— Nodzēs gaismu. Ātrāk! Skaties …
Starp sniega virpuļiem parādījās izplūdis,
zaļgani violets plankums. Tas lēnām tuvojās.
Loks un Stonors pacēla karabīnes.
Divu šāvienu spraksti, kas saplūda vienā, nozuda vētras kaucienos. Tad notika kaut kas neiedomājams.
Kā zibens tumsu saplosīja spilgts, zaļš uzliesmojums. Par visām iepriekšējām stiprāka brāzma sagrāba un izsvaidīja sniega virpuļus.
Metrus desmit no lūkas sniegā locījās milzīgs, spalvains radījums. Tā garā vilna izstaroja spožu, zilgani violetu gaismu, bet no ķermeņa tumsā uz visām pusēm šaudījās zaļu zibeņu līkloči! Viens no zibeņiem nostiepās Lokam gar galvu. Sāka stipri smaržot pēc ozona.
— Lūku, ātri! — uzkliedza Stonors.
Nodārdēdams aizkrita smagais vāks. Loks
gribēja aizgrūst aizbīdni. Lūkas metāla apmale uzliesmoja zilganā gaismā. Stiprs trieciens apdullināja meteorologu, un viņš novēlās koridorā, aizraudams līdzi Stonoru.
Ārsts neatņēma nost no auss telefona klausuli. Vētras kaucieni kļuva stiprāki. Tātad ir atvērta izejas lūka.
— Viņi iziet ārā, Džek.
— Vai tu piekodināji, lai bez vajadzības nešauj? Tas ir kaut kāds apbrīnojams radījums. Stonors droši vien ir maldījies…
— Šāviens, Džek!
Telefonā dzirdēja sprakšķus un šņākoņu.
— Kamanas … norāva … — ārsts ar mokām saprata sprakstu starplaikos. — Mani nes projām …
Pēdējais aprautais sprakšķis, un klausulē kļuva klusu.
«Pārtrūcis vads,» ārstam iešāvās prātā. «Kas nu būs?»
Izdzirdējis koridorā brīkšķi, viņš pielēca kājās. Pa portjeru apakšu četrrāpus ielīda ar sniegu aplipušais Stonors. Aiz viņa parādījās Loka sapinkātais cekuls. Abi ar grūtībām piecēlās. Loks, pat nemēģinājis nopurināt sniegu, piegāja pie galda un smagi atslīga krēslā.
— Vai tu neesi ievainots, Fred? — jautāja Stonors, ar dūrēm berzdams acis.
Loks aptaustīja sevi.
— Liekas, ka ne. Bet kādu nelabo mēs esam nošāvuši?
Stonors, kā sajēgu zaudējis, purināja galvu.
— Netieku gudrs. Nekad nebūtu ticējis, ja … pats nebūtu redzējis. Aizbīdnis! — viņš piepeši attapās. — Vai tu paguvi aizgrūst aizbīdni?
— Nezinu …
— Dakter, pārbaudi ātrāk, vai lūka ir ciet, bet… netaisi vaļā. Un neķeries klāt aizbīdnim ar kailām rokām.
Ārsts saviebās un kā uz nāvi notiesāts pašķīra portjeras.
Kad viņš atgriezās, Stonors grozīja rokās telefona klausuli.
— Vai durvis nespīdēja? — jautāja Loks.
— N-nemanīju. Aizbīdni aizgrūdu …
Loks atviegloti nopūtās.
— Bet kas noticis telefonam, dakter? — izbrīnījies jautāja Stonors. — Kādēļ tas klusē?
— Pēc jūsu šāviena Džeks tikai paspēja izsaukties, ka kamanas ir norautas un vējš tās nes projām. Un vēl viņš teica, ka tu esot maldījies …
— Maldījies? Kādā ziņā? — jautāja apjukušais Stonors.
Loks uztrūkās augšā.
— Džeks iet bojā, bet mēs te …
— Ne soli, Fred! Tu viņam neko nevari palīdzēt. Un atceries, kas guļ aiz durvīm.
Loks pakāpās atpakaļ un aizsedza seju ar rokām.
— Ko tad lai dara, Stonor?
— Jāgaida, kamēr norimst vētra.
Meteorologs, neatņēmis sažņaugtos pirkstus no sejas, atkal apsēdās pie galda. Ārsts nodrebēja, izdzirdēdams, ka Loks raud …
Lielās kabīnes iemītniekiem šī nakts šķita sevišķi gara. Stonors bezmērķīgi klīda pa
salonu, laiku pa laikam pašķīra smago portjeru un, pavēris durvis uz koridoru, ieklausījās. Bet ārpusē dzirdēja tikai vētras gaudas.
Pret rītu no radiokabīnes izlīda ārsts.
Šļūcošā gaitā viņš piegāja pie Stonora.
— Ēterā klusi un labi dzirdami krievi. Viņi izsauc mūs. Džeka mātes vārdā, savu bērnu vārdā, Ralf, atļauj sazināties ar viņiem.
— Pagaidīsim līdz rītam. Jāapskatās, ko mēs naktī esam nogalinājuši. Pēc tam izlemsim. Bet tagad liec mani mierā.
Ārsts ņēmās purināt meteorologu.
— Fred, vai tu saproti, kas te notiek? Palīdzi man … saki Stonoram …