Beidzot, spriežot pēc pulksteņa, bija pienācis rīts. Vētra joprojām trakoja. Vējš plosījās ar drausmīgu spēku. Kaut kur augšā, pārī uzvandīto sniegu klajiem, bija pacēlusies saule, bet pāri Lielās kabīnes kupolam viesulis joprojām nesa tūkstošiem tonnu trauksmainu sniega putekļu.
Iziet ārā nebija iespējams.
Vējš ne tikvien dzina prom visu atnesto sniegu — tas pacēla gaisā arī daļu veco kupenu, kas bija saputinātas iepriekšējās nedēļās. Rezerves izejas lūka, kas naktī bija atradusies sniega segas līmenī, tagad bija pacēlusies gandrīz metru augstāk. Izejas šahtas virsējo daļu drebināja nepārtraukti vēja triecieni, un tā vibrēja kā mežonīgi ātri joņojoša vilciena vagons. No lūkas nevarēja pat izbāzt galvu. Tumsu bija nomainījusi duļķaina gaisma, bet tā bija tikpat necaurredzama kā pagājušās nakts melnums.
Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem tikt ārā pa lūku Stonors ar pūlēm noslēdza to un pa pieputināto koridoru atgriezās salonā.
— Saņemies, veco zēn, — viņš čukstēja Lokam. — Nenokar degunu! Tā ir Antarktīda. Tici, man Džeka ir ne mazāk žēl kā tev, bet ko lai dara? Ja kamanas nebūtu triektas pret tuvējām klintīm, viesulis varēja tās aizdzīt simtiem kilometru tālu. Neatceros tādu sniega vētru. Vēja ātrums ne mazāks par piecdesmit metriem sekundē. Saņemies, mums vēl daudz kas darāms … Un varbūt Džeks nav pagalam. Tvertnēs bija degviela. Pierims viesulis, viņš iedarbinās motoru un atgriezīsies.
Loks lēni pacēla galvu. Stonors paskatījās viņam sejā un nodrebēja. Vienā naktī Freds bija kļuvis par desmit gadiem vecāks. Acis bija zaudējušas mirdzumu, grumbas kļuvušas dziļākas, vaibsti skarbāki.
— Vai tu neesi slims?
— Nē, saki, ko lai dara, Stonor.
— Vēl jāpagaida. Nē, izlemsim . .. Baidos, ka mēs neatradīsim nogalinātā nezvēra līķi. Vējš varēja aizraut to, kurp vien tīk. Tā būs šausmīga neveiksme, Fred …
Stonors nebija alojies. Pievakarē viesuļvētra bija pierimusi tiktāl, ka varēja iziet ārā. Pieliekušies līdz pašai zemei, lai noturētos kājās, Stonors un Loks pārmeklēja laukumiņu ap Lielās kabīnes kupolu. Tajā nekā nebija. Jaunu kupenu tuvumā arī nebija. Spīdošā nakts briesmoņa ķermenis bija pazudis. Neredzēja arī nekādas aerokamanu sliedes. Tikai norautais telefona vads, ko vējš bija satinis ap radiotorņa gaiju, atgādināja pagājušās nakts notikumus.
Vakariņoja klusēdami. Stonoru nomāca notikušais. Loka domas klīda kaut kur tālumā. Ārsts visu dienu nebija bildis ne vārda.
— Interesanti, vai šonakt arī viņi nāks? — jautāja Stonors pieceldamies. — Kā tu domā, Rišār?
— Man vienalga, — atrūca ārsts.
— Bet kā ir Henriham?
— Ej apskaties …
Stonors ielūkojās kabīnē, kur gulēja polis.
— Vai viņš ir aizmidzis … vai…
Ārsts pār brillēm vērīgi paskatījās uz Stonoru un, neko neteicis, iegāja Kovaļska kabīnē.
Stonors piegāja pie Loka.
— Ko tu, Fred, domā par mūsu nakts briesmoņiem? Kas tas varētu būt?
