Netālu no tās vietas, kur stāvēja Loks, pazibēja zaļa liesma. Loks saskatīja spalvainā stāva kontūras, ko uz mirkli ieskāva zaļgani violets mirdzums. Kaut kas nosprak- šķēja. Spoža, zibenim līdzīga dzirkstele aizdrāzās turp, kur svaidījās Stonora laternas dzeltenais stars. Stars aprakstīja platu loku, iedūrās sniegā un nodzisa.
Loks paskatījās uz to pusi, kur tikko bija slējies nakts atnācēja mirdzošais stāvs. Tur bija tumsa. Pavērsa turp laternas staru : — neviena. Aplaida staru sev apkārt — tukšs.
Nakts spoks bija kā zemē iekritis. Bet varbūt aizlaidies pa gaisu? . .. Loks atmeta galvu, bet ieraudzīja tikai brīnumaino ziemeļblāzmu.
Meteorologs lēni gāja uz to vietu, kur gulēja šefs. Viņš saprata, kas noticis. Stonors gulēja uz mutes ar seju sniegā. Loks pieliecās, uzmanīgi apvēla nekustīgo ķermeni un, tikko vilkdams kājas, klunkurēja uz atvērto lūku.
Sarkanspārnotā lidmašīna aplieca platu loku virs Lielās kabīnes, sveicinot pašūpoja spārnus un laidās lejup. Loks un ārsts gaidīja pie galvenās ieejas.
Lidmašīna ar slēpēm viegli pieskārās gludajai, baltajai virsmai; palēninādama gaitu, tā slīdēja pa taisnstūri, kas bija iezīmēts ar krāsainiem audekla gabaliem. Propelleru saceltajā sniega putekļu mākonī dzirkstīja spilgti apļi. Varavīkšņu ieskautā sudrabainā lidmašīna pieslīdēja pie Lielās kabīnes.
Sniegā nolēca gaišzilā zīdainā kombinezonā ar atpakaļ atmestu kapuci ģērbies melnīgsnējs cilvēks ar pakumpu degunu. Vējš saķēra viņa biezos, melnos matus un aizklāja priekšā sejai. Pieturēdams matus ar roku, cilvēks devās pie Lielās kabīnes ziemo- tājiem. Aiz viņa no lidmašīnas izrāpās otrs — liels un smagnējs, pūkainā kažokādas kombinezonā un untās, tad viegli izlēca trešais — mazs un kustīgs, kažokādas biksēs un brūnā ādas jakā.
— Stacijas «Solņečnaja» priekšnieks Šota Veriadze, — stādījās priekšā brūnēts, sniegdams roku Lokam. — Mani biedri — lidotājs Ivans Lobovs un ārsts Jurijs Belovs.
Zaļoksnējais Lobovs spēcīgi saspieda dūrē meteorologa roku; Lokam nobrīkšķēja pirksti. Miniatūrā Belova rokas spiediens ari bija ciešs.
Loks stādīja priekšā ārstu.
— Kur ir cietušie? — franciski jautāja Belovs, uzmanīgi un stingri lūkodamies uz Ziro.
— Jūsu palīdzību gaida tikai viens, profesor. Viņš ir lejā, Lielajā kabīnē. Ziemas nometnes priekšnieks ģeologs Stonors bija uz vietas beigts.
,— Kāds ir slimā stāvoklis?
— Ļoti smags.
— Varbūt iesim tūlīt pie viņa?
— Protams.
— Nezaudēsim arī mēs dārgo laiku, — ieteicās Lobovs. — Mašīna ir gatava. Mehāniķi tūliņ uzpildīs degvielu, un mēs sāksim meklēt.
— Ivanam taisnība, — piekrita Veriadze. — Vai ir kaut kas jauns?
— Absolūti nekā, — sacīja Loks. — Vakardiena un pagājusī nakts aizritēja mierīgi. «Elektriskie pērtiķi», kā viņus dēvēja nelaiķis Stonors, vairs nav rādījušies!
Veriadze paberzēja gludi noskūto zodu.
— Ierosinu darīt tā. Jurijs paliks te. Mēs ar Ivanu lidojam meklēt. Vai jūs varat braukt līdzi?
— Varu, — atbildēja Loks. — Bet, kamēr sagatavo mašīnu, lūdzu lejā, izdzersim tasi kafijas. Pie galda apspriedīsimies sīkāk.
Palaidis viesus pa priekšu, Loks pieliecās ārstam pie auss.
— Tu, liekas, nosauci to puiku par profesoru, Rišār?
žiro pikti nosprauslājās.
— Sis «puika» ir pazīstams mediķis, zinātņu doktors, sarakstījis desmitiem grāmatu un simtiem rakstu. Tie ir trīs asi, Fred. Veri- adze ir izcils ģeofiziķis un meteorologs, daudzu akadēmiju, tai skaitā arī jūsu, amerikāņu, akadēmijas goda loceklis, bet Lobovs — nepārspējams polārās aviācijas meistars.
Loks pašūpoja galvu.
— Lielajai kabīnei ir parādīts liels gods, Ziro.
— Zēl tikai, ka tas nenotika trīs dienas ātrāk.
Pie galda Loks īsi pastāstīja par pēdējo desmit dienu notikumiem. Kad tika pieminēts pazemes labirints, Belovs un Veriadze saskatījās.
— Tas viss ir ļoti savadi, kungi, — domīgi teica Veriadze, kad Loks bija beidzis. — Atļaujiet uzdot jums dažus jautājumus. Starp citu, jūs varat arī neatbildēt, ja uzskatāt kādu jautājumu par pārāk tiešu vai nediplomātisku.
Loks samulsa.
— Jautājiet. Es izstāstīšu visu, ko zinu.
— Vai šis labirints, kam jūs nejauši uz- dūrāties, iedami pa ledus eju, atrodas senajās cirtnēs?
— Nelaiķis Stonors nosauca labirinta iežus par bazaltiem.
— Tā . .. Cik garš tad tas ir?
— Ļoti garš. Mēs nepaguvām to pilnīgi izpētīt.
— Tukšumiem ir gludas, it kā nopulētas sienas?
— Jā … Un tukšumu tīkls ir ļoti sarežģīts … Bet, piedodiet, kā jūs zināt?
— Pagājušajā gadā līdzīgus tukšumus senajās cirtnēs bija atklājuši mūsu priekšgājēji stacijas «Solņečnaja» tuvumā. Tagad to pētījumu rezultāti jau ir publicēti.
Loks smagi nopūtās.
— Zēl, ka nelaiķis Stonors nezināja …
— Diemžēl arī mēs nezinājām par jūsu atradumu. Mēs būtu jums paziņojuši visus savus datus …
— Veriadzes kungs, — iesaucās Ziro, — bet kā jūs un jūsu biedri izskaidrojat… e-e .. . kā lai to pasaka … kurš radījis tādus labirintus?
— Šajā jautājumā ir vairāki viedokļi. Vieglāk atbildēt uz to būs tad, kad būsim apskatījuši jūsu atradumu. Mūsu labirints ir neliels, un to stipri sabojājis ledus. Runājot par iespējamiem labirinta radītājiem, labāk lietot vietniekvārdu «kas», nevis «kurš». Tie ir dabiski tukšumi, un visticamāk, ka tos ir izveidojušas vulkānu gāzes. Iespējams, ka tie ir fumarolu [2] kanāli. Parasti, vulkānam atmirstot, tādus kanālus piepilda dažādi minerāli … Te tas nav noticis. No dziļuma ir nākušas kaut kādas gāzes, kas savā kustībā uz augšu ir izšķīdinājušas, saēdušas cirtnes un radījušas tukšumu tīklu. Bet tad gāzu izplūde strauji samazinājusies un tukšumi palikuši nepiepildīti. Bet, es atkārtoju, tas ir tikai viens no iespējamiem izskaidrojumiem …
Šajā gadījumā no dziļuma nākošajās gāzēs ir bijuši radioaktīvi elementi. Labirinta malējā daļā mēs uzgājām nelielus kāda ļoti reta torija minerāla sakopojumus — ja gribat, nelielu torija atradni.
— Ar mūsu labirintu ir saistīta urāna atradne, — teica Loks, nepaceldams acis. — Stonors uzskatīja to par bagātu. Te ir paraugi …
— Es neesmu mineralogs, — pasmaidījis atteica Veriadze, — bet, spriežot pēc šiem paraugiem, jūsu labirints ir interesantāks …
— Mums jāiet pie slimnieka, doktor, — ierunājās Belovs.
— Jā, jā, protams, — piekrita Ziro, steigdams izdzert kafiju.