vētra nerimās. Uz Stonora jautājumiem Rasels lakoniski atbildēja, ka neko neredzot.
— Varbūt tevi nomainīt, Džek? — ieteicās Stonors.
— Pagaidām nevajag.
Pagāja vēl apmēram stunda. No radioka- bīnes galvu pabāza Ziro.
— Ēterā atkal sākas kaukoņa, tāpat kā toreiz, — viņš pusbalsī pavēstīja. — Paklausieties … — Ārsts iegāja atpakaļ radioka- bīnē, atstādams durvis vaļā.
Vispirms skaļrunī bija dzirdama šņākoņa, un tūliņ pat to nomainīja vibrējoša zema skaņa — šaušalīga skumju un draudu melodija. It kā pāri apklusušajiem ziemotājiem būtu izpletušies kaut kādu nezināmu ļaunu spēku spārni. Bet melodija skanēja, pieklus- dama un vērsdamās plašumā, brīdinādama
un draudēdama, noslēpumaina un neizdibināma.
— Traks var kļūt! — iekliedzās Stonors, aizspiezdams ausis.
Loks, viebdamies kā no zobu sāpēm, šūpoja galvu.
— Pietiek! — viņš beidzot nogārdza. — Nav ko pārāk ilgi klausīties … tādu mūziku.
Ārsts steigšus izslēdza uztvērēju.
— Nu, kā?
— Nekad neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējis, — atzinās Stonors. — Vai tiešām arī toreiz skanēja tā?
— Absolūti. Pašam gribējās kaukt aiz bailēm.
— Te gan ir dīvaini traucējumi, — nomurmināja Loks, smēķēdams pīpi.
Nošķindēja telefons. Stonors ātri paķēra klausuli.
— Hello, Džek?
— Tikko redzeju enu. Izskatās pec .. . lača vai liela pērtiķa. Paskatieties, kas notiek pie lūkas.
No Stonora sejas Loks noprata — kaut kas ir noticis.
— Klāt ir?
— Laikam… Atrak! — Stonors norādīja uz kaktā ieslieto karabīni. — Džek, tu arī, ja redzi, šauj. Dakter, klausuli!
Neklausīdamies Rasela brīdinājumos, Stonors atdeva klausuli ārstam, paķēra otru karabīni un izskrēja no salona nopakaļ Lokam.
Pieplakuši pie izejas lūkas vāka, viņi ausī- jās.
— Nekā cita, tikai vētras kaucieni, Ralf.
— Attaisi lūku.
Sejā iecirtās ķepīgs sniega virpulis. Spēcīgās laternas stars pāršķēla aurojošo tumsu labi ja divu trīs metru dziļumā.