— Es par tiem vispār neesmu domājis, — klusi teica meteorologs. — Nezinu …
— Pārsteidzoša ir viņu spēja akumulēt enerģiju, — skaļi prātoja Stonors. — Tie ir kaut kādi kolosāli ietilpīgi staigājoši akumulatori. Un kas tā par enerģiju? Parastā atmosfēras elektrība vai kaut kas cits? Ar enerģijas akumulāciju acīmredzot ir saistīta spēja spīdēt… Un nez kāpēc viņi parādās tieši sliktā laikā … Šerpas man ir stāstījuši par Himalaju jeti visādas pasakas, bet īstenība pārspēj visbagātāko fantāziju. Ja nebūtu pazudis Džeks, es gandrīz vai domātu, ka tas viss mums rādījies sapnī.
— Ja tas būtu bijis sapnis, Stonor!
Stonors iesita ar plaukstu sev pa pieri.
— Kāda doma! Vai viņu tuvošanās nerada šos pārsteidzošos traucējumus radiosakaros? Ja jau viņi kaut ko izstaro …
— Zini, Stonor, — domīgi teica Loks, — es tagad esmu pārliecināts, ka Toivo ir kritis šo elles radījumu nagos. Tie, bez šaubām, mājo pazemes labirintā. Gaisa spīdēšana, čaboņa — tas ir viņu darbs. Brīnums, ka viņi toreiz izlaida jūs dzīvus …
Stonors nodrebēja.
— Tu domā?
— Mūsu ir atlikusi puse, — turpināja Loks. — Mēs tagad neko neizdarīsim … Mēs pat nedabūsim zināt, kāds liktenis piemeklējis mūsu pazudušos biedrus. Arī Rasels, ja vien viņš palika dzīvs, varēja krist šo riebekļu nagos. Varbūt vairāki no tiem pagājušajā naktī klaiņāja ap Lielo kabīni? Ja viņi sadomās uzbrukt, mums būs beigas …
— Uzbrukt?
— Kādēļ ne, Stonor? Es domāju, domāju un nekādi nespēju saprast, kādēļ Rasels brīdināja ārstu, lai mēs nešaujam. Un ko viņš domāja, teikdams, ka tu maldījies? _
— Tas viss ir nieki… Radio, lūk, kas ir svarīgi… Sie savadie traucējumi var uzvedināt …
Stonors mudīgi iegāja radiokabīnē.
Drīz pa atvērtajām durvīm bija dzirdama mūzika.
— Tā, šķiet, ir Keiptauna, Fred, — teica Stonors, nākdams atpakaļ. — Šobrīd ēterā ir mierīgi.
Mūzika spēji aprāvās. īsa pauze, tad:
— Hallo, hallo, runā radiostacija «Solņeč- naja». Izsaucam angļu, amerikāņu un franču ekspedīcijas ziemas nometni. Hallo, hallo, Lielā kabīne, kādēļ klusējat? Ziņojiet, kas noticis. Hallo, hallo …
Teksts tika divas reizes atkārtots angliski,, tad franciski.
— Nesaprotu, kālab viņi mūs atkal izsauc, — aizkaitināts izmeta Stonors.
— Kas tur ko nesaprast? Mēs klusējam. Viņi ir tuvākie kaimiņi. Tā ir Antarktīda, Ralf. — Loks piecēlās. — Tūliņ ir jāatbild- Varbūt pasaukt ārstu?
— Nevajag. Parunā pats.
Loks iegāja radiokabīnē.
— Paklau, Fred, pagaidi acumirkli! — uzsauca Stonors. — Tu viņiem saki tā …
Viņš nepaguva pabeigt: reproduktorā atskanēja kaucieni. Tie kļuva ar katru sekundi stiprāki.
No radiokabīnes palūkojās Loks.
— Ēters ir kļuvis traks. Bez šīs ellišķēs mūzikas nekas cits nav dzirdams.
— Droši vien viņi atkal tuvojas Lielajai
kabīnei, Fred, — izdvesa Stonors. — Nogriez klusāk, bet neizslēdz. Pamēģināsim izturēt šo melodiju. Tā… Nu, ko iesāksim, veco zēn?
Pagāja vairākas stundas. Ēterā vēl aizvien skanēja kaucieni. Tie gan kļuva stiprāki, gan pieklusa, bet bija dzirdami visos viļņos un bija pilnīgi pārtraukuši radiosakarus.