— Pagaidām neko … Vai, pareizāk sakot, pagaidām esmu gatavs domāt visu ko. Mūsu sektorā un vispār nekur citur Antarktīdā neviens nav pieredzējis kaut ko tamlīdzīgu. Varbūt jums pieder pārsteidzošs atklājums…
— Šos Karalienes Modās Zemes apgabalus pirms mums vēl neviens nav pētījis, — sacīja Loks. — Tāpat kā milzīgās teritorijas kontinenta centrā. Antarktīda ir neskaitāmu noslēpumu zeme. Mēs esam nejauši uzdūru- šies vienam no tiem … Par šo prioritāti mēs esam maksājuši ļoti dārgi.
— Jā, pirmās tikšanās izmaksāja dārgi …
Vai tiešām šīs … noslēpumainās būtnes mājo labirintā?
— Tās vismaz iet iekšā tajā. Fakti, kurus es jums minēju, mister Veriadze, runā paši par sevi.
— Ir atlikušas četras stundas gaišā laika, — noducināja Lobovs^ atbīdīdams neizdzerto glāzi. — Ierosinu turpināt sarunes lidmašīnā.
— No kurienes jūs domājat sākt meklēšanu? — vaicāja Veriadze pieceldamies.
— Tai naktī vējš pūta no dienvidaustrumiem, — teica Loks. — Kamanas varēja aizdzīt tikai uz ziemeļrietumiem, uz okeāna pusi. Man šķiet, ka jālido uz piekrasti. Kilometrus četrdesmit no šejienes uz krasta pusi ir grupa nunataku. Tiem apkārt ir saplaisājuša ledus josla. Ja kamanas netika sadauzītas pa ceļam, tās varēja tur aizķerties.
— Bet uz kuru pusi no jūsu stacijas atrodas labirints?
— Sešus kilometrus uz rietumiem.
Veriadze iegrima domās.
— Labi, — viņš beidzot teica, — lidosim uz okeāna pusi, bet pa ceļam apskatīsim arī kalnus labirinta apvidū. Viesuļvētras laikā vējš bieži maina virzienu. Kamanas varēja aizdzīt arī uz rietumiem no kalniem. Lai gan vējš pūta tieši no dienvidaustrumiem, četras vai piecas stundas pēc tam, kad notika nelaime ar Rasela kungu, kamanas, kā redzams, atradušās stipri vairāk uz rietumiem no jūsu stacijas. Mūsu radisti nevarēja kļūdīties: nelaimes signāls tika saņemts tieši no turienes. Bet neviens cits, izņemot Rasela kungu, nevarēja signalizēt.
— Bet tas bija sen …
— Jā, apmēram pirms trim dienām. Taču citu ziņu mums nav.
— Labi, sāksim no Rietumu kalniem, bet pēc tam lidosim uz ziemeļiem, — piekrita Loks.
— Kādam no palicējiem visu laiku jābūt pie raidītāja. Varu atstāt te par palīgu vienu no mehāniķiem. Lidmašīna pastāvīgi uzturēs sakarus ar Lielo kabīni un staciju «Solņeč- naja» … Pēc trīsarpus stundām mēs būsim atpakaļ.
Tieši pēc trīsarpus stundām, saulei rietot, Lobova lidmašīna piestūrēja pie Lielās kabīnes.
Kamēr sniega kupola aizvēja pusē nostiprināja lidmašīnu, Veriadze un Belovs paguva pārmīt dažas frāzes.
— Sadauzītās aerokamanas mēs atradām sešdesmit kilometru no šejienes, kalnu ziemeļu piekājē, — stāstīja Veriadze, atbildot uz profesora jautājumu, — bet ģeofizika tur nav. Mēs pārlaidāmies kamanām pāri pļaujošā lidojumā. Kabīne ir tukša, un apkārt nekādu pēdu. Vai nu viņš izlīdis no kamanām agrāk, vai arī palicis sveiks un vesels un nolēmis tikt līdz bāzei kājām. Abos gadījumos izredžu izglābties tikpat kā nekādu. Tūlīt Lobovs attīstīs filmu, vēlreiz pārbaudīsim visu trasi. Bet kas tev jauns?
— Ģeodēzistam ir slikti. Bet cerība ir. Viss būtu daudz vienkāršāk, ja ārstēšanu būtu sākuši ātrāk. Šis Ziro ir brašulis. Lai gan viņš liekas esam alkoholiķis, tomēr ir talantīgs ārsts. Viņš ir darījis visu, kas viņa spēkos, un pat vairāk. Bez viņa polis būtu nomiris jau pirms dažām dienām.
— Vai tu redzēji viņu priekšnieka līķi?
— Jā. Viņu nogalinājis kāds man nepazīstams lielas jaudas lādiņš. Galvas audi ir sabrukuši, taču dažas pazīmes liecina, ka lādiņš varētu būt bijis auksts.
— Tātad tiešām slepkavība?
— Bet tā nav cilvēka roku darbs.
— Tu esi pārliecināts?
— Jā … Ģeodēzista paralīzes cēlonis droši vien ir līdzīgs, tikai stipri mazākas jaudas lādiņš …
— Tātad šie «elektriskie pērtiķi» nav nekāda halucinācija?
— Esmu pārliecināts, ka ne. Starp citu, rodas iespaids, ka tam nav sakara ar elektrisko strāvu. Droši vien tas ir kāds cits enerģijas veids.
Vienojušies par dežūru kārtību, visi, izņemot Lobovu, nokāpa Lielās kabīnes salonā. Lidotājs palika mašīnā, lai attīstītu filmu.
žiro bija nolēmis padižoties ar savu kulināra talantu un pagatavojis vakariņām izmeklētus franču ēdienus. Vakariņoja klusēdami. Aiz plānās šķērssienas uz dzīvības un nāves robežas gulēja nekustīgais Kovaļska ķermenis. Belovs vakariņu laikā divas reizes piecēlās no galda un iegāja ģeodēzista kabīnē. Bet tumšajā angārā apbedīšanu gaidīja Stonora sakropļotais līķis …
Pēc vakariņām Lobovs atnesa attīstīto filmu. Visi noliecās pār to.
— Tās ir kamanas sniegā, — sacīja Veriadze. — Tās vienkārši ir iestigušas kupenā. Ceļā tās pret kaut ko atsitušās. Salauzts propellers, un nav kabīnes durvju. Kabīne ir tukša — tas labi redzams. Kamanu pēdas te saskatāmas pavisam skaidri, bet citu pēdu nav. Kad kamanas beigušas savu skrējienu, jūsu biedra vairs nav bijis kabīnē. Bet nelaimes signāls tika saņemts apmēram no tā rajona, kur patlaban atrodas kamanas … Tas nozīmē, ka Rasela kungs atstājis kamanas neilgi pirms tam, kad tās pilnīgi apstājušās …
— Apskatīsim citus uzņēmumus, — skubināja Loks.
— Protams. Nākamajā uzņēmumā vēl redzamas kamanu pēdas. Pamazām tās izzūd. Tās ir gandrīz pilnīgi aizputinātas. Te pēdas izbeidzas, un tālāk nekas vairs nav redzams …
Pārējos uzņēmumos bija tikai sniegs un griezīgi melnie nunataku plankumi. Ne Rasela, ne viņa pēdu …
— Rīt no rīta mēs nolaidīsimies netālu no kamanām un apskatīsim visu apkārtni, — sacīja Veriadze. — Tad turpināsim lidojumus …
— Bet labirints? — ievaicājās Ziro.
— Gan pienāks kārta arī tam. Turp dosimies visi kopā lielā nodaļā… Lai jūs ar Belovu varētu piedalīties šajā gājienā, vispirms jādabū uz kājām jūsu pacients. Jūs piekrītat?
— Kā gan citādi.
— Un nāksiet mums līdzi labirintā?
— J-jā …
— Nu brīnišķīgi. Manuprat, labirinta pētījumos ir pilnīgi nepieciešams, lai klāt būtu biologi un it īpaši mediķi.. .
Ziro smagi nopūtās un devās uz Kovaļska kabīni nomainīt Belovu.
Pagāja trīs dienas. Laiks pieturējās ciešams, un redzamība bija laba. Gandrīz visu gaišo laiku, no ausmas līdz rietam, lidmašīna atradās gaisā. Lobovs nolaidās pie Lielās kabīnes, tikai lai uzņemtu degvielu. Tūkstošiem kilometru vidējā augstumā un pļaujošā lidojumā, simtiem metru izlietotas aerofotofilmas, desmitiem reižu riskanta nosēšanās visās šaubīgās vietās — pie katra tumša punkta sniegā, pie padziļinājumiem, kas atgādināja pēdas, un … galīgi nekā … Ne Rasela, ne viņa pēdu, ne Latikainena, ne kādu zīmju, ko viņi būtu atstājuši. Ģeofiziķis un ģeologs bija pazuduši bez vēsts.
Latikainena meklējumus vēl varēja turpināt labirintā. Bet Rasels … Sadauzīto aero- kamanu apskate arī nesniedza atminējuma atslēgu. Raselam acīmredzot nebija izdevies iedarbināt motoru, un aerokamanas, pārvērstas par nožēlojamu buru kuģīti uz slēpēm, bija kļuvušas par viesuļvētras spēļu lietiņu. Kā pazudušas kabīnes durvis un sašķelts propellers, tas palika neskaidrs. Kabīnes korpusā bija vairāki dziļi ieliekumi, bet abi stikli — lielais priekšējais un aizmugurējais — bija palikuši veseli. Visas trīs slēpes bija sabojātas ļoti stipri, bet no kreisās bija palicis pāri mazāk par pusi. Priekšējais reflektors bija ieslēgts, bet nedega, jo akumulatori bija galīgi izlādējušies. Sniega kabīnē neko daudz nebija, bet vienīgā zīme, kas liecināja, ka te atradies Rasels, bija uz grīdas nokritušais kažokādas cimds.
— Ko darīsim ar kamanām? — jautāja Lobovs, kad viņi bija beiguši apskati.
— Lai paliek, — atmezdams ar roku, teica Loks. — Tik un tā mēs nespēsim tās salabot.
— Pēc pāris dienām tās būs ieputinātas sniegā.
— Lai putina vien